Tātad 13. un 14. augustā Pīlādžu moto trasē Stelpē (Vecumnieku novads) pirmo gadu norisinājās rokfestivāls "Pīlādzis", kas plaši tika reklamēts gan televīzijā (LNT), gan radio (Radio 101). Kā atzīst paši festivāla organizatori, neskatoties uz salīdzinoši nelielo apmeklējumu, "Pīlādzis" esot izdevies un ar uzkrātu vērtīgu pirmā gada pieredzi un jaunu sparu norisināsies arī 2011.gadā.

Neesi ķirsī, esi Pīlādzī!

Tik tiešām, pēc brangi (3000 cilvēku) apmeklētā "Labadaba" festivāla nedēļu agrāk pirmais iespaids, sestdienas dienā iestūrējot pustukšajā "Pīlādža" autostāvvietā, bija pārsteidzošs. Jāpiebilst, ka paralēli "Pīlādzim" Liepājā norisinājās jau tradicionālais "Fontaine Festival", kurš, pēc festivāla rīkotāju vārdiem, pulcējis pāris tūkstošu cilvēku, un atpūtas bāzē "Krāči", Valmieras pagastā, norisinājās ne tik plaši izziņotais festivāls "Mīlas vasara", taču šoreiz "Pīlādzim" un sauklim "Neesi ķirsī, esi Pīlādzī!" tomēr līdz galam neizdevās ieintriģēt potenciālos festivāla apmeklētājus.

Jā, protams, uz vēlajiem vakara koncertiem, kad piektdien uzstājās latviešu pankroka leģendas - grupa "Linga", un īpaši sestdienas vakarā, kad uz skatuves kāpa "Pērkons", bija sajūta, ka festivāls tiešām notiek, taču arī pa dienu, manuprāt, festivālā būtu jāvalda rosībai, kura diemžēl Pīlādžu moto trases teritorijā bija epizodiska un izsvaidīta.

Kādi pārdesmit cilvēki no karstuma veldzējās dīķī, citi zvilnēja teltīs, citi gulēja piepūšamo gumijas atrakciju ēnā, citi baudīja pusdienas visnotaļ gaumīgi ierīkotajā ēdināšanas zonā nelielā koku birzī. Tomēr vai blakus pusdienu galdiem jāizvieto karstumā sastāvējušās tualešu būdiņas - neesmu drošs.

Viena skatuve un koncepcija

Atšķirībā no citiem festivāliem "Pīlādža" muzikālā programma norisinājās tikai uz vienas lielas skatuves, kas skaņas un vizuālās estētikas ziņā pat pārspēja dažu labu lielā festivāla vidējo skatuvi. Tomēr tas, ka koncerti otrajā festivāla dienā sākās tikai plkst.19, nešķita racionāli. Jā, protams, organizatori bija sarūpējuši arī dažādas citas papildu atrakcijas (moto un velo triāla paraugdemonstrējumus, konkursus un atrakcijas u.tml.), tomēr primārajam, manuprāt, festivālā būtu jābūt mūzikai. Tā vietā visas dienas garumā biju spiests vērot un klausīties grupu skaņu mēģinājumus.

Katrs festivāls neapšaubāmi ir unikāls, un katram ir sava muzikālā koncepcija ("Zvērā" orientējas uz hārdkora mūziku, "LabaDaba" uz pašmāju labākajiem alternatīvās un ska mūzikas vārdiem utt.), taču man īsti nekļuva skaidrs - kāda ir "Pīlādža" potenciālā auditorija? Vienā katlā tiek samestas mazpazīstamas, pārsvarā angliski dziedošas jaunās grupas, kas uz citu festivālu skatuvēm nav bieži manītas ("Wild", "Agnia & Automatic Eye", "Fully out of Control"), latviešu roka veterāni, kas vairāk iederētos uz "Saldus Saules" skatuves ("Pērkons, "Linga") un daži pazīstami nosaukumi, kurus muzikāli nekas nesaista (proti, tie ir muzikāli ļoti atšķirīgi) - Goran Gora, "Inokentijs Mārpls" un "Ēnas".

Katrā ziņā tie, kas bija atbraukuši baudīt Dambi un "Eu, priekšniek!", visticamāk, nelabprāt uzreiz pēc tam mestos, piemēram, grupas "Ēnas" ritmos ... un otrādi.

Visticamāk, risinājums nākotnē - divas vai vairākas skatuves, kas piedāvātu konceptuālu, atšķirīgu muzikālu programmu.