Kad tu precēsies? Kad tev būs bērni? (357)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: www.flickr.com

Šis būs ļoti personisks stāsts man, šī raksta autorei, jo pati uz savas ādas ne reizi vien esmu piedzīvojusi tās sabiedrības gaidas, par kurām šobrīd rakstu. Apprecēties, radīt bērnus un veidot veiksmīgu karjeru – man par to tiek atgādināts regulāri. Vienīgi neviens no šiem atgādinātājiem nekad nav pajautājis, vai es esmu laimīga...

Jau kopš pusaudža vecuma man tika jautāts – kad tad tu precēsies? Protams, tolaik, 15 gadu vecumā, tā bija vairāk tāda kā vilkšana uz zoba, kaut, jāatzīst, pusaudzim diezgan sāpīga, jo, jokot par pretējo dzimumu laikā, kad rodas par to interese, nav pats labākais veids, kā palīdzēt bērnam sevi apzināties kā vērtīgu sava dzimuma pārstāvi. Bet es par to neturu ļaunu prātu. It nemaz! Daudz aizskarošāki ir mājieni, kas man jāsaņem šobrīd. Lai būtu skaidrs – man ir 31 gads, un es nekad neesmu bijusi precējusies. Man arī nav bērnu.

Un abi šie lēmumi – neprecēties un neradīt bērnus – ir mana izvēle.

Tas gan nenozīmē, ka allaž vēlos palikt neprecētās statusā un tā arī nekad nekļūt par māti, bet ir dažādi priekšnoteikumi, kurus vēlos savā dzīvē izpildīt, pirms pieņemu lēmumu iepriekšminēto darīt. Bet šoreiz par tiem nav stāsts. Runa ir par kaut ko citu, proti, par to, ko no manis sagaida sabiedrība. Tiesa, sabiedrība ir diezgan abstrakts jēdziens un diez vai tante Olga Priekuļos, kuru es nemaz nepazīstu, interesējas par manu ģimenes stāvokli. Sabiedrība, par kuru šoreiz runāju, ir mani radinieki, cilvēki, ar kuriem mēdzu satikties vismaz pāris reižu gadā, mieloties ar pusdienām un runāt par to, kas dzīvē notiek. Tiesa, mēs parasti nerunājam par manu privāto dzīvi, tik tuvu laižu vien retus cilvēkus, tāpēc viņi nezina, ar ko tiekos, kad un kāpēc šķiros, un kas mani dara laimīgu. Un tomēr man ar šiem radiem kopā ir interesanti, mēs daudz spriežam par to, kas notiek mūsu valstī pat tad, kad īsti neizprotam šo jautājumu dziļāko būtību, viņi interesējas par cilvēkiem, kurus es intervēju, un ar aizrautību klausās, kādus esmu ieraudzījusi tos sabiedrībā populāros cilvēkus, kuri uzticējuši savas atbildes uz maniem jautājumiem, mēs diskutējam par jaunākajām grāmatām, jo lielākajai daļai no mums patīk lasīt. Jā, mēs pļāpājam arī par latviešu ziepju operu “UgunsGrēks”, jo mīlam latviešu aktierus. Bet ir kāds jautājums, kura aizskaršana mani allaž sāpina un rada sajūtu, it kā pret manu sirdi tiktu trīts nazis. Tās ir runas par manu neprecēto stāvokli. Patiesības labad gan jāsaka, ka tās nemaz nav runas, tās ir frāzes, īsi, aprauti teikumi, piemēram: “Kad brauksi uz ārzemēm atpūsties, noteikti atrodi tur sev kādu!” Un tas atkārtojas katru reizi, nav bijis tādas kopā sanākšanas, kad kāds man nav to atgādinājis. Tādās reizēs rodas sajūta, ka es pati par sevi neesmu gana vērtīga.

Paši to neapzinoties, šie cilvēki man pasaka, ka es būšu labāka tad, kad apprecēšos.

Bet viņi nekad man nav pajautājuši, vai es to vēlos izdarīt un kāpēc līdz šim ar mani tas vēl nav noticis. Toties viņi man ir teikuši, ka man ir pietiekami daudz gadu, tāpēc man vajadzētu iebraukt laulības ostā. Un tas ir neizsakāmi sāpīgi, jo liek man domāt par to, ka viņus nemaz neinteresē, kas mani dara laimīgu. Un man nav ne jausmas, vai viņiem vispār ir ienācis prātā, ka es esmu laimīga, arī nebūdama precējusies un neaudzinādama bērnus.

Diemžēl vairākas reizes man nācies saskarties arī ar tieši uzdotu jautājumu – vai tu gribi bērnu? Tiesa gan, to nav uzdevuši mani radinieki, bet gan vēl attālāki cilvēki. Un šādās reizēs mani pārņem neizpratne – vai tiešām gribēt bērnu ir tikpat vienkārši kā no rīta gribēt kafiju ar pienu un to arī izdzert? Var jau būt, kādam šāda izpratne der, bet ne man, tāpēc šādus jautājumus vienkārši atsakos komentēt.

Tāpat man vairākkārt ir nācies saskarties ar situāciju, kad bijušie kolēģi vai pavirši paziņas rauc degunu, izdzirdēdami, ka esmu žurnāliste. Un ne jau tāpēc, ka žurnālista darbs nebūtu godājams vai tas būtu peļams. Parasti šādu deguna raukšanu pavada jautājums: “Tikai? Un es domāju, ka esi redaktore.” Protams, būt redaktoram it kā ir prestižāk, bet tā ir arī cita veida atbildība. Ja nu tieši tobrīd, kad man tas tika vaicāts, es šo atbildību negribēju uzņemties? Varbūt mani sildīja doma, ka varēšu vakarā aiziet mājās, lēnā garā pagatavot ciemos uzaicinātajiem draugiem lazanju, dzert kopā ar viņiem vīnu un pļāpāt kaut vai par dzīves jēgu, nevis pavadīt vakaru, raizējoties par darbu. Ja nu nejaušības pēc gadās, ka esmu laimīga, strādājot par žurnālisti? Ko tad?! Izgāšanās, mīļie draugi, jo jūsu pārākās, ārišķīgās vērtības nav pārākas par manu labsajūtu!

Ja arī tev nākas saskarties ar līdzīgām situācijām, lasi tālāk, ko par šiem jautājumiem domā psihoterapeite Lada Stoligvo.

Psihoterapeite Lada Stoligvo

“Diskutējot par visiem šiem sievietei tik svarīgajiem jautājumiem – dzīvesbiedru, bērniem un karjeru –, jāsaprot, ka prasības, ko sievietei sabiedrība izvirza, nav objektīvas. Jāņem vērā, ka lielākā daļa cilvēku diemžēl nav spējīga pieņemt otru bez nosacījumiem jeb tādu, kāds viņš ir. Secinājums – ir cilvēki, kuri jūtas nelaimīgi, ja nevar pārtaisīt apkārtējos cilvēkus un apkārtējo pasauli pēc tā standarta, kādu iedomājušies. Tad, kad kāds jautā, kāpēc tu neesi precējusies, kāpēc tev nav bērnu, kāpēc tu nekāp pa karjeras kāpnēm, viņu īstenībā nemaz neinteresē šī sieviete. Viņš labākajā gadījumā mēģina apmierināt savu ziņkārību, sliktākajā gadījumā – runā par saviem priekšstatiem jeb to, kādai, viņaprāt, jābūt šīs sievietes dzīvei. Bet cik cilvēku, tik priekšstatu.

Un svarīgi atcerēties – mēs jūtamies laimīgi tikai tad, kad dzīvojam atbilstoši savām vēlmēm un prioritātēm, turklāt katrā vecuma grupā prioritātes un vēlmes var mainīties.”

Gredzens laimīgu nepadarīs

Laiki un tikumi mainās, tāpat mainās arī attieksme pret laulību. 21. gadsimtā cilvēki vairs nevēlas precēties tikai tāpēc, ka jāprecas, jo tā darījuši vecāki un vecvecāki. Šodien cilvēki vēlas precēties un dzīvot kopā ar nosacījumu, ka tas viņus padarīs laimīgus. Ja nav šīs laimes sajūtas, kas ir diezgan subjektīva un nav pakļauta standartizēšanai, cilvēki sāk izskatīt jautājumu par šķiršanos, kas vēl diezgan nesenā pagātnē nebija iedomājami.

Šobrīd ir moderni runāt par krīzi, un jāsaka, ka arī laulības institūts kā fenomens piedzīvo krīzi. Laulības piespiedu kārtā vairs nedarbojas. Tāpat mēs nedzīvojam tādos apstākļos, lai precētos izdzīvošanas dēļ, proti, šis vairs nav laiks, kad ģimenei bija lielākas izredzes izdzīvot nekā cilvēkam vienam pašam. Šobrīd cilvēki veido attiecības un dibina ģimenes, tāpēc ka viņi to no sirds vēlas un tādējādi var piepildīt savu dzīvi, nevis tāpēc, ka tā vajag. Laulība kā institūcija noteikti turpinās pastāvēs, cita lieta, ka akcenti tiks mainīti – mēs vairs neprecēsimies un nedzīvosim kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mūs vieno tikai ekonomiskās intereses, ar kuriem ir pareizi kopā dzīvot, jo viņi atbilst mūsu sociālajam slānim vai izglītības līmeni, mēs precēsimies ar tiem, ar kuriem vienkārši gribam būt kopā.

Protams, arī mūsdienu pasaulē ir situācijas, kad sievietes apprecas piespiedu kārtā. Te nav runa par musulmaņu valstīm, kur tā joprojām ir norma. Tas mēdz notikt arī tepat, mūsu platuma grādos. Bet kā saka – ar varu mīļš nekļūsi, tāpēc šīs laulības lielākoties agri vai vēlu izput. Tas notiek vai nu brīdī, kad sieviete jūtas ekonomiski tik stabila, ka var pati uzturēt sevi un savus bērnus, ja tādi laulībā piedzimuši, vai arī tad, kad vēlmi šķirties izsaka vīrietis. Bez šaubām, ir situācijas, kad šādas laulības turpina pastāvēt, bet vairumā gadījumu katram laulātajam ir savas intereses, sava dzīve, bieži vien viņi nav tuvi ne garīgi, ne emocionāli. Interesanti, ka bērni, kuri uzaug šādā it kā pilnvērtīgā ģimenē, pieaugot ne vienmēr ar lielu degsmi skrien reģistrēt paši savu laulību, varētu pat teikt, ka viņi izjūt zināmas bailes no oficiālas sarakstīšanās, jo ir piedzīvojuši emocionāli vēsu, saspīlētu atmosfēru un spriedzi savu vecāku attiecībās. Starp citu, sievietes vecumā līdz 40 gadiem šobrīd dažkārt izvēlas neprecēties un vienas audzināt bērnus tieši tāpēc, ka ir redzējušas melus savu vecāku attiecībās. Šīs sievietes ir daudz godīgākas par vecākajām sava dzimuma pārstāvēm, kuras ar piespiešanos smaidīja un “turējās” pie standartiem, kas izveidojušies tajos senajos laikos, kad sieviete viena pati bērnu pabarot un izaudzināt nevarēja. Protams, mēs nesludinām, ka visām tagad vajag dzīvot vienām un bez vīrieša atbalsta audzināt bērnus, bet šīs sievietes ir pelnījušas izpratni par savu izvēli.

Nekrietna un norakstāma

Netaktiskos jautājumus par ģimenes stāvokli visbiežāk uzdod sieviešu dzimuma radinieces. Tas gan nenozīmē, ka par tavām precībām nevar pajautāt arī kāds padzīvojis rada gabals biksēs, kura interese nesniedzas tālāk par baļļuku ar iedzeršanu, proti, kāzām.

Kāpēc šīs sieviešu kārtas radinieces tik ļoti uztrauc neprecētās ģimenes stāvoklis?

  1. Viņas interesē, vai tiek ievērots standarts, proti, kārtīgai sievietei jāapprecas un jālaiž pasaulē bērni, katru vakaru jāgatavo vakariņas, jāgaida mājās vīrs, nedēļas nogalēs jāmazgā un jāgludina veļa, kā arī jāizsūc visi paklāji un kas tik vēl ne. Patiesībā paaudžu paaudzēs ir ticis uzskatīts – ja sieviete dzīvo bez laulības, tad viņa ir ne tikai mazāk vērtīga, bet pat norakstāma, viņa nav krietna. Tas nozīmē, ka viņā ir kaut kāds brāķis. Bet, ja viņa dzīvo ar vīrieti, bet nav salaulājusies, tad principā viņu varētu pat uzskatīt par vieglas uzvedības sievieti, savukārt bērns, kas dzimis šajās attiecībās, saucams par bastardu. Tas izklausās barbariski, bet nenoliedzami, ka šie klišejiskie uzskati joprojām dzīvo vecākās paaudzes zemapziņā. Protams, brīdī, kad cilvēki sāk par to diskutēt un izteikt šīs domas vārdos, viņi atzīst, ka tas neizklausās racionāli, turklāt viņi taču ir mūsdienīgi cilvēki. Un tomēr – mūsu ģimenē visam jābūt pareizi!

  2. Tā ir ziņkārība ar mērķi savākt informāciju, par kuru turpmākā mēneša laikā varēs papļāpāt. Tas vajadzīgs, lai aizpildītu kaut kādu trūkumu, jo cilvēks, kam pašam ir piepildīta, pilnvērtīga garīgā un privātā dzīve, neklačosies, nekad neuzdos tādus netaktiskus jautājumus, jo viņš ir aizņemts ar savu dzīvi. Turklāt viņš pieņem, ka otrs ir pieaudzis cilvēks un zina, ko dara. Starp citu, ja tiek uzdoti šādi jautājumi, tas liecina par to, ka vairāk nav, par ko runāt, šo cilvēku starpā nav garīgas tuvības, tās ir formālas attiecības.

  3. Pašu neizdevusies dzīve izraisa dusmas. Situācijās, kad minētā sieviešu dzimuma radiniece ir nodzīvojusi savu dzīvi ar vīru kā suns ar kaķi un dažkārt pat neieredz savu otru pusi, bet tā arī nekad nav uzdrošinājusies šķirties, viņa zināma mērā neapzināti ir dusmīga par to, ka kāda cita var atļauties dzīvot tā, kā viņa to nav darījusi, bet ir gribējusi. Šīs sievietes arī nav uzdrīkstējušās neprecēties. Nereti viņas nav uzdrošinājušās izvēlēties vīriešus un, ja kaut kas nepatīk, brāķēt šos vīriešus. Viņas nevar iedomāties šādu dzīves pozīciju – labāk ne ar vienu, nekā ar jebkuru. Bet to var arī saprast – laikā, kad viņas precējās, pastāvēja iespēja iemantot vecmeitas un nekam nederīgas sievietes statusu, ja laulības ostā netika iestūrēts.

Psihoterapeite iesaka, ko atbildēt, ja tieši, bez aplinkiem un vairākkārt tiek uzdots jautājums: “Kāpēc tu neprecies?”

“Ja tu esi mēģinājusi izvairīties no atbildes, teikusi, ka tā ir tava darīšana un tas ir lēmums, kas jāpieņem tev vienai, bet šie jautājumi atkārtojas, es iesaku kļūt agresīvai, bet tajā pašā laikā atcerēties, ka jāatbild pēc būtības. Mans ieteikums – uz jautājumu atbildēt ar jautājumu. Varianti ir dažādi. Šeit daži no tiem. Kas mainīsies, ja man pirkstā būs gredzens? Kā mainīsies mana kvalitāte, ja es apprecēšos? Vai es sākšu darīt kaut ko tādu, ko jūs tagad no manis nevarat sagaidīt? Ko jūs iegūsiet no tā, ka es apprecēšos? Pilnīgi neko! Protams, jāņem vērā, ka situācijā, ja sāksi šādi atbildēt, apkārtējie tevi uzskatīs par šerpu un teiks, ka nevari apprecēties tāpēc, ka esi šerpa. Bet to nevajag uztvert personīgi, jo īstenībā nevienam no šiem cilvēkiem nav interesanti, kā tu jūties.”

Nedzemdēt nav egoistiski!

Jautājums, kāpēc sievietei dažus gadus pēc attiecību izveidošanas vai vairākus gadus pēc pirmā bērna dzimšanas pasaulē nenāk otrs bērns, ir vēl netaktiskāks par jautājumu, ko aplūkojām nupat. Un netaktisks tas ir tāpēc, ka iemesls bieži vien ir traģisks un ļoti dramatisks, piemēram, nespēja palikt stāvoklī, kaut arī viņa to ļoti vēlas.

Šāda jautājuma uzdošana ir attaisnojama tikai tādās reizēs, ja jautātājs tiešām izjūt dziļas rūpes, līdzcietību, empātiju un interesi par otru cilvēku. Parasti šādu cilvēku mūsu dzīvē ir ļoti maz, un viņi iemeslus visbiežāk jau zina. Visiem citiem, kuri uzdrošinās uzdot šādu jautājumu, ir vienalga, kā tu jūtas. Viņu acīs tu esi tikai objekts, par kuru iespējams ievākt informāciju – precējusies, neprecējusies, ar bērniem, bez bērniem, kur strādā, cik pelna –, lai pēc tam tevi ieliktu jautātajam saprotamā sociālā hierarhijā un, protams, arī paklačotos. Jāatzīst, šādās reizēs sievietes personība reti ir interesanta un jautājumā nav ietvertas rūpes. Bez šaubām, ir daudz demagogu, kuri saka – es par tevi rūpējos un novēlu tev bērnus –, kamēr viņu sirdis jūt kaut ko citu.

Iemesli, kāpēc sieviete nedzemdē, parasti ir ļoti nopietni, tāpēc tas arī ir ļoti jūtīgs sarunas temats. Tomēr sievietes ir kļuvušas atvērtākas – ja agrāk viņas par to kautrējās runāt, tagad ir forumi, kuros šādas sievietes sarakstās. Tā ir iespēja satikt citas, kurām ir tā pati problēma un kuras vienmēr sapratīs.

Kādi ir iemesli, kāpēc sievietes nedzemdē?

  1. Bailes no dzemdībām. Tās var būt gan racionālas, ja, piemēram, mammai bijušas ļoti smagas dzemdības, gan iracionālas, kad sievietei vienkārši ir bail no nezināmā. Bet šīs sievietes tik un tā dzemdē, un viss ir kārtībā. Protams, bailes kādu laiku var sievieti atturēt, bet parasti, ja grūtniecība iestājas neplānoti, lielākā daļa sieviešu tomēr izvēlas dzemdēt.

  2. Bailes kļūt atkarīgai no vīrieša. Šīs bailes parasti ir racionālas un rodas, redzot citu sieviešu neveiksmīgo pieredzi, viņu attiecības ar bērnu tēviem pēc mazuļa nākšanas pasaulē. Tās ir situācijas, kad vīrietis sāk manipulēt gan ar bērnu, gan sievieti. Šī atkarība sievieti var nogremdēt.

  3. Sieviete jūtas kā bērns. Tā ir neapzināta situācija, kad sievietes dzīves uztverē un domāšanā virsroku ņem psiholoģiska bērna pozīcija, un viņa nevar no tās šķirties. Viņa pati jūtas kā bērns, nevēlas uzņemties atbildību. No domas, ka parādīsies bērns, viņa izjūt diskomfortu. Šāda situācija var pastāvēt zināmu laiku, bet ne mūžīgi. Kļūstot vecākai, sieviete sāk domāt par bērnu.

  4. Neauglība. Tā ir traģiska situācija, kad sieviete ļoti grib, bet nevar palikt stāvoklī. Tā ir cīņa par bērnu. Šādās reizēs jautājums no malas par bērniem ir traumējošs.

  5. Bērna zaudējums. Ir gadījumi, kad sieviete paliek stāvoklī, bet dažādu veselības problēmu dēļ zaudē grūtniecību. Tā ir smaga drāma. Ja tādā brīdī kāds uzdrošinās uzdot netaktisku jautājumu, tas var izsaukt krīzi ar depresiju, trauksmi, bezmiegu, izmisumu. Tas sievieti var ļoti sāpināt.

  6. Vīrietis nevēlas bērnu. Ne vienmēr sieviete nedzemdē tādēļ, ka viņa nevēlas. Mēdz būt situācijas, kad to nevēlas dzīvesbiedrs. Bet viņa mīl šo cilvēku un vēlas saglabāt attiecības. Parasti tas izraisa ļoti nopietnu ģimenes krīzi, un ir reizes, kad attiecības šo spriedzi neiztur – diezgan bieži tas ir iemesls attiecību pārtraukšanai. Mainās arī sievietes domas: ja 25 gadu vecumā viņa piekrita dzīvot bez bērniem, tad 35 gadu vecumā bieži vien uzskati ir kardināli pretēji – viņa vēlas bērnu. Tāpēc ir gatava zaudēt mūža mīlestību, lai kļūtu par māti, pat tad, ja apzinās, ka bērns būs jāaudzina vienai. Tas nav izmisuma solis, sieviete vienkārši seko savām vērtībām. Bērns ir viņas dzīves vērtība. Tas nav arī impulsīvs lēmums, sieviete par to ir daudz domājusi, lēmums ir motivēts, un viņa būs laba mamma.

  7. Karjera. Jo izglītotāka sieviete, jo vairāk viņa vēlas nodrošināt savu bērnu un piedāvāt viņam labu nākotni, tāpēc prasības un apstākļi, kuros viņa ir ar mieru dzemdēt, ir ļoti nopietni. Šāda sieviete būs gatava dzemdēt bērnu tikai tad, kad būs pārliecināta, ka varēs bērnam garantēt labu izglītību, nākotni, stabilitāti, ja gadījumā ar viņu kaut kas notiks. Tas liecina tikai par briedumu, nevis impulsīvu lēmuma pieņemšanu vai bērnišķīgumu. Tā ir krietna rīcība, iznēsāts un pareizs lēmums. Bet te ir arī traģēdijas otra puse – kad viņai ir pāri 30 vai pat 40 gadiem un viņa beidzot saprot, ka var bērnu nodrošināt, ir nostrādājis bioloģiskais pulkstenis un sieviete nevar palikt stāvoklī. Tādā gadījumā risinājums ir adopcija. Tādas sievietes ir labas mammas. Bet te jārēķinās ar vēl kādu aspektu – ne visi vīrieši un ne visas sievietes var iemīlēt svešu bērnu.

  8. Dzīves uztvere. Diezgan bieži sieviete ļoti nopietni skatās uz pasauli, viņa ir tendēta uz analīzi un saprot varbūtības, kuras dzīvē, iespējams, notiks. Redzot un apzinoties visus nosacījumus, viņa saprot, ka varbūt (tikai varbūt!) nevarēs garantēt bērnam drošu nākotni. Piemēram, situācija no dzīves – laulāts pāris, ārsti, pilnīgi veseli cilvēki, bet viņu abu rados cilvēki slimojuši ar šizofrēniju. Apzinoties risku, ka var piedzimt slims bērns, šie cilvēki pieņēma lēmumu bērnu nedzemdēt. Kaut arī viņiem bērnu nebija, šie cilvēki bija daudz labāki vecāki nekā tie, kuri laiž pasaulē bērnus bez situācijas analīzes, bet valsts un sabiedrība pēc tam nezina, ko ar šādiem bērniem darīt. Laist pasaulē bērnu, apzinoties, ka viņš visu mūžu var slimot, ir noziegums. Bet lēmums to nedarīt, tik un tā ir un paliek dramatisks. Lada Stoligvo atceras kādā starptautiskā ārstu konferencē dzirdētu piemēru, kas tika pasludināts par medicīnas sasniegumu – sieviete bija dzemdējusi trīs bērnus ar iedzimtām sirds slimībām, zinot, ka šīs kaites pārmantosies. Divi no bērniem nomira, trešajam pārstādīja sirdi. Bet viņa gribēja vēl bērnus, zinot, ka arī viņiem būs iedzimta sirds saslimšana, kuru iespējams labot, pateicoties sirds transplantācijai... Tas ir bezatbildīgi, milzīgs egoisms. Ļoti bieži sievietes, kuras nedzemdē, nav egoistes, neskatoties uz to, ka sabiedrība gluži pretēji mēģina iepotēt – jūs negribat dzemdēt, jo domājat tikai par sevi.

Psihoterapeite iesaka, ko atbildēt, ja tiek pateikts: “Tev jārada bērni, jo vajag taču domāt, kurš vecumdienās pie gultas pienesīs ūdens glāzi!”

“Tas ir briesmīgākais, ko vispār var pateikt! Tāpēc nevajag kautrēties – ja cilvēks ir tik bezkaunīgs un netaktisks, viņam tieši tāpat arī jāatbild, citādi viņu nolikt pie vietas nav iespējams. Turklāt – kāpēc taktiski izturēties pret uzbrucēju (un šāds cilvēks ir uzbrucējs!), kurš pārkāpj cilvēka privāto psiholoģisko robežu? Kāds jautājums, tāda atbilde, tāpat kā fizikas likumos. Es piedāvāju šādu atbildi – kāpēc tu domā, ka man, guļot uz nāves gultas, gribēsies dzert? Vai esi pārliecināta, ka tev gribēsies?”

Pārāk daudz priekšnieku

Ļoti aktuāls sievietes ikdienas dzīves jautājums mūsdienu sabiedrībā ir karjera. Mēs vairāk nedzīvojam patriarhālā sistēmā, mums ir līdzīgas tiesības kā vīriešiem, un mēs drīkstam aktīvi strādāt. Karjera ir joma, kurā sieviete sevi grib un var pierādīt. Bet tās ir idealizētas prasības – lai sieviete būtu precēta, lai viņai būtu vairāk nekā viens bērns un lai viņai būtu lieli sasniegumi karjerā. Visi trīs vienlaikus vienkārši nav iespējami, jo visam simtprocentīgi nodoties nav cilvēka spēkos. Jebkurā gadījumā cieš kāda no jomām.

Runājot par Latvijas situāciju, ir kāds glaimojošs fenomens – ja apskatām iedzīvotāju skaitu, jāsecina, ka mūsu valstī ir ļoti daudz augstskolu, bet tas savukārt nozīmē, ka mūsu sabiedrība kopumā ir labi izglītota. Iemesls ir gan augsti standarti, gan sabiedrības spiediens, kas saka – tev jābūt labi izglītotam! Bet katram mākonim sava maliņa – darba tirgū šobrīd ir pārāk daudz augsti kvalificētu darbinieku, tajā skaitā sievietes. Te rodas labs jautājums – kur lai visi šie cilvēki atrod savai izglītībai atbilstošu darbu? Mums taču nevajag tik daudz priekšnieku! Jā, priekšnieku kandidātu netrūkst, bet tajā pašā laikā labu santehniķi atrast grūti. Kāpēc? Nereti nākas saskarties ar domu – ja esi beidzis tehnikumu, tad neesi nekas. Tā ir ārišķība, kas vērojama daudzās jomās mūsu valstī. Piesauksim kaut vai bieži dzirdēto piemēru par superdārgajām mašīnām krīzes pārņemtajā Latvijā.

Ar profesionālo ārišķību nākas saskarties arī tiem, kuri citādi par to varbūt nemaz neaizdomātos. Diemžēl ir ļoti daudz cilvēku, kuri uzskata, ka tu nevari būt laimīga, ja strādā bankas klientu apkalpošanas nodaļā vai esi juridiskā biroja sekretāre. Tev jābūt kaut kam vairāk, lai tu kļūtu vērtīga! Ja nespēj vairāk, tad vismaz vadi klientu apkalpošanas nodaļu, izmācies par juristi un atgriezies juridiskajā birojā jau kā nozīmīgāka persona. Nobriedušas sabiedrības acīs, piemēram, Skandināvijas valstīs tas izsauc neizpratni, tāpēc ka viņiem ir skaidrs – tev jāstrādā tik daudz, lai tu pēc darba justos brīva. Tev jāpelna tik daudz, lai nodrošinātu minimumu komunālo maksājumu segšanai, pārtikas un nepieciešamā apģērba iegādei un vienam ceļojumam gadā. Cilvēki ar šādu domāšanu ir vairāk orientēti uz dzīves kvalitāti un laimes sajūtas saglabāšanu.

Ceļš uz harmoniju

Tie ir interesanti veiksmes stāsti, kad sievietes kardināli mainījušas profesiju, jo nav jutušās laimīgas, darot savu darbu. Ne reizi vien dzirdēts par finanšu konsultantēm vai citām biroju darbiniecēm, kuras saprot, ka viņu dzīves aicinājums ir mācīt aerobiku vai laukos audzēt mājlopus. Diemžēl tikpat bieži par šādiem profesionālajiem pavērsieniem citi pavīpsnā, jo tas taču nav prestiži.

Kāpēc sievietes nolemj kardināli mainīt profesiju vai samazināt slodzi

  1. Apzinās sevi. Šāds lēmums ir pilnīgi normāls un liecina par to, ka sieviete apzinājusies savas vēlmes. Piemēram, pilsētnieces pārcelšanās uz laukiem, lai nodarbotos ar amatniecību, ir nobriedis, iznēsāts lēmums. Šādus jautājumus neviens nepieņem vienas dienas laikā. Tas ir ceļš uz dzīves harmonizēšanu. Varbūt pēc desmit gadiem šai sievietei būs citas prioritātes un viņa atkal mainīs savu profesionālo dzīvi, tas ir tikai normāli. Nav jājautā – kāpēc tu to dari? Jājautā – kā tu jūties? Vai tagad esi laimīgāka? Varbūt sieviete uzskata, ka tik liela atbildība un straujš darba ritms viņas dzīvē rada lielu haosu, diskomfortu un neapmierinātību. Viņa izvēlas mierīgāku dzīvi.

  2. Vēlas veltīt sevi ģimenei. Mēdz būt situācijas, kad sieviete, kura strādājusi augstos amatos, pēkšņi saprot, ka grib būt vienkārši sieviete. Strādājot un uzņemoties lielu atbildību, viņa nav varējusi pievērsties ne vīram, ne bērniem. Ir labi to apzināties, tas nozīmē, ka sieviete sāk dzīvot atbilstoši savām iekšējām prasībām.

  3. Pārdzīvota eksistenciāla krīze, ko parasti izsauc kāda cita krīze, un sieviete pārvērtē savu dzīvi. Tā var būt šķiršanās, saslimšana vai aizdomas par nopietnu saslimšanu, kad viņa apzinās nāves draudus, to var izsaukt traģisks gadījums, kas noticis ar sievieti vai kam viņa bijusi lieciniece. Tā ir krīze, kura liek paskatīties uz savu dzīvi no malas. Tad kļūst skaidrs, ka pret to visu lielajai strādāšanai nav nekādas vērtības. Kas ir svarīgāks? Sieviete beidzot sāk ieskatīties savā sirdī un ierauga tur pavisam ko citu.

  4. Bērna piedzimšana, kad sieviete piedzīvo līdz šim neizjustas jūtas un vēlas visu savu laiku veltīt mazulim. Viņa grib redzēt, kā viņš mācās staigāt, runāt, spēlēties. Iespēja dzirdēt, kā bērns pirmo reizi izrunā kādu vārdu, ir vairāk vērta par departamenta vadītājas nosaukumu. Atteikties no karjeras kāpuma šādā brīdī ir daudz labāk nekā brīdī, kad bērnam būs divdesmit gadu un nāksies secināt, ka tas ir garīgi svešs cilvēks un iespējas kļūt par viņa tuvinieku palaistas garām.

Psihoterapeite iesaka, ko atbildēt, ja kāds liek saprast, ka tava karjera nav nekāds veiksmes stāsts.

“Dažiem cilvēkiem patīk manipulēt, spēlējoties ar mūsu pašlepnumu. Ja atklāti parādīsi, ka mierīgi vari sadzīvot ar savu vietu dzīvē un nepretendē uz grandioziem sasniegumiem, manipulators ātri zaudēs interesi. Es ieteiktu atbildēt, kas tieši tev patīk tavā darbā un kāpēc tu to dari, turklāt atbildi pozitīvos toņos, piemēram: “Man patīk izdarīt darbu un pēc tam justies brīvai sievietei.” Vai: “Šobrīd man patīk tas, ko es daru. Jūtos gandarīta.”

Ja tomēr cilvēks turpina pamācīt, ka nauda jāpelna un par vietu zem saules jācīnās, atbildei jābūt mazliet uzbrūkošai, atgādinot, par mūžīgām vērtībām un parādot sarunas biedram viņa robežas. Piemēram: “Visu naudu nopelnīt nav iespējams, un visus darbus padarīt arī ne. Man svarīgi, lai es un man tuvie cilvēki būtu paēduši un veseli.”

Komentāri (357)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu