Latviete, kura raksta mūziku Holivudas seriāliem

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Lolita Ritmanis ar bērniem

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Pirms kāda laika portālā TVNET bija intervija ar Holivudas producentu – latvieti Artūru Rūsi, taču vismaz tikpat, ja ne vairāk pazīstama pasaulē ir komponiste Lolita Ritmanis. Latviete, kuras rakstītā mūzika skan gan Holivudas seriālos, gan animācijas filmās; viņa orķestrējusi mūziku arī vairākām Holivudas lielbudžeta filmām un saņēmusi arī prestižo «Emmy Award» balvu, savukārt Lolitas tēvs Andris un māsa Brigita sarakstījuši Atmodas laikos tik populāro dziesmu «Manai tautai».

Tikšanos norunājām pie «Laimas» pulksteņa, kas ir ļoti populāra randiņu vieta. Kur populāra tikšanās vieta ir Holivudā?

Mūziķiem droši vien populārākā tikšanās vieta ir Disneja koncertzāle. Var arī tikties pie «Kodak» teātra, kur notiek «Oskara» ceremonijas. Latviešiem tikšanās vieta numur viens noteikti ir Latviešu namā! Kādreiz varbūt Santamonikas pludmalē...

Tagad par savu darbavietu jau daudzus gadus saucat Holivudu.

Ģimenē mēs visi esam samērā muzikāli, un mana māsa Brigita mācījās klavierspēli un ar to tika samērā tālu – spēlēja Ņujorkā «Carnegie Hall» un citur. Viņa bija mana pirmā klavierskolotāja. Sāku rakstīt dziesmas, jo viņa nodibināja estrādes ansambli «Dzintars». Man tolaik bija kādi sešpadsmit gadi varbūt.

Lolita ar labu draugu - grupas "Pērkons" dalībnieku Juri Sējānu

FOTO: Mārtiņš Otto / TVNET

Kad man bija septiņpadsmit gadu, izdomāju, ka pēc vidusskolas jābrauc uz Losandželosu. Zināju, ka gribu būt vai nu Holivudā, vai Ņujorkā. Iestājos mūzikas skolā, kur bija specializācija filmu un populārajā mūzikā. Vispirms nodarbojos ar dziesmu rakstīšanu, bet pēc tam man iepatikās mūziku saskaņot ar filmu. Tā bija burvīga lieta: atklāju, ka varu komponēt filmu mūziku līdz simt gadu vecumam. Mācījos arī orķestrāciju un aranžēšanu.

Tas jau bija sākums iekļūšanai Holivudā?

Vispirms man durvis pavērās lielās studijās, bet mazos darbos, kā es saku. (Smejas.) Gluži kafiju nepienesu; sāku «Walt Disney Studio» un «Warner Brothers», kur veicu nošu korektūras. Citiem tas liekas ļoti garlaicīgs darbs, taču man tas šķita fantastiski –

būt tur, kur ieraksta mūziku lielajām filmām! Būt tik tuvu pie slavenībām...

Sākumā galvenokārt strādāju priekš citiem komponistiem, un, kad viņiem bija pārāk liela slodze, brīžiem to pārņēmu. Biju tāda kā mācekle vai varbūt asistente.

Kurā brīdī nolēmāt, ka mūziku varat rakstīt pati, ne tikai asistēt?

Lielais pagrieziens nāca, šķiet, 1990.gadā – interesanti, ka tas arī sakrita ar pārmaiņām Latvijā – Holivudas komponiste Šērlija Vokere (Shirley Walker), kura gribēja palīdzēt jaunajiem komponistiem, atvēra man durvis mūzikas rakstīšanai. (Kādu brīdi klusē.) Tagad strādāju kopā ar diviem citiem komponistiem – Kristoferu Kārteru un Maiklu Makkjūstonu. Esam izveidojuši kopīgu biznesu un saucamies «Dinamiskie mūzikas partneri».

"Dinamiskie partneri" - Lolita ar kolēģiem Kristoferu Kārteru un Maiklu McCuistion

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Pie mums vēršas TV studijas, lai rakstām mūziku TV filmām, lai gan rakstām mūziku arī lielformāta filmām. Darba slodze ir sadalīta tā, ka viens raksta tēmu, otrs orķestrē...

Tas seriālu saraksts, kam esat rakstījusi mūziku, ir iespaidīgs...

Man ļoti patīk tas, ko daru. Tagad man ir skolnieki, kas beiguši mūzikas skolu un zvana man ar jautājumu, kā viņi var iekļauties filmu mūzikas rakstīšanā. Arī no Latvijas ir atbraukuši talantīgi jaunieši, kas lūdz palīdzību. Tad vienmēr atbildu: ja tu esi pietiekami labs un kaut ko gribi, tad īstenībā nav izvēles – viss notiks! Kaut kas pavērsīsies – varbūt ne tieši tagad, bet vēlāk. Es arī nebiju domājusi, ka rakstīšu mūziku zīmētajām filmām, jo man ļoti patīk, kā veidojas tēls un kāds nofilmēts mīlestības romāns... Bet tas arī nāks. Katram ir sava vietiņa.

Tas nenokrīt no debesīm – ir riktīgi jāstrādā.

Un ir ļoti maz cilvēku, kuriem kaut kas tiek iedots no debesīm.

Vai ikdienā sastopat arī lielās zvaigznes?

(Smejas.) Dzīvoju netālu no mājas, kur dzīvo Džordžs Klūnijs, bet neesmu bijusi pie viņa ciemos! Nemaz neiedomājos, ka varētu pie viņa lauzties ciemos, taču reiz, kad reiz prezidents vāca naudu savai kampaņai, Klūnijs bija sarīkojis lielas viesības. Visas ielas bija nobloķētas un tur bija tūkstošiem knipsētāju. Un viņi negribēja tik daudz fotografēt prezidentu, cik Klūniju un citas slavenības, kas biļeti uz vakariņām bija pirkušas par 40 tūkstošiem dolāru...

Jūs esat ne tikai komponiste, bet arī mamma.

O, jā! Man ir trīs bērni: dēls Andris un dvīnes Aija un Ilze. Mans vīrs Marks ir amerikānis, taču viņš prot latviešu valodu. Divi bērni ir mūziķi un meita Ilze dejo. Dēls Andris pašlaik devies koncertturnejā ar vienu džeza grupu, par viņu man nav bažu. Savukārt meita Aija spēlē mežragu, un es gribētu, lai viņa atbrauc uz Latviju un kaut kur paspēlē, jo te ir tik daudz iespēju. Skatījos Zigmara Liepiņa koncertu, kur spēlēja Nacionālais simfoniskais orķestris, un skaitīju mežragus ar domu – varbūt tur atradīsies vieta arī Aijai... (Smejas.) Man ļoti gribētos, lai mani jaunieši padzīvo Latvijā un pamācās latviešu valodu.

Un tomēr - kā jums to latviskumu ir izdevies saglabāt? Jo nojaušu, ka tajā latviešu lauciņā jūs darbojaties ļoti cītīgi...

Par to varu teikt paldies tēvam un mātei, jo mēs mājās runājām tikai latviski. Tā nebija spiesta lieta, bet pats par sevi saprotams. Sākot iet bērnudārzā, es nemaz nepratu runāt angliski... Mums vienkārši bija sajūta, ka tā latviešu lieta ir jāturpina, ka jācīnās par Latvijas brīvību.

Tieši dziedātājas Ievas Akurateres izpildījumā mēs reiz iepazinām Andra un Brigitas Ritmaņu dziesmu "Manai tautai"

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Atceros pirmo reizi, kad biju Latvijā – man bija divi gadiņi. Kāpām ārā no lidmašīnas, un lidlaukā stāvēja mašīnas un bruņojušies karavīri vai varbūt čekisti... Mēs zinājām, ka mūsu radi te cieš, un mamma savu tēvu nebija redzējusi divdesmit gadus... Nekur nevarēja aizbraukt, un visur mums sekoja. (Klusē.) Man bija sarkans rotaļu sunītis, un

reiz to robežsargi atgrieza vaļā un meklēja kontrabandu. Man tas bija tāds šoks – manā sunītī!...

Mammiņa sunīti pēc tam sašuva, un tagad man ir sunītis ar rētu – piemiņa no tiem laikiem.

Bet mums vienmēr gribējās dot ziņu šejienes latviešiem – ka viņi nav aizmirsti. Varbūt tā bija arī zināmā mērā vainas sajūta, jo mēs taču uzaugām tur. Vasarās mēs bijām latviešu bērnu nometnēs un vasaras vidusskolas kursā. Tolaik ieguvu draugus uz mūžu – piemēram, brāļus Artūru un Edvīnu Rūšus. Mēs uzaugām kopā. Pēc tam smējos: ja man kāzās būtu bijuši brūtes brāļi, tie noteikti būtu brāļi Rūši...

Lolita ar vecākiem, māsu Brigitu un brāli Albertu

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Visa tā lieta bija ļoti aktīva. Un tad 1989.gadā ar uzvedumu «Tas vakars piektdienā» ieradāmies Latvijā. Tas bija īsi pirms Jāņiem un Dziesmusvētkiem.... Nekad neaizmirsīšu, kā Mežaparkā plīvoja Latvijas karogi un skanēja Mārtiņa Brauna «Saule, pērkons, Daugava». Tas bija tik neticams brīdis, kad likās – ir noticis kaut kas fantastisks!

Jūs tomēr reizi pa reizei esat Latvijā. Kāds bija iemesls jūsu šīs vasaras vizītei?

Mēs kopā ar dzejnieci Māru Zālīti nometnei «2 x 2» uzrakstījām dziesmu, kas saucas «Manā sirdī». Man tas bija neticams gods – kaut ko darīt kopīgi ar Māru! Mums ir tik jaukas attiecības, ka mans brālis par mums smejas un saka: jūs esat kā tādas māsas! Un man ir tik silti ap sirdi, jo, kaut esam uzaugušas divās dažādās vietās, tomēr viena otru tik labi saprotam... Un kur nu vēl tā dziesma, kas tik aizkustinoši izskanēja jauniešu koru sniegumā Saldū...

Ar dzejnieci Māru Zālīti un diriģentu Mārtiņu Klišānu pēc koncerta Saldū

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Kādreiz esmu domājusi, ka tik daudz latviešu tagad dodas prom no Latvijas un ka tik ļoti daudz viņu ir Amerikā un vai viņi te atgriezīsies. It kā es arī varētu braukt uz Latviju, taču tas nebūtu «atpakaļ», jo neesmu te dzimusi un augusi, manas ģimenes te nav; visi mani tuvākie cilvēki ir Amerikā. Un man ir žēl!

Esmu dubultpilsone, man ir pase, es varētu šeit strādāt...

Diemžēl te nav tā vēriena, lai jūs kaut ko varētu šeit darīt...

Lolita Ritmanis ar bērniem

FOTO: Lolitas Ritmanis personīgais arhīvs

Nacionālajā teātrī noskatījos «Parīzes Dievmātes katedrāli». Man ir grūti izteikt vērtējumu, jo Mirdza ar Zigmaru man ir ļoti labi draugi. Taču tas, kā viņi visu bija salikuši kopā, arī rāda Latvijas attīstību attiecībā uz mūzikliem un teatrāliem uzvedumiem: gaismas, skatuviskais ietērps, dziedāšana... Zigmaram pāris dziesmas šajā izrādē ir tik pielīpošas, ka tās var dziedāt vēl ilgi pēc tam, un tas ir svarīgi.

Manuprāt, viņš vienmēr kā komponists bijis pasaules līmenī.


Bez šaubām, latviešu mākslinieki ir pasaules līmenī!

Ko par jūsu latviskumu saka kolēģi?

Visi mani kolēģi zina, ka esmu latviete! Un viņiem tas patīk. (Smaida.) Vienmēr prasa, vai esmu skatījusies Eirovīziju; viņi zina par skeletonistiem brāļiem Dukuriem. (Klusē.)

Bet par ko man bija milzīgs lepnums: Losandželosas koncertzālē Disney Hall, kas ir viena no skaistākajām koncertzālēm, pasaulslavenais venecuēliešu diriģents Gustavo Dudamels diriģēja Pētera Vaska vijoļkoncertu «Tālā gaisma». Es biju tur, un cilvēki leca kājās, un raudāja... Tas bija kaut kas fantastisks!

Tajā brīdī bijām lepni, jo – Pēteris Vasks ir latvietis!

Gribēju paņemt līdzi Latvijas karogu un izkārt pār balkona malu, taču tā koncertzāle ir tik supereleganta, kas tas nebūtu īsti piemēroti... (Smejas.)

Vai varētu būt, ka arī Latvijā reiz tiek iestudēts kāds jūsu rakstīts mūzikls?

Laba ideja, taču pagaidām neesmu par to domājusi. Taču varu atklāt, ka tuvāk uz ziemas pusi tomēr viens projekts būs - sadarbībā ar dziedātāju Lauri Reiniku un mūzikas izdevēju Guntaru Raču. Taču, kas tas būs, gan lai paliek noslēpums.

    Uz augšu