Bez pašapziņas sieviete izlaiž gaisu kā neaizsiets balons. Viņa vairs nespēj tikt tuvāk debesīm. Tāpēc vajag spodrināt savas spalvas un apzināties – tu esi vērtība tāpēc vien, ka esi! Tu esi pelnījusi skaistu dzīvi, tāpēc ka esi piedzimusi.
Neļauj sevi iemīt zemē! (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
KONSULTĒ: psihoterapeite Solvita Vektere
Pašapziņa – brieduma pazīme
Jautājums par pašapziņu ir centrālais, ja runājam par personības attīstību. Un tā nav gluži taisnība, ka tev nav iespējas kļūt par pašapzinīgu sievieti, ja bērnībā esi piedzīvojusi traumatisku attieksmi, ja neviens tevi nekad nav slavējis, bet tieši pretēji – teicis vārdus, kas ievaino. Nav obligāti jāaug siltumnīcas apstākļos, lai vēlāk kļūtu par sievieti, uz kuru citi skatās ar apbrīnu. Protams, arī bērnībai ir nozīme, jo tas ir laiks, kad tiek nostiprināta mūsu pašvērtība, no kuras izaug pašapziņa. Bet pat tie cilvēki, kuri bijuši ar ļoti bēdīgiem bērnības stāstiem, kuriem neviens nav palīdzējis, iespējams, tieši caur savu sāpīgo pieredzi pēc tam ceļ pašapziņu, jo dzīvē piepilda to, kā viņiem trūcis. Pašapziņu nevienam neiebaro ar karotīti, to veido cilvēks ar savu pieredzi.
Pašapziņa ir savas individualitātes un unikalitātes apzināšanās – es neesmu vienkārši sieviete, kurai ir tik un tik gadu, tāds un tāds ģimenes stāvoklis un konkrēts darbs, bet esmu sieviete, kas izceļas citu vidū, esmu īpaša, jo manī ir kas tāds, kā nav citos, tikai man raksturīgs. Pašapziņa – tā ir brieduma pazīme, paļāvība, sevis apzināšanās, prieks un lepnums par sevi.
Indes piliens
Vislielākais indes piliens otra dzīvē ir apzināts vai neapzināts mēģinājums radīt šaubas par cilvēka spējām un viņa personību. Sākumā, kad pašapziņa tikai sāk veidoties un ir trausla, to iedragāt var diezgan viegli – ar neveiksmīgiem, stulbiem jokiem, cinisku un netaktisku attieksmi.
Faktori, kas spēj iedragāt pašapziņu
Pārāk stingra audzināšana un bērnībā iegūta nedrošība. Bērns reaģē uz vidi un bieži vien ir tāds, kādu viņu grib redzēt citi, lai mamma viņu mīlētu un tētis varētu lepoties. Ja bērns pakļaujas šim spiedienam, dvēselīte ļoti cieš no pārāk stingras audzināšanas. Šādam cilvēkam pēc tam sevi ilgi jāatgūst un jāsaprot, ka viņš drīkst būt tāds, kāds vēlas.
Šķiršanās. Visvieglāk sievietes dvēseli var iedragāt tuvu cilvēku attieksme. Šķiršanās gadījumā tas ir vīrs. Kurš gan cits, ja ne vistuvākais cilvēks, kurš tevi ir mīlējis ilgus gadus, var vissāpīgāk ievainot? Tāpēc nereti pēc šķiršanās sievietes ilgi mokās ar jautājumu – kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc esmu tik slikta, lai no manis aizietu? Kas manī ir tāds, kāpēc neesmu mīlestības vērta? Tie ir ļoti sāpīgi un traumējoši jautājumi.
Smags zaudējums. Piemēram, tuvinieka zaudējums, mājas nodegšana, atlaišana no darba. Kad tiek uzlikti smagi pārbaudījumi, tie ir jāpārdzīvo un jāizmanto, lai arī cik absurdi tas izklausītos. Tā ir iespēja atbildēt uz jautājumiem, kuri dvēselei un garam ļaus augt un saprast, kas dzīvē ir lieks un no kā jāatsakās. Šie ir brīži, kad veidojas izpratne, ka esi vērtība, lai arī kas notiktu – ar vīrieti vai bez viņa, ar šo darbu vai bez tā, ar rēķinu bankā vai bez. Protams, nevienam netraucē, ja bankā ir liels rēķins un blakus skaists, stiprs un gudrs cilvēks. Bet smags zaudējums ir iespēja gūt atziņu par savu stiprumu, lai arī kas notiktu.
Slimības. Slimības gadījumā pašapziņa tiek grauta tiem, kuru “es” koncepcija balstās uz to, ka visu dzīvē var panāk tikai jauni, skaisti, tievi, veseli cilvēki. Savukārt slimība var nopietni iedragāt darbaspējas un laupīt iespēju īstenot to, ko cilvēks ir iecerējis. Slimības gadījumā ļoti uzmanīgi jāpārskata savi plāni, jo slimošanai nevajadzētu sagraut pašapziņu, ja cilvēkam ir pietiekami elastīga spēja pielāgoties, domāt, redzēt visas iespējas pasaulē. Bet, atrodoties blakus slimam cilvēkam, vienmēr jāsaprot, ka tas uz brīdi var ļoti spēcīgi izsist pamatu zem kājām, tāpēc jāpalīdz ieraudzīt, ka miesa ir tikai daļa no cilvēka, tā ir čaula, kodols esi tu pats, tava dvēsele, intelekts, prāts, intuīcija. Ir reizes, kad slimības pat veicina pašapziņas veidošanos, bet tas nenotiek uzreiz – vispirms jāiziet smags loks un jāizaug. Vēlāk var atsperties uz iegūtās pieredzes ar apziņu par sevi un savas dzīves jēgu. Slimošana vispār dzīvē ir tāda kā pauzes paņemšana, it īpaši tad, ja slimībai ir sekas. Bet, ja pašvērtība ir balstījusies uz to, ka esi nevainojams, tad tā nav graša vērta.
Valdonīga priekšniecība. Vadītājam, kas ir autoritāte, ir milzīga ietekme, jo bieži vien neapzināti arhetipiskā līmenī mēs priekšnieku noliekam kā tēvu vai māti. Tieši tāpēc vadītājs spēj tik ļoti ievainot savu padoto. Turklāt darbs daudziem no mums ir kā otrās mājas. Tur ir draugi, paziņas, kolēģi, kuri kļuvuši par dzīves sastāvdaļu. Darbavietā vistiešāk tiek spodrinātas mūsu pašapziņas spalvas.
Atgūsti ticību sev!
Ātrai palīdzībai krīzes situācijās un reizēs, kad iedragāta pašapziņa, iesaka pavisam vienkāršas lietas:
iepriecini sevi ar kādu jaunu sīkumu, piemēram, nopērc lūpu krāsu vai jaunu brošiņu;
iedzer kādu kokteilīti kopā ar draugiem;
aizbrauc atvaļinājumā;
nomaini vidi – nesēdi viena mājās un nežēlo sevi, ej izklaidēties;
meklē jaunas idejas (skaties filmas, lasi grāmatas), lai neieciklētos uz to, kas nodarījis pāri;
nomaini garderobi.
Kad esi sevi iepriecinājusi, sāc analizēt situāciju. Atceries, kā esi rīkojusies krīzes brīžos, kad kāds mēģinājis tevi iemīt zemē. Šādās reizēs jādomā globāli un jāmeklē atbildes uz jautājumiem – kas es esmu? Kas ceļ manu vērtību? Diemžēl tāda ir realitāte, ka lielākoties to var saprast caur ciešanām. Dažiem cilvēkiem jānonāk ļoti zemā punktā pašam sevī, lai ieraudzītu, ka destrukcijai ir beigas un ka tagad jābalstās uz sevi, lai izrautos ārā.
Bet uzmanies no mākslīgajiem pašapziņas veidotājiem – narkotikām, alkohola, iepirkšanās mānijas –, jo tā ir ārējā, neīstā pašapziņa, kas uzlabo garastāvokli tikai īsu brīdi.
Veidojiet “Izdzīvotājas stratēģiju”!
Inga Gorbunova, “Izdevniecības DIENAS ŽURNĀLI” direktore un galvenā redaktore
Neliegšos – arī mani piemeklē dienas, kad, izejot no mājas, es vislabprātāk ievīstītos parandžā, mobilo tālruni noslīcinātu tējkannā (starp citu, vienreiz tā tiešām nejauši gadījās) un uz visiem e-pastiem atbildētu ar – lieciet taču mani vienreiz mierā! Man nepatīk nekas un neviens, bet visvairāk nepatīku pati sev. Par laimi, tas notiek ļoti reti un, ja nav gadījušās kādas globāla līmeņa nepatikšanas, jau nākamajā rītā bilde izskatās citādi. Labā vēsts ir tā, ka, gadiem ejot, var iemācīties šo procesu laikus atpazīt un veiksmīgi aizgaiņāt.
Stipri šaubos, ka kādam būtu nācies sastapt kompleksainu mazuli. Bet kad iesaistās mīlošie vecāki, vecvecāki, kaimiņu tantes un vēlāk arī skolotāji – skaidrs, ka viņi tā negribēja, bet diemžēl sanāk gan... Bieži vien nejauši. Es, piemēram, pirmsskolas vecumā biju vājš, bāls bērns, un man daudz kas negaršoja. Negarlaikošu stāstot visu, ko man šajā sakarā regulāri nācās uzklausīt, bet pašapziņu šie stāsti tiešām neveicināja. Tāpat kā labi domātie vārdi: “Īsta tēva meita, līdzīga kā divas ūdens lāses!” Iedomājies, tev ir patiešām ļoti skaista un sievišķīga māte. Un tēvs ar izteikti vīrišķīgiem, ne jau kādiem tur Breda Pita vaibstiem... Vadoties no personīgās pieredzes, iesaku – ja tev ir meita, padomā, pirms paust sajūmu par viņas līdzību savam mīļotajam. Reti kura maza meitenīte sapņo par pieauguša vīrieša seju, pat ja tas ir pašas jaukais tētis.
Pusaudžu gados bailes būt līdzīgai tētim pagaisa, jo man bija daudz draugu, diezgan ievērojama uzmanība no puišu puses un to laiku kulta apģērbs – īsti firmas džinsi. Cits stāsts – lai pie šīm biksēm tiktu, es biju gatava nest uz lombardu vecmāmiņas dāvinātu zelta ķēdīti, jo džinsi tolaik bija nopērkami tikai pie spekulantiem un maksāja vairāk nekā mana mamma nopelnīja vienā mēnesī. Taču, kas zina, varbūt tā ķēdīte bija jāupurē? Varbūt tāpēc mani šobrīd absolūti vienaldzīgu atstāj “Hermess” somas un citi statusa priekšmeti, jo periodu, kad savas personības vērtību pašas un bara acīs vari pacelt ar statusa lupatām un aksesuāriem, es jau reiz esmu izdzīvojusi un veiksmīgi devusies tālāk.
Bet zini, kaut ballītēs nekad malā nesēdēju, kad astoņpadsmit gadu vecumā satiku pirmo īsto mīlu, ik pa brīdim bija jākniebj sev rokā. Galvenokārt, lai vispār noticētu, ka vīrietis, ar kuru gribēja draudzēties visas, grib būt kopā tieši ar mani. Un, kad šīs attiecības pēc gada pajuka, es diezgan nopietni apsvēru, vai turpmākajai dzīvei maz ir kāda jēga. Tagad, ar laika distanci vērtējot, nekā citādi kā par vāji attīstītas pašvērtības konvulsijām es to nesauktu.
Bet ne es tāda vienīgā biju – domāju, joprojām daudzas no mums par savas vērtības augstāko mēru uzskata vīrieti. Negribētu noliegt to, ka vīrieši sievietes dzīvē ir visai nozīmīgi personāži, taču savu vērtību un pašvērtību saistīt tikai vai galvenokārt ar vīrieti ir gan nesaprātīgi, gan arī ļoti riskanti. Nenoliedzams fakts – vīrietis var sievieti gan celt, gan gremdēt. Interesantākais visā šajā procesā man šķiet, ka gan vienu, gan otru darbību var izpildīt viens un tas pats cilvēks. Ja būtu tāda “Izdzīvotājas rokasgrāmata”, tad viens no pirmajiem likumiem tajā varētu skanēt apmēram tā: “Līdzko pamani gremdēšanas pazīmes, glāb sevi – jums laiks atvadīties.” Un nebaidies, ka paliksi viena. Jo tu nepaliksi.
Ja man prasītu kaut kādu pašapziņas iegūšanas un saglabāšanas stratēģiju, es sacītu, ka būtībā viss ir ļoti vienkārši un varbūt pat banāli. Vienmēr pieņemt izaicinājumus un nekad nepadoties grūtībās. Darīt to, kas patīk, izdodas un ļauj būt noderīgai. Būt kopā ar cilvēkiem, kuri tevi novērtē, ar tādiem, kuri līdzīgi domā, atbalsta un mīl. Izvairīties no pretējā visās tā izpausmēs.
Vēl man ir arī moto: “Ja kaut kas traucē tik ļoti, ka atstāj iespaidu uz pašvērtību, vienkārši tiec no tā vaļā. Citas izejas nav.”
Mēs neesam pelēkas peles!
Aiva Vīksna, Lietišķās informācijas dienesta izpilddirektore
Pašapziņa ir ticība saviem spēkiem. Ja sieviete izstaro šādu auru, tad ne vien vairāk dod, bet arī vairāk saņem. Man šķiet, ka jaunajai paaudzei ar pašapziņu viss kārtībā, jo ir liela ambiciozitāte un vēlme, bet dažreiz mazliet pietrūkst zināšanu. Bet, ja man jāraugās uz laiku, kad sāku biznesu, – manai paaudzei vienmēr bija jāatgādina, ka nevajag sevi noniecināt, ka nevajag sevi uzskatīt par neveiksminieci, jo tu taču vari! Šobrīd mums ir sievietes ar lielu pašapziņu, kuras daudz sasniegušas tieši tādēļ, ka zina, ko grib, spējas izmanto maksimāli un sasniedz iecerēto. Bet ir otra daļa sieviešu – viņām ir daudz talantu, milzīgas spējas, ko varētu likt lietā, bet tās netiek izmantotas. Viņām ir baiļu sindroms – man nesanāks. Ko teiks apkārtējie? Kā es izskatīšos vīra, bērnu, kaimiņu, draugu acīs, ja bizness nesanāks? Tā ir zema pašapziņa. Bet mēs taču nedzīvojam dzīvi citu, bet gan sevis dēļ. Dzīve ir viena, to vajag maksimāli baudīt.
Daudzas sievietes saka – man jāziedojas bērniem. Viņas nodzīvo daudzus gadus mājās un pēc tam domā – ko lai tagad daru? Tas ir fantastiski, ka bērni dzimst, bet tas nenozīmē, ka šajā brīdī vajag sevi apstādināt un nepilnveidoties. Mēs taču esam ļoti labas plānotājas, spējam bērnu paņem līdzi uz kursiem. Es pati 1992. gadā gāju mašīnrakstīšanas kursos, tajā laikā tas bija topā. Mana mazā, gadu vecā meita, kura vēl nestaigāja, rušinājās turpat blakus. Tas, ka man ir bērns, neliedz pilnveidoties. Tas, ka sieviete dzīvo mājās, nenozīmē tikai bērna barošanu, autiņu mainīšanu un ēdiena gatavošanu. Var lasīt grāmatas, skatīties televīzijas pārraides, iekārtot puķu dārzu. Kas zina, varbūt tad, kad bērns sāks iet 1. klasē, viņa būs labākā konsultante dārza iekārtošanā. Mēs katrs izvēlamies savu laiku. Es arī sešus mēnešus pēc meitas piedzimšanas dzīvoju mājās, bet tas nenozīmē, ka tobrīd mana pašapziņa bija nulles vērtībā. Man vienmēr ir gribējies mazos, un ir fantastiski skatīties uz bērniem, viņi zināmā mērā ceļ pašapziņu, neļauj nolaisties un staigāt pa māju netīrā halātā. Tev ir jāaug kopā ar bērnu!
Tajā laikā man bija pašapziņas šaubas, jo dzīvojām ar vīru kopā, bet nebijām precējušies. Toreiz tas nebija normāli. Es mācījos Ķīmijas fakultātes pēdējā kursā, gaidīju meitu. Man bija īss lūziens – kā tagad visi uz mani skatīsies? Bet tad nodomāju – nē, es pierādīšu, man būs kāzas. Man būs meita, un, ja kāds runās, man tas būs vienaldzīgi, jo esmu laimīga. Mēs apprecējāmies, kad meitai bija divi gadi. Viņa tagad lepojas, ka ir bijusi vecāku kāzās.
Es nāku no spēcīgu sieviešu dzimtas. Ļoti liela personība ir mana vecmāmiņa. Viņa bija slavena slaucēja, viņai bija daudz medaļu par izslaukumiem. Bet viņa man vienmēr teica – meitiņ, ne jau šis spožums ir vērtība, bet darbs, ko tu mīli. Viņa man to ieaudzināja, un es nevaru sūdzēties par pašapziņu. Zinu, ko vēlos. Tā bijis vienmēr.
Un, ja kāds projekts nobrūk un neaiziet, es domāju – labi, ka tas atklājas ātrāk, nevis vēlāk. Es varbūt būtu cietusi lielus zaudējumus, laužoties aizslēgtās durvīs. Tādos brīžos visu rūpīgi izvērtēju, lai nākotnē šādas kļūdas vairs nepieļautu. Bet es nežēloju sevi un neraudu. Jā, man ir rūgtums, bet tā ir mana pieredze.
Salīdzinot Latvijas sievietes ar citu valstu sievietēm, varu teikt – kaut arī par mums saka, ka esam pelēkas peles, tā nav taisnība! Latvijā sievietēm ir augsta pašapziņa, viņas zina, ko vēlas.
Šobrīd ir pat tāda situācija, ka mēs esam ļoti stipras un mums ir jāpalīdz stiprajam dzimumam celt viņu pašapziņu.
Visvairāk šajā situācijā cieš vīrieši, kuri ar iedragātu pašapziņu nevar būt pelnītāji. Mēs, sievietes, esam tās harmoniskās, emocionālās, kuras vienmēr visu saplāno un nokārto. Sievietes vienmēr atrod izeju.