Latvieši nav švakāki par Čingishana karapulku

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Kaimiņam bija iemesls apvainoties

FOTO: TVNET

Vairumam tūristu ir priekšstats, ka Latvija – tā ir Rīga ar vecpilsētu un jūgendstilu, nu un vēl Jūrmala ar plaši zināmo fonogrammu festivālu. Taču patiesi eksotisku baudījumu var sniegt arī viensētas un mazpilsētas, it īpaši tiem, kas grib izrauties no metropoles trokšņiem. Latvijas Lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» piedāvā iepazīties ar latvisko kultūras mantojumu, izmetot loku pa Vidzemi.

Aizsūti japāni uz lauku mājām meža ielokā

«Mēs ravējam ne tikai dobes, bet arī upi,» saka latvju sētas «Dzirnupes» saimnieki Sandra un Juris Palelioņi, izrādot savas makšķerēšanas vietas un cienājot ar pašceptām zivīm un pašu sietu sieru mājīgā klētiņā. «Kad nācu uz laukiem, man bija divas vēlmes – lai būtu upe un kalni. Upe jau bija, kalns pašam bija jāuzber. Katru gadu to lēnām audzēju uz augšu, nu jau ir simt metru nobrauciens slēpotājiem un ragaviņbraucējiem Meteņos. Agrāk te bija Vosa medību lauki un slepenais ezers, kas nebija iezīmēts nevienā padomjlaika kartē. Reiz rokot atradām kabeli – smējāmies, ka tagad varam aizrakties pa telefona līniju līdz pašai Maskavai.»

No būdiņas ar skatu uz mežu var vērot, kā savās gaitās staigā stirnas, mežacūkas, zaķi... Kalna galā lokšaušanas vieta, piekājē starp vistu būriem un kazu ganībām – smēde, kurā vari izkalt pats savu naglu. Un tas viss tikai stundas braucienā no Rīgas.

«Dzirnupes» var lepoties ar autentiskumu – divdesmitā gadsimta sākuma lauku sēta sniedz precīzu priekšstatu par laikmeta garu.

Atrodiet šeit mikseri!

FOTO: TVNET

Nepabrauc garām mazpilsētas muzejam!

Vai zini, kāpēc Staiceles simbols ir stārķis? Tā ir pilsēta, kuras simbols nav izdomāts no zila gaisa vai atrasts leģendās, bet pieteicies pats.

1985. gadā pilsētā nogāzās stārķu ligzda. Gandrīz visi putnēni nositās, bet viens tomēr izdzīvoja. Vetārstes sadakterēts, stārķis nu piedalījās visos saviesīgos pasākumos, visus autobusus pavadīja un sagaidīja, un par šo aktivitāti un interesi tika iesaukts par Profesoru. Kad 1991. gadā Staicele ieguva pilsētas statusu, Profesors jau bija cieši ļaužu priekšstatos par šo vietu. Stārķa ligzda aiz kroga tiek godam uzturēta droši apdzīvojama – kokam pieliktas dzelžu stutes.

Krogā savukārt nobaudām lībiešu svētku ēdienu, un tas ir... miežu putra! Jo ikdienā jau ēda zivis.

Vai zināt, ka Limbažus sauca par reņģu galvaspilsētu?

Līdz Limbažiem pa upi brauca jūras kuģi ar lielajiem lomiem, ticiet vai ne...

Kolorītākā telpa muzejā veltīta Staiceles papīrfabrikai – iegriezieties tajā, ja padomju laiki jau pagaisuši no atmiņas vai tos nemaz neesat pieredzējuši. Bet sīki un smalki izstāstīt par to būtu tikpat noziedzīgi kā pirms skatīšanās atklāt kinofilmas sižetu :)

Iepazīstieties ar papīrfabrikas direktoru

FOTO: TVNET

Šampanieša vanna? Kāpēc, ja ir alus?!

Valmiermuižas alus darītava ekskursijas vada tik kolorīti, ka pat alus nedzērājiem vieš patiesu cieņu. Pat ūdens viņiem tur ir gards, nerunājot nemaz par iesala karamelēm un drabiņu cepumiem, ko darītava iesaka piekost ierasto ķiplokgrauzdiņu vietā, jo ķiploks nogalē alus garšu. Par viesošanos Valmiermuižā TVNET jau rakstīja (skat. - TVNET degustē «Valmiermuižas» alu), bet jaunums ir, ka Valmiermuižas pils parkā 16. jūnijā no pl. 12 līdz 18 pirmsjāņu tirdziņa rosības vidū un vakara koncertus gaidot, ikviens varēs izmēģināt, kas tā tāda – alus pirts. Nē, alus nav jālej uz akmeņiem, bet sev virsū – tajā taču ir vitamīni ādas lutināšanai! Alus SPA ir Valmiermuižas jaunais tuvākajā laikā realizējamais projekts.

Ja gribat, lai putas noturētu monētu, alus glāzē jālej 5 minūtes

FOTO: celotajs.lv

Gaumīgāk par atslēgām uz tiltiņa

Bīriņu muiža sagaida ar pārsteidzošiem nostāstiem – te dzīvojuši cilvēki gan ar uzņēmību, gan humora izjūtu. Pili ceļot, māksliniekam likts fasādes rotājumam izveidot maskas, kuras attēlotu tuvākos kaimiņus. Viesi sabraukuši uz pils atklāšanu, un daļa nemaz iekšā nav gājuši, tādus ļauno garu atbaidītājus ieraugot. Saimnieks noteicis, ka tas nekas – tikai slikti cilvēki nespēj novērtēt labu joku.

Īpaša ir arī apkārtējo skaisto skatu tapšanas vēsture. Parku muižkungs licis ierīkot mīļotajai sievai par prieku. Seno, slaveno karavadoņu un valdnieku armijas ar cepurēm vien uzbērušas simtiem metru augstus kurgānus, bet vai zināt, ka

latvju zemnieki spējuši veikt ne mazāk titānisku darbu? Piecu gadu laikā izrakuši ezeru, kas nu izdaiļo ainavu.

Bīriņu parka dižajā Mīlestības ozolā jaunlaulātie met kopā sasietus zvaniņus. Ja uzmet ar pirmo reizi – būs saskanīga dzīve. Ja uzreiz neieķeras zaros, tad kādam palicis neatklāts noslēpums – tas jāizstāsta un jāmet vēlreiz. Parasti gan kāziniekiem negadās izgāzties, bet reiz kādā 25 gadu laulības jubilejā bijis septiņas reizes jāmet...

Kaimiņam bija iemesls apvainoties

FOTO: TVNET

No parka taciņa aizvijas uz Latvijā vienīgajām kapenēm zem dabīgā kalna. Tās ceļot, drīkstējuši strādāt tikai tie, kas tajā dienā bijuši labā omā. Ja cilvēks jutās savārdzis vai kaut vai ar bērniem no rīta sakašķējies, grāfs lika iet mājās, izmaksādams kompensācijas naudu par nenostrādāto dienu – lai cilvēks darbu nedarītu ar rūgtumu sirdī, jo ticēja, ka visas emocijas paliks šai vietā.

Bet sev labās emocijas varat pameklēt arī ūdensdzirnavās, kur pirmajā stāvā krodziņš, bet otrajā - muzejs «20. gadsimta atmiņu kambarīši». Bīriņu ļaudis iecerējuši līdz nākamajai vasarai to padarīt par vietu, kur ikviens var pamēģināt aust, vērpt, pīt, vīrieši - taisīt zedeņu žogu, tēst koku, zāģēt ar divroku zāģi...

Patiesi ir vērts izbraukt no galvaspilsētas un iepazīt Latviju!

Plašāk par projektu «Kultūras mantojuma vērtību un potenciāla veicināšana Latvijas lauku tūrismā» un citas interesantas lietas skat. www.celotajs.lv



Uz augšu