Bailēm lielas acis, saka paruna. Saskatīt biedējošo ir viegli, ja ļaujas. Manuprāt, nelielas baiļu krīzes pārvarēt ir viegli. Kaut ejot ar līkumu sētai, aiz kuras dzīvo nikns suns. Daudz vairāk mums pāri nodara iekšēji dziļa nedrošība.
Kur rodas balstiņa, kas čukst - nevajag... (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja bailes ir kā auksta ūdens šalts, kas sapurina, tad šaubas ir kā mitrums, kura pastāvīgā klātbūtnē rodas pelējums. Pieaudzis cilvēks, bet uzvedas kā tāds bērns! Šādi domās reizēm rāju gan sevi, gan apkārtējos. Citos kaitina nespēja uzdrošināties, pamēģināt kaut ko jaunu. Tie, kuri vieglu roku izvēlas ierasto situācijās, kad, nedaudz sevi pārvarot, varētu gūt kaut dzīves pieredzi. No kā tik cilvēkiem nav bail – no nekad negaršotiem ēdieniem, dzērieniem, Rīgas sabiedriskā transporta... Sadzīvisku baiļu gadījumā vajag sev iespert un uz priekšu!
Sev visbiežāk pārmetu iracionālu nedrošības sajūtu, kuras pārņemta,
pēkšņi sajūtos kā muļķa nevarīgs bērns. Zinu, ne es vienīgā tāda.
Man ir teikuši: Jau sen gribēju to darīt, iesaistīties, nevarēju saņemties. Ko es te tā iešu un... Cilvēkam 2 – 3 pieauguši bērni, bet viņš pats vēl iekšēji ir tas pats biklais jaunulis, kuru, iespējams, pirms 10, 20 vai pat vēl vairāk gadiem kāds kaunināja par nepiedienīgu uzvedību, knābāja par nepareizām izvēlēm, aprunāja, pārmeta egoismu, atstūma, teica – tu nevari, nesanāks. Iespējams, toreiz viņš pat atcirta pretī, bet dziļi zemapziņā galvu rāva arvien dziļāk un dziļāk plecos...
Tā gan ir tikai mana teorija par to, kur rodas tā nodevīgā balstiņa, kas čukst, ka labāk nevajag, un bailes rīkoties. Nerunāsim par visu varošajiem, bet cilvēks parastais droši vien šādus kotades, labāknē brīžus piedzīvo laiku palaikam, dažs pat katru dienu. Protams, ne visi ir gana atklāti, lai atzītu sev – nevarēju saņemties, nobijos. Vieglāk teikt: Es jau to nemaz negribēju!
Ko darīt? Jāskatās bailēm acīs! Jāsaprot, no kā ir bail un kāpēc, vai iemesli ir objektīvi. Vai visu mūžu nebūs jānožēlo, ka teici nē vai tik ilgi minstinājies, līdz iespēja zuda.
Ja sev vari pateikt: Ei, nu, ko tu ņemies, tā kā tāda! – tad, ļoti iespējams, bailes ir tādas, kurām ne tikai jāskatās, bet arī jādod pa aci!
Es