Ar bakalaura grādu, bet darbu atrast nevar?

FOTO: flickr.com/marygober

Vairāku gadu garumā, būdama pašnodarbināta persona, varēju izvēlēties, cik daudz un ko tieši gribu darīt, taču 2008.gada sākumā sajutu, ka gabaldarbi sāk apsīkt. Turklāt tie kļuva ne tikai retāki. Mainījušās bija pasūtījumu summas un apjomi. Visi savilka jostas un centās ietaupīt pat latu. Lai arī biju pieradusi būt noteicēja pār savu laiku un ienākumu daudzumu, zemapziņa lika meklēt pastāvīgu iztikas avotu.

Divu mēnešu laikā izsūtīju aptuveni trīsdesmit pieteikumus vakancēm. Pārsvarā visas bija manā specialitātē, ko apliecināja arī bakalaura grāds un piecu gadu darba pieredze.

Centos, lai vēstules būtu ar īpašu odziņu un nešķistu štancētas pēc standarta piegrieztnes.

Izpētīju viņu mājas lapas un pienākumus, centos izvēlēties tiešām tikai tādus, kur es iederētos un spētu veikt ar visu atdevi. Darba devēju acīs tam vajadzēja kļūt par manas lielās intereses paudēju, kā arī veidam, kā izcelties uz citu darbu meklējošo fona. Tomēr pēc manas rosīšanās iestājās klusums.

Tikai divi potenciālie darba devēji uzskatīja par vajadzīgu pēc laika atbildēt, ka izvēlēts ir cits - atbilstošāks pretendents. Man kā darba meklētājai tās nebija labas ziņas, tomēr ļāva saprast, ka jāvirzās uz priekšu, jo uz šo vakanci vairs nav jēgas cerēt. Turpinot piesaistīt uzmanību darba tirgū, sapratu, ka atbilžu trūkumam pie vainas bija cilvēku bari, kas pastāvīgus ienākumus vēlējās gūt tikpat ļoti, cik es.

Pēc četrām pārbaudes kārtām beidzot tiku pieņemta vietā, kur manam bakalaura grādam nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Ja nu vienīgi - tas pierādīja, ka esmu ieguvusi augstāko izglītību. Kolēģi bija fantastiski, darbs kaulus nelauza, arī atalgojums man šķita pieņemams.

Tomēr mazāk kā pēc nedēļas sāku saskatīt, kā jaunos apstākļus izmanto darba devējs. Cilvēku skaits bija samazināts, pienākumus sadalīja uz atlikušajiem; ko nepaspēj izdarīt pamatlaikā, paveic jebkurā citā brīdī, bet visam jābūt izdarītam.

Meitenes strādāja arī septiņas dienas nedēļā, lai tikai netiktu atlaistas,

pārstrādātās stundas apmaksātas netika un arī brīvu paņemt nedrīkstēja, jo sekoja pārmetoši skatieni no vadības puses. Pretī runāt neviens neuzdrošinājās. Vienu nepaklausības gājienu no kādas darbinieces priekšnieks "pāraudzināja" ar algas apgriešanu un aizturēšanu.

Ticu, ka "liesajos gados" stresu vairāk par darbiniekiem izjūt īpašnieki un direktori, bet šāda attieksme man šķita nepieņemama. Pēc tādas sarunas priekšnieks paziņoja, ka esmu atlaista. Tikai pateicoties labajām attiecībām ar pārējiem kolēģiem, izdevās nokārtot, ka atlaišana notiek uz abpusējas vienošanās pamata, citādi manā darba ņēmēja vēsturē uz visiem laikiem iegultos neglīts ieraksts.

Mans stāsts gan uzskatāms par veiksmīgu, jo, pateicoties jaunatgūtajam bezdarbnieka statusam, atgriezos pie vakanču caurskatīšanas un nokļuvu vietā, kur darbojos jau pusotru gadu un par ko varu teikt tikai vislabākos vārdus. Kā pilnīgs pretstats despotismam un nevienlīdzībai pašreiz esmu kolektīvā, kur priekšniekiem ir svarīga mūsu pašsajūta, darba apstākļi un kvalitatīvi pavadīts brīvais laiks.

Pateicoties šādiem novērojumiem, es pat esmu gatava zināmu laiku strādāt arī virsstundas, ja tas būtu nepieciešams, jo priekšniecība pārliecinoši pauž to, ka mūs novērtē un atbalsta. Ieguvējs ir arī darba devējs, jo jūtos kā ģimenē, kurai grūtos laikus kopā pārlaist ir vieglāk, tādēļ esmu gatava ieguldīt sevi visu, lai rezultāti būtu pēc iespējas labāki.

Protams, naudas trūkums un neziņa par nākotni manī radīja nepatīkamas izjūtas. Bija brīži, kad jutos nevajadzīga. Vēlējos sevi pierādīt, jo esmu strādīga un apzinīga, man patīk palīdzēt cilvēkiem un komunicēt, es ātri apgūstu jaunas lietas, taču man netika dota iespēja šīs savas pozitīvās īpašības demonstrēt! Par spīti tam, ne brīdi nenokāru degunu.

Katru dienu kā tādu rituālu veicu jauno sludinājumu caurskati un UZREIZ nosūtīju savu CV ar motivācijas vēstuli,

kuru es uzskatu par obligātu, lai radītu ieinteresētu attieksmi par sevi. Arī interviju laikā negaudos par situāciju, bet sapucējos, vienmēr ierados dažas minūtes ātrāk, paspēju aprunāties ar potenciālajiem kolēģiem, uzmanīgi klausījos, godīgi atbildēju un intervijas laikā smaidīju, smaidīju un vēlreiz smaidīju.

Pateicoties daudzajām pārrunām, sapratu, ka arī uzņēmumam jauna darbinieka meklēšana ir strespilns pasākums. Pāris stundu laikā viņiem jāsaprot, kas es esmu par personību, kāda būšu reālā darba laikā, vai neizliekos par labāku, vai spēšu sastrādāties ar pārējiem, vai spēšu pienācīgi veikt savus pienākumus, vai nebūšu kaprīza vai slinka.

Tajā pašā laikā mani pārsteidza nesagatavotība no konkurentu puses interviju laikā. Nostāja, ka nekas īpašs nav jādara, mani tāpat pamanīs. Vai arī pilnīgi muļķīgas un nepārdomātas atbildes uz jautājumiem. Piemēram - esmu pieteikusies šai vakancei, jo vairākus gadus neko neesmu darījusi un padomāju, ka neko nezaudēšu, ja nosūtīšu CV.

Daži uz tikšanos bija atnākuši pusķemmētiem matiem, tērpti brūni-pelēkos izstaipītos džemperos,

sakombinētos ar melnām biksēm, pieteikumus bija sūtījuši no e-pastiem ar nenopietnām adresēm, piemēram, sexychikse@bla-bla.com vai krutoj_pacan1988@bla-bla.lv utt.

Darba meklēšana pati par sevi ir nopietns darbs. Ar sevi, māku sevi pasniegt, ieinteresēt un parādīt kā tieši to personu, ko darba devējs ir iedomājies atrast. Tas nav viegli, tas var nebūt arī ātri, bieži vien savu lomu nospēlē veiksme. Tomēr visiem, kuri tieši pašlaik savu iespēju vēl tikai meklē, es novēlu izturību, izdevību un pārliecību par sevi! Lai veicas ne tikai darbu atrast, bet arī nepazaudēt spēju novērtēt to, ko iegūstat! Kā teica personāžs "Zvaigžņu karos" - lai spēks ir ar jums!

Inese

Paldies Inesei par dalīšanos pieredzē, meklējot un atrodot darbu! Varbūt arī Tev saistībā ar šo tēmu ir ko teikt plašākai sabiedrība! Ja tā, tad, lūdzu, sūti savu stāstu uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv vai izmanto rakstam pievienoto viedokļu iesūtīšanas formu! Mēs Tavu viedokli darīsim zināmu pārējiem TVNET lasītājiem.

Jaunajā portāla rakstu sērijā Kā Tu atradi darbu? aicinām iesaistīties ne tikai darba ņēmējus, bet arī darba devējus! Pastāsti, vai un kā Tu atradi darbiniekus! Vai Tavuprāt taisnība iepriekšējā viedokļa paudējam, ka, neskatoties uz lielo bezdarbnieku skaitu, labus darbiniekus joprojām ir grūti atrast?

Gaidām Tavu viedokli!

Uz augšu