Meklējot informāciju par UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Kuršu kāpu, lasām: Lietuvas dārgums, smilšu brīnums, unikāls dabas veidojums. Skatot to savām acīm, pārliecinies, ka klišejiskie apzīmējumi šoreiz ir vietā. Ja Kuršu kāpā līdz šim nav būts, atradīsiet tajā daudz pārsteidzošu lietu un vietu.
Jūras kraukļu paradīzē (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja vien iespējams, uz Kuršu kāpu labāk doties darba dienās. Atvaļinājumu laikā brīvdienās var nākties nīkt vairāku stundu garā rindā, lai Klaipēdā tiktu uz prāmja. Mēs esam ceturtdienā un gaidām vairāk nekā stundu, turklāt automašīnu virknē spēkratu ar Latvijas numurzīmēm ir teju tikpat daudz, cik vietējo. Pēc pārcelšanās lielākā daļa tūristu dodas pa labi – uz slaveno Jūras muzeju, kas kā gana eksotiska vieta atmiņā palicis no dziļas bērnības. Šķiet, nopietna modernizācija muzejam, kuģniecības vēstures ekspozīcijai un akvārijiem gājusi secen, un arī informācijas lietuviešu valodas nepratējiem varētu būt vairāk. Bērniem gan tas netraucē – viņi ir sajūsmā par iespēju ieraudzīt īstu Nemo un Doriju no mīļās multenes «Meklējot Nemo», priecīgi izpētīt, kuras no upju zivīm šķiet zināmas. Kompleksa nagla, protams, ir aptuveni pusstundu ilgais delfīnu šovs, kas notiek vairākas reizes dienā. Dzīvnieku un viņu treneru izdarības liek pavērties brīnumā ne tikai jaunāko skatītāju mutēm. Delfīni lec, dejo, spēlē basketbolu un pat dzied, turklāt viss tiek izpildīts nevainojami un bez mazākajām kļūdām.
Mirušais mežs un jūras kraukļi
Muzejam un delfinārijam jāvelta vismaz pāris stundu, taču pēc tam gan aši uz pussalas otru pusi. Kuršu kāpa ir šaura zemes strēle, kuras viena puse pieder Lietuvai, otra Krievijai. Uz Nidu, kas ir Lietuvas daļas pašā galā, ved šaurs, aptuveni 50 kilometru garš līkumots ceļš, bet itin daudzi izmanto iespēju turp mīties pa kāpās iekārtoto veloceliņu. Dažus kilometrus tālāk pārsteidz barjeras – šortos tērpies policists smaidīgs informē, ka par braukšanu tālāk katram auto jāšķiras no 20 litiem jeb aptuveni četriem latiem. Kāpā ir dabas rezervāts un nosacījumi visai stingri – daudzviet nav atļauts apstāties, staigāt drīkst tikai pa speciāli ierīkotām takām. Turklāt, tāpat kā citur Lietuvā, policistu klātbūtne ir daudz manāmāka nekā mājās.
Uz kāpas ir viena gara pilsēta – Neringa, kas sastāv no vairākiem maziem ciematiņiem. Pabraukuši vēl pāris kilometru, apstājamies pie nodegušā meža. Cenšoties nostiprināt plūstošās smiltis, daļa kuršu kāpas apzināti apstādīta ar priedēm, diemžēl tās vairākas reizes krietni postījuši ugunsgrēki. Par teju vai nacionālo traģēdiju izvērtās līdz šim lielākais uguns postījums 2006. gadā, kad izdega gandrīz 235 hektāri priežu. Neliels laukums izpostīto stādījumu atstāts tāds, kāds bijis tūlīt pēc liesmu nodzēšanas. Ejot cauri melno, līko stumbru džungļiem, pārņem nedaudz sirreāla izjūta.
Dabas sagādāts pārsteigums, šķiet, arī pašiem neringiešiem ir jūras kraukļu jeb kormorānu kolonija līdzās Jodkrantes ciematam. Pelikānveidīgo kārtas putni, kas ilgi bijuši Eiropas Savienībā aizsargājamo statusā, tur savairojušies tā, ka lielākā daļa koku nokaltuši no to mēsliem. Pakāpjoties uz nelielas platformas šosejas malā, ar neapbruņotu aci redzams, kā kormorāni vij ligzdas koku galotnēs un labi sadzīvo ar pelēkajiem gārņiem, kas uzturas nedaudz zemākos zaros. Rijīgo putnu pārliekā savairošanās nodarot arī citu skādi – gada laikā tie apēdot teju tikpat zivju, cik kāpas zvejnieki nozvejo.
Jodkrantē jāizstaigā arī Raganu kalns, kurā izveidots savdabīgs Lietuvai raksturīgo koka skulptūru ansamblis – visdažādāko dievību, mošķu, dabas un cilvēku tēli.
Lietuviešu Jūrmala
Pupulārākais ciematiņš Nida atgādina Jūrmalas centru. Taču tur nemanīsiet nevienu paplukušu ēku, viss ir svaigi krāsots, uzposts, sakopts. Baltas jahtas, velosipēdu rindas nomas punktos un strīpām vien laiski atpūtnieki, kas kursē no pludmales un atpakaļ. Sarkanbrūni koka nami izrakstītiem slēģiem, tajos ierīkotas mazas viesnīciņas, suvenīru bodītes, kafejnīcas. Vienā no šādiem namiem ir vācu rakstnieka Tomasa Manna muzejs – tajā viņš savulaik pavadījis daudzas vasaras. No augstās Pārnidža kāpas paveras skats uz plašajiem smilšu laukiem un Nidas ciematu, bet abās pusēs – jūra. Tā esot vienīgā vieta, kur vērojams, kā saule no rīta iznirst no jūras un vakarā atkal nosēžas ūdenī. Kāpās, kas dažviet ir dzeltenas, pelēkas un sūnu zaļas, ierīkotas garas pastaigu takas.
Garāku pastaigu vērta ir ne tikai Kuršu kāpa. Aizbraucām arī uz Klintes ragu – šauru zemes strēli, kas iestiepjas jūrā iepretim pussalai. Tās galā ir neliela bāka un sena ornitoloģijas stacija ar milzīgiem putnu ķeršanas tīkliem. Septiņdesmit gadu laikā tur esot apgredzenots gandrīz pusotrs miljons putnu. Klintes ragā ir arī vairāki labiekārtoti kempingi, kuros lielākā daļa klientu ir baltajās treileru mājās nakšņojošie vācieši un nīderlandieši. Tomēr palikšana tur būs patīkamāka nekā tūristu pārpildītajā un dārgajā Nidas kempingā.
Uzziņai
Jelgava – Klaipēda – ap 200 km
10 litu = 2 lati
Jūras muzejā un delfinārijā ieejas biļete – 30 litu (bērniem līdz 4 gadiem bez maksas); slēgts pirmdienās
Mājiņas noma kempingā – ap 130 litu, nakšņošana teltī ģimenei – ap 40 litu
Pusdienas kafejnīcā – 15 – 30 litu
Izbraucot no Latvijas, obligāti līdzi jāņem pases, arī bērniem