Valsts kancelejas direktora vietniece, Juridiskā departamenta vadītāja Inese Gailīte norāda uz būtiskiem trūkumiem Autortiesību likumā un pauž bažas par likumā ietvertā regulējuma samērīgumu.
VK atgādina, ka autora darbs nav tāda pati prece kā tēja (17)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Norāda uz AKKA/LAA monopolstāvokli
Gailīte arī norāda, ka autorus un izpildītājus pārstāvošo organizāciju teju pastāvīgā konfrontācija ar darbu tiešajiem un pastarpinātajiem izmantotājiem rada šaubas par likuma spēju efektīvi darboties praksē un tā radīto disbalansu starp autoriem un sabiedrību kopumā, informēja Valsts kancelejas komunikācijas departamentā.
Viņa atsaucas uz publiskajā retorikā bieži vien piesaukto argumentu, ka autora radītais darbs ir tieši tāda pati prece kā tēja vai kondensēšanas iekārta, tomēr viņu izbrīna, ka šos argumentus min arī pati Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras un Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA).
«Autoru darbiem piemītošā unikalitāte nav tieši aizvietojama, un pretstatā tam, ka tēju vienmēr vai aizstāt ar ūdeni, faktiskā monopolstāvoklī esošas organizācijas pārstāvēto autoru vai izpildītāju loku faktiski nav nekādu iespēju aizstāt ar ko citu, kā tikai klusumu,» uzskata Gailīte.
Vai autortiesību organizācija savās darbībās ir tik neierobežota?
Viņa norāda uz vairākiem būtiskiem aspektiem, kuri publiskajā autortiesību organizāciju retorikā neizskan un kuri raisa jautājumu par to, vai patiesi autortiesību organizācija savās darbībās ir tik neierobežota, kā pati uzskata.
Gailīte atgādina, ka ne Latvijas likumi, ne arī valstij saistošie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības pilnīgi brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata. Savukārt Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā, nosakot tarifus: atsevišķos gadījumos organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka «taisnīgu atlīdzību». Valsts kancelejas direktora vietniece atgādina, ka organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai un
Konkurences padome ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Juriste piemin arī citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, kur autortiesību aktos daudz stingrāk nekā Latvijā tiek noteiktas prasības, kurām ir jāatbilst organizāciju darbībai un tarifiem. Tomēr viņa paskaidro, ka visas šīs valstis ir gan ES, gan Bernes un Romas konvenciju dalībvalstis un tajās pastāvošie ierobežojumi vēlreiz apliecina, ka starptautiskie līgumi autortiesību un blakustiesību jomā atļauj valstīm ieviest daudz stingrākus nosacījumus organizāciju darbībai, kādi šobrīd paredzēti vai precīzāk - nav paredzēti Latvijā.
Aicina akli nesekot citu valstu autortiesību sistēmām
Gailīte aicina akli nesekot citu valstu autortiesību sistēmām, bet gan vērš uzmanību, ka šādi ierobežojumi autortiesību un blakustiesību organizācijām pastāv un nav nekas unikāls. Viņasprāt, unikālā situācijā patlaban ir Latvija, kurā likums noteic, ka tarifiem jāparedz «taisnīga atlīdzība» bez konkrēta regulējuma. Pēc viņas domām Autortiesību likumā būtu jāparedz nosacījumi, pēc kādiem principiem nosakāmi «taisnīgas atlīdzības» tarifi, kā arī jādefinē, ko saprot ar izmantotāju apvienībām, un jānosaka vienošanās par taisnīgu atlīdzību process
«Vienošanās process, bez šaubām, ir atkarīgs no pušu savstarpējas sadarbības un labticības, bet acīmredzot Latvijā vienošanās princips praksē nedarbojas, un nav pat svarīgi, kuras puses dēļ. Autortiesību likums ir palicis pusdarīts, un izveidojusies situācija ar ilgstošām tiesvedībām un organizāciju acīmredzamu nespēju sabiedrībai pamatot un pieņemamā veidā izskaidrot, kā veidojas tarifi. Tas liecina, ka Autortiesību likuma regulējums ir būtiski pilnveidojams. Turklāt šāds regulējums iekļaujams ne tikai izmantotāju, bet arī pašu autoru un to organizāciju interesēs,» teic juriste.
Grib, lai maksā par radio klausīšanos
Kā ziņots, Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra un Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) uzskata - lai atskaņotu mūziku gan darbavietā, gan citās publiskās vietās, uzņēmumiem nepieciešams saņemt mūzikas publiskā izpildījuma licenci. Prasība par publiskā mūzikas atskaņojuma licenci balstīta Autortiesību likuma publiskā izpildījuma definīcijā, kas nosaka, ka ikvienam mūzikas atskaņojumam ārpus ierastā ģimenes loka ir jābūt izņemtai licencei.
Par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu sodīts telpaugu apmaiņas punkts «Mājas svētība».