Medniekiem: ornitologa skatījums uz medību ikdienu

FOTO: Flickr/gabriel amadeus

Bioloģijas doktors, LU Bioloģijas institūta pētnieks un ornitologs Oskars Keišs atzīst, ka medniekiem un ornitologiem būtu jāsadarbojas ciešāk, kas nereti arī notiek. Kopīgi risināmie jautājumi būtu par putnu aizsardzību.

- Vai pamatotas ir bažas, ka pēdējos gados strauji pieaudzis stārķu skaits un tas negatīvi ietekmē arī dzīvnieku pasauli?

- Stārķi ir ļoti vienkārši vainot. Protams, stārķis ir plēsējs un ēd visu, ko var atrast, bet ne jau stārķi ir vainojami tajā, ka paliek mazāk zaķu vai kādu citu mazu dzīvnieku. Vajag padomāt, kādas ķimikālijas tikušas izmantotas jau kopš 70. gadiem, kā vēl joprojām tiek nepareizi pļauti lauki. Zinām taču, ka lauki ir jāpļauj no vidus uz malām vai slejās uz vienu pusi, dodot dzīvniekiem iespēju aizbēgt. Bet paskatieties, kā to dara, un samazinās dažādu dzīvnieku skaits, arī pat putnu, kas mīt pļavās. Un šajā jautājumā vienoti būs visi ornitologi.

- Ornitologi nereti piedalās pīļu medību sezonas atklāšanā un atzīst, ka ne vienmēr mednieki nomedī tos ūdensputnus, kurus drīkst nomedīt. Vai tas tā ir?

- Jau no 1993. gada piedalāmies ūdensputnu monitoringā un parasti arī reģistrējam pīles, kuras mednieki nomedī šajā sezonas atklāšanā. Teikšu, ka stāvoklis ir uzlabojies, taču tikai mazliet. Gan toreiz, gan tagad no mednieka rokas visvairāk krīt cekuldūkuris, kas ir nemedījama suga un nekad arī nav bijusi medījama. Un te nu jāsaka - mednieki pārkāpj divus noteikumus. Pirmkārt, cekuldūkuris nav medījama suga. Otrkārt, mednieki nedrīkst šaut uz ūdens. Drīkst piešaut, bet ne šaut. Putns jāmedī lidojumā. Un, ja tā vienmēr darītu, cekuldūkurus nomedītu mazāk, jo šie ūdensputni pārsvarā peld.

Piedaloties šajās medībās, redzam, cik daudz kļūdu pieļauj mednieki, taču sodīt mēs viņus nevaram. Varam morāli teikt un aizrādīt, ka medniekam tomēr putnu sugas būtu jāatšķir. Esmu dzirdējis no mednieka atbildi: "Bet tas putns taču lidoja..." Taču, ja šausim visu, kas lido, kas tad būs? Turklāt tas nekādi neuzlabos mednieku prestižu. Kādreiz no Babītes ezera tiek iznestas sašautas čurkstes, kas liecina - medniekiem patīk pašaudīties, lai gan gribētos ticēt, ka tādi ir tikai daži. Un, ja mednieki paši no sava kolektīva nevar, piemēram, izskaust medniekus, kuri šauj čurkstes, tas grauj viņu kolektīva vārdu un mednieku prestižu, kas ir svarīgi. Uzskatu: medniekiem pašiem savos kolektīvos būtu jācīnās ar tiem, kuri pārkāpj noteikumus tik rupjā veidā, jo čurksti no pīles noteikti var atšķirt.

- Kā veicināt mednieku izglītošanu un to, lai pīļu medībās tiktu nomedītas tieši tās pīļu sugas, kas atļautas?

- Pieredzējušos medniekus, kuri medī visu, kas līdzīgs pīlei, pārmācīt būs grūti. Jāpagaida, kamēr tie vairs nemedīs. Taču ceru uz jauno mednieku paaudzi, tamdēļ arī pats ik gadu dodos uz "Mārkulīčiem", kur ik gadu jauno mednieku nometnē "Vanaga acs" jaunajiem medniekiem mācu atšķirt arī pīļu sugas.

- Jau vairākus gadus Latvijā pavasarī nemedījam slokas. Kā ornitologi vērtē šo aizliegumu?

- Domas var dalīties. Jāsaka - Latvijā nav veikts neviens pētījums par slokām, pat neviens studentu diplomdarbs, bet tas neko neattaisno. Ja mēs gribētu kaut ko pierādīt sloku populācijā, noteikti būtu jāveic pētījumi. Bet kādam par to mūsdienās būtu jāmaksā - vai nu valstij, vai kādam mednieku fondam. Bet pārmetums, kas izskanēja, pirms medības tika aizliegtas, bija - sloku medības pavasaros nereti izvēršas par tādu kā mednieku izšaudīšanos, kas nenodara ne tik lielu ļaunumu putniem, kā visiem citiem mežā mītošiem, kas pavasarī gatavojas ligzdošanai. Un ne tādēļ, ka tiek nošauti, bet tiek vienkārši iztraucēti. Arī aizsargājamo putnu sugas. Tā ka šajā jautājumā vairums ornitologu uzskata, ka šīs medības pavasaros vajadzēja aizliegt, taču šis aizliegums neattiecās tikai uz Latviju. Tā bija ES regula. Alternatīva bija - neiestāties ES. Taču nenoliedzu - tā medniekiem bija tradīcija un, ja viss notiktu civilizēti, varbūt varēja arī palikt.

Uz augšu
Back