Šūpošana nav vienveidīga monotonu kustību virkne. Ir daudz veidu, kā to padarīt par interesantu nodarbi.
Šūpo un nomierini mazo! (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lūk, varianti.
1) Šūpošana māmiņas vai tēta dziedātās dziesmiņas pavadībā. Tā bērnu nomierina un ieaijā, šī balss viņam ir mīļa, lai cik nepareizi tā dziedātu.
2) Vecāki, kuri nedzied, var atskaņot mazajam pēc iespējas mierīgāku mūziku.
3) Var ar mazuli uz rokām dziedāt un var arī dejot pie lēnas, foršas mūzikas. Paņemiet bērnu un kopā ar viņu pavirpuļojiet pa istabu.
4) Šūpoties ar mazuli kopā var arī uz bumbas, tikai jābūt uzmanīgiem, lai šūpošanās nepārvērstos lēkāšanā. Labāk uz bumbas šūpoties šurpu, turpu vai pa kreisi, pa labi. Var lēnām šūpoties augšā, lejā, taču šūpotāja augšstilbu muskulatūrai tā ir tik liela slodze, ka pēc desmitās reizes kājas jau jūtas nogurušas.
5) Nav iesakāma šūpošana skanošo rotaļlietu mūzikas pavadībā, jo šādas rotaļlietas ātri nodilst un bērna jutīgā dzirde to uztver asāk nekā mēs.
6) Ir bērni, kuri guļ ratiņos tikai tad, kad tie kustas. Tas tādēļ, ka grūtniecības laikā bērniņš bija pieradis gulēt tad, kad mamma kustējās. Līdz ar to arī ratiņos bērns grib šūpināšanu.
7) Mazuļiem ir vajadzīga arī šūpošanās kā rotaļāšanās, ar kuras palīdzību vecāki grib bērnu nevis nomierināt, bet izklaidēt, spēlēties. Dauzīšanās ir vajadzīga gan vecāku un bērnu attiecībām, gan mazā līdzsvara izjūtas un muskulatūras attīstībai. Latviešu folklorā ir daudz skaitāmpantiņu un rotaļu līdzsvaram un rumpja stabilitātei.