TVNET diskusija: mājdzemdības – risks vai pareizā izvēle?

Diskusijas vieta - šarmantā kafejnīca Vecrīgas sirdī “Sweet day cafe”, kur viesus prot palutināt ar siltiem kruasāniem un gardu kafiju.

Diskusijas dalībnieki  

TVNET: Pirms sākam diskusiju par mājdzemdību priekšrocībām un trūkumiem, es vēlētos jūsu kā speciālistu definējumu, kas tas īsti ir. Ar ko mājdzemdības atšķiras no parastajām.

Dina: Tās ir plānotas, dabiskas ārpusstacionāra dzemdības. Citādi tādas pašas dzemdības. Tās tiek rūpīgi plānotas. Tiek izvēlēta vieta, vecmāte, parakstīts dzemdību līgums, izrunāti riski, taktika un stratēģija, ko darīt gadījumā, ja dzemdības novirzās no dabīga ceļa. Tā ir sievietes izvēle, jo ne jau vecmāte nosaka un izvēlas, kur sievietei dzemdēt. Sievietes pašas meklē speciālistu, kas palīdzēs šo brīnišķīgo mirkli piedzīvot mājās.

Vita: Jā, tā ir sievietes izvēle, bet tā vairāk šajā gadījumā balstās uz pašu gribēšanu. Kad runa sākas par to, vai viņa drīkstēs vai nedrīkstēs, – te jau sākas vecmātes izvēle.

Katrīna: Tā ir liela atbildība sievietei arī par savu ķermeni – jo nereti viņas aizbraucot uz slimnīcu noveļ šo atbildību uz speciālistiem. Viņām liekas, ka bērnu viņu vietā var izdzemdināt ārsts, bet domāju ka lielākajai daļai sieviešu ir dabas doti resursi, lai viņas piedzemdētu pašas.

TVNET: Kāda ir pašreizējā statistika, cik daudz sieviešu izvēlas to darīt mājās un kāds ir iemesls?

Dina: Pēc veiktās aptaujas datiem noskaidrojies, ka lielākā daļa sieviešu izvēlas dzemdēt plānoti mājās – dabiska dzīvesveida vārdā. Viņas vēlas piedzīvot dzemdības bez jebkādas iejaukšanās. Pašlaik Latvijā katru nedēļu divi līdz trīs bērniņi plānoti dzimst mājās. Pagājušajā gadā piedzīvojām 140 dzemdības, kas ir 0,65% no visām dzemdībām. Tas saskan ar pasaules statistiku: vidēji valstīs, kurās mājdzemdības notiek, mājdzemdētāju skaits nepārsniedz 2% (0,5% ASV; 1-2% Eiropā). Tas ir ļoti neliels skaits sieviešu, kuras to izvēlas un kuras tām ir piemērotas.

Vita: Es tomēr gribētu, lai šis mājdzemdību procentuālais skaits paliek tāds pats, kā tas ir šobrīd. Man negribētos, lai mājdzemdības sievietes sāktu izvēlēties nevis dabīgu dzemdību, bet modes tendenču dēļ: „Man nepatīk dzemdēt tur, kur ir daudz dzemdētāju, es esmu individuāliste un atšķirīga, tāpēc gribu dzemdēt mājās.” Tā nav pareiza pieeja.

TVNET: Kāpēc jūs izvēlējāties mājdzemdības?

Kārlis: To izvēlējās mana sieviņa, man, ja godīgi, teikšana nebija neko diža. Šo izvēli mēs ilgi, protams, apspriedām, gājām konsultēties. Pusgadu studējām, izrunājām visus riskus un iespējas. Es nebiju mājdzemdību piekritējs, pat arī tagad nevaru teikt, ka esmu 100% pārliecināts, ka jādzemdē vien mājās, – tā tomēr ir sievietes izvēle. Es sapratu, ka viņai ir vissvarīgākie šie apstākļi – lai tas notiktu pazīstamā un sev iemīļotā vidē. Kad dzemdības pienāca, starp citu, tās bija negaidītas – jo nebija precīzi pēc sonogrāfijas nolasītas nedēļas), mums vēl remonts bija mājās. Bet beigās jau viss bija skaisti. Un man bija tā iespēja pirmajam turēt mazuli rokās!

Katrīna: Es pirmo bērnu dzemdēju Dzemdību namā, otro dzemdēju mājās. Izvēlējos mājās, jo tas ir lielāks miers, mazāk cilvēku man apkārt un es to varu darīt pati! Tā bija liela ieklausīšanās savā ķermenī un bērniņā. Slimnīcā ir daudz nevajadzīgu blakus apstākļu, kas man traucēja. Piemēram, pēc dzemdībām dzemdību zālē biju nosalusi, bet apkārt neviens nevarēja mani apsegt vai iedot tēju. Man ir ļoti būtiski, kādā vietā atrodos un kādi cilvēki man ir apkārt, kad notiek manas dzīves svarīgākais mirklis! Pēc mājdzemdībām pirmās dienas un naktis vecākā meita jau uzreiz varēja būt klāt māsiņai, Dzemdību namā tas nav iespējams, bet man bija ļoti būtiski, ka visa ģimene esam kopā jau no dzimšanas brīža. Arī nākamās dzemdības es izvēlētos mājās!

Linda: Man tomēr ir liela skepse par šo visu. Man tas liekas ļoti bīstami! Esmu dzemdējusi pati slimnīcā, un jāsaka paldies Dievam, ka tā, – jo bija lieli sarežģījumi un, ja man blakus nebūtu viss nepieciešamais, grūti spriest, kā tas beigtos. Vienmēr pastāv risks, jo man grūtniecība noritēja pilnīgi normāli, nekas nelika domāt, ka dzemdībās var notikt jebkādi sarežģījumi. Bet tā bija, un es biju laimīga, ka tobrīd atrados Dzemdību namā.

TVNET: Kāds ir jūsu kā ārsta viedoklis par mājdzemdību izvēli?

Vita: Mans personiskais ārsta viedoklis ir tāds, ka man simpatizē mājdzemdību mudinājums sievietēm dzemdēt pašām un dzemdēt dabīgi, kā arī tas, ka mājdzemdības nodrošina sievietei mieru un patīkamus apstākļus, tomēr šie ieguvumi neatsver tos riskus, kas var būt jebkurās dzemdībās. Vienmēr var rasties situācija, kad mātes vai bērna dzīvība ir minūšu jautājums. Tad ir svarīgi, lai šajā brīdī līdzās būtu zinoša komanda un pieredzējuši kolēģi, nevis tikai divas rokas. Šīs situācijas bieži nevar prognozēt... Esmu priecīga par tām sievietēm, kurām viss izdodas labi un viņas ir apmierinātas – 99% viss var būt labi, bet ir jāuzdod jautājums, vai tu vēlies būt tajā 1%, kuru nepaspēs izglābt.

Dina: Jā, pētījumi tomēr rāda, ka rezultāti lielākoties ir labi! Statistiski mājdzemdības nav riskantākas kā labi aprūpētas dzemdības slimnīcā. Problēma arī pasaulē ir tāda - daudzi mājdzemdību pētījumi beidzas ar vārdiem, ka ir jāapzinās, ja kaut kas pēkšņi slikti notiek mājdzemdībās, rezultāts var būt sliktāks nekā stacionārā. Tas tā ir – un tas ir jāapzinās! Bet, paldies Dievam, šīs situācijas ir pietiekami retas!

Bet kopumā mājdzemdības, kas beidzas slimnīcā, 6,4% mēs vedam uz slimnīcu – no visām dzemdībām, kas notiek mājās.

TVNET: Nenoliegsim, ka pēdējā laikā masu medijos aktīvi noris diskusijas par šo tēmu – mājdzemdībām. Kā, jūsuprāt, skaidrojama citu cilvēku kategoriskā attieksme?

Katrīna: Visam jaunajam un netradicionālajam vienmēr būs labā un sliktā puse. Tā kā ir šie riski mājdzemdībās, tas top ļoti diskutējams jautājums. Tāpat par bērnu mirstību. Vienīgi mani mulsina fakts, ka tagad viskarstāk tiek runāts par mājdzemdībās mirstošajiem bērniem, nevis stacionāra gadījumiem. Tās vainas jau ir analogas – kāpēc tas tā ir jāizceļ vai jānosoda? Kāpēc sabiedrība īpaši tiesā šos speciālistus? Es kā ticīgs cilvēks varu pateikt, ka Dievam nav vajadzīgi kādi īpaši apstākļi, lai šajā pasaulē dzīvību dotu vai atņemtu. Ja tas būs ieplānots, tas notiks... Tas ir jāuztver filozofiski, pēc katras cilvēka ticības un psiholoģiskās sagatavotības. Sieviete dzemdē ne tikai ar ķermeni, bet arī ar prātu. Tur ir iesaistīts kaut kas augstāks.

Dina: Mērķis jau ir viens – vesels bērniņš un laimīga mamma! Jā, pagaidām Latvijā mums mājdzemdības ir tāds emocionāli sakāpināts jautājums: dažiem liels bubulis, citiem modes kliedziens... Bet patiesībā šobrīd pasaulē dzīvojošo iedzīvotāju lielākā daļa ir dzimusi mājās. Tā ir lieta, kas ir bijusi un būs ar mērķi un tendenci uz dzemdību uzlabošanu: kā uzlabot aprūpi, aprīkojumu, un kā uzlabot sadarbību ar stacionāru – šie jautājumi ir aktuāli vietā, kur notiek plānotas mājdzemdības, un jāsaka, ka mūsu valstī daudz ir izdarīts šā jautājuma sakārtošanai. Stacionāri savukārt domā, kā uzlabot apstākļus, lai sieviete tur varētu justies kā mājās. Es domāju,  tā ir kopīga virzība uz māmiņas un bērniņa priekpilnu tuvāku kopā būšanu.

TVNET: Vai var teikt, ka mājdzemdībās mirst vairāk bērnu nekā stacionāros?

Dina: Nē, gluži pretēji - procents ir mazāks, jo sievietes jau mājdzemdībām tiek “izsijātas” – kuras var dzemdēt un kuras nevar. Nevar teikt, kur ir lielāks risks. Procents izlīdzinās šīs atlases, sagatavotības, vēlmes dzemdēt dēļ utt. Mājdzemdībās procentuāli nomirst mazāk nekā slimnīcās, tomēr tas nav korekti salīdzināms...

TVNET: Katrīna minēja, ka Dzemdību namā nebija iespēja dzemdībās piedalīties pirmajam bērniņam. Kādas ir jūsu domas, vai bērnam mājdzemdības ir jāredz?

Katrīna: Man liekas, ka mazam bērnam ir foršāk, ka ierauga savu māsiņu vai brālīti uzreiz pēc dzemdībām un pirmās dienas visu diennakti var būt kopā ar mammu, tēti un māsiņu. Nevis ka mamma kaut kur tikusi aizvesta un tikai pēc tam atgriežas ar bērniņu – man liekas, tas rada bērniem nesaprašanu par šo dabisko procesu. Protams, es neapgalvoju, ka bērnam jābūt klāt izstumšanas periodā, bet līdz tam un pēc tam ir pilnīgi normāli, ka viņš ir blakus.

Dina: To nosaka individuāli vecāki. Labi sagatavota mamma varēs labi sagatavot bērnu šim procesam. Bet vislabāk, ja ir alternatīva; ja gadās, ka bērns to visu uztver pārāk saasināti, tad būtu labi, ja ir sarunāta omīte vai draudzene, kas pieskata vai paņem pie sevis.

Linda: Nezinu, man liekas, tas tomēr bērnam nav jāredz. Bez šā pārdzīvojuma var iztikt. Pietiek, ka skaisti izstāsta, kur brālītis vai māsiņa radusies!

Kārlis: Mums draugiem dzima otrs bērniņš, puikam bija četri gadi. Viņš noskatījās visas dzemdības vannā un veselīgi to uztvēra. Iesaucās – re, kur nāk brālītis! Viņš nebija izbijies, pat ar interesi skatījās.

Vita: Dzemdību namā mēs sievietei līdzās pieļaujam izvēlēties tuvu cilvēku. Var būt arī divi, bet tas ir retākos gadījumos. Lai nebūtu daudz skatītāju, bet patiess atbalsts! Tas ir jāizvērtē, jāizrunā, dzemdībām ir jāgatavojas, lai nebūtu tādi gadījumi, kad vīrietis, kurš it kā nāk atbalstīt sievieti un viņai palīdzēt, tajā brīdī, kad sieviete cieš sāpes, skatās filmas datorā.

Jūsuprāt, kādai vajadzētu būt valsts lomai mājdzemdībās? Vai būtu jāsniedz kāds atbalsts?

Katrīna: Es domāju, ka noteikti vajadzētu saņemt valsts atbalstu mājdzemdībās, kas segtu pusi izmaksu. Ja ir sieviete, kura patoloģiski baidās no stacionāra, vai nebūtu loģiski, ja viņai būtu iespēja piedzemdēt mājās? Tad būtu labi, ja valsts segtu kādu daļu...

Dina: Tas ir mūžīgi risināms jautājums – valsts naudas sadale. Mēs esam sarakstījušies ar Veselības ministriju – atbilde ir tāda, ka tā ir valsts izvēle. Valsts nodrošina stacionāru, un, ja viņa izvēlas privātdzemdību klīniku vai mājas, tad maksā pati.

Vita: Būtu vērtīgāk, ja valsts finansējums spētu nodrošinātu labākus, komfortablākus stacionāra apstākļus, kur sieviete justos labi un viņu nebiedētu vide. Lai tad, ja sieviete izvēlētos dzemdēt vannā,viņai nenāktos piemaksāt par šo pakalpojumu. Ja būtu normāla ekonomiskā situācija, tad gan epidurālās atsāpināšanas, gan vannas būtu pieejamas visiem. Tas būtu mērķis, uz ko tiekties!

Kārlis: Lai nerodas tāds jautājums, kāpēc viņas nevēlas dzemdēt stacionārā... Nekas tur slikts nav – visi grib labu! Ja valsts garantētu, ka stacionārs ir atbilstošs sievietes vajadzībām un fiziskām prasībām.

Linda: Mājdzemdības tomēr ir ekstras pakalpojums. Manuprāt, ja tomēr iegulda naudu, tad domā par ilgtspējīgu ieguldījumu un iegulda stacionāra uzlabošanā un atbalstīšanā. Domājot, lai palīdzētu nevis vienai, bet daudzām sievietēm.

TVNET: Vai jūs nākamās dzemdības izvēlētos kā mājdzemdības?

Katrīna: Protams! Bet, protams, mājdzemdības ir jāizvēlas ne vien fiziski atbilstošām sievietēm, bet arī tas jāapzinās ar prātu un iekšējo pasauli!Tas ir tikpat svarīgi, cik fiziskā veselība.

Kārlis: Man gribētos, lai tas ir lētāk. Tas ir būtisks moments – to katrs nevar atļauties. Šoreiz man paveicās - es loterijā laimēju šo summu. Bet, ja sieva to vēlētos darīt mājās, tad jau kādu kompromisu rastu!

Linda: Es esmu pret, es neizvēlētos. Man ir bail no riskiem. Es negribu šo dabisko izlasi, tapt par tās upuri. Es eju pret to – man patīk medicīnas sasniegumi, tehnoloģijas un attīstītā pasaule. Es uzskatu, ja tas ir pieejams, tas ir jāizmanto.

Vita: Lai arī man patīk doma par dabiskumu, tomēr dzemdējot mājās, ir jārēķinās arī ar dabisko atlasi; un tāpēc attīstās medicīna, lai šo dabisko atlasi samazinātu. Tā ir sievietes izvēle – riskēt vai ne, es neriskētu.

Dina: Domāju, ka nevajadzētu nostādīt pretnostatījumos mājdzemdības un stacionārās dzemdības. Mēs katra sieviete varam dzemdēt citās vietās, mēs to nezinām. Šī sajūta, kur vēlas sieviete dzemdēt, rodas tikai grūtniecības laikā.  Abas šīs vides mēģina nodrošināt atbilstoši viņas vērtību kritērijiem to, kas viņai šķiet būtiski. Dažiem drošību dod komandu sistēma, stacionārs, dažiem paļaušanās uz dabu un Dievu, sevi. Uz dabiskā procesa norisi.

Citi lasītājus interesējošie jautājumi:

Vai pašam mazulim ir atšķirība, kur viņš nāk pasaulē – mājās vai Dzemdību namā?

Dina: Mājdzemdības nodrošina mātes un bērna netraucētu kontaktu divu stundu garumā. Vai un kādu efektu tas atstāj uz bērniņu – tas būs redzams pēc vairākiem gadiem, vai bērnu nervu sistēma būs stabilāka, atšķirīgāka...  Nav pētījumu, kur pierādīts, ka bērni ir mierīgāki, ja mammai ir izdevušās dabiskas dzemdības. Tomēr šādās dzemdības bērns ir iespējami vismazāk cietis.

Pēc dzemdībām stacionārā māmiņai ir pieejami speciālisti, kas apmāca, palīdz. Kā tas notiek mājās – vai nav tā, ka pēc dzemdībām māmiņa paliek viena? Un kā ar nepieciešamajām potēm un ārsta apskatēm?

Dina: Četras stundas pēc dzemdībām vecmāte ir līdzās, pamāca, izskaidro un palīdz. Pēc tam nāk pediatrs aplūkot mazuli, tiek paņemtas analīzes, sākta vakcinācija atbilstoši vecāku vēlmēm Turpinās vecmātes pēcdzemdību aprūpes vizītes – visbiežāk pirmajā, trešajā un piektajā dienā. Ir dūlas, kas tiek iesaistītas, un viņas var nākt katru dienu, ja māmiņai tas ir nepieciešams.

Kā tiek deklarēta mazuļa dzimšanas vieta?

Dina: Dzimšanas apliecībā tiek norādīta māmiņas deklarētā dzīvesvieta un vieta, kur bērniņš ir piedzimis, - piemēram, Ikšķilē, Kļavu ielā 12.

Vai jūs pieņemtu dzemdības vietā, kas atrodas dziļi mežā – lauku pirtiņā?

Dina: Ir Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka dzemdību vieta drīkst atrasties 30 minūšu brauciena attālumā no stacionāra dzemdību nodaļas. Dzemdības, kas notiek tālākā attālumā, nav plānotas mājdzemdības. Citreiz jau arī ātrajā palīdzībā šie bērniņi piedzimst, saistībā ar reģionālo slimnīcu slēgšanu. Bet plānoti tas tā nevarētu sanākt.

Ja mājdzemdības ir uzskatāmas par dabīgām – kā ar atsāpināšanu un anestēzijām? Vai tās tiek izmantotas?

Dina: Neizmanto. Austrālija, Šveice gan veic epidurālo anestēziju mājās, Latvijas mājdzemdību vecmātes ir vienujošās, ka mājās notiek dabīgas, nestimulētas dzemdības. Tiek izstrādāta metodika. Vienīgā pieļaujamā iejaukšanās ir augļūdens atvēršana. Bet principā – maksimāli bez iejaukšanās.

Vai pieļaujams mājās dzemdēt dvīņus?

Dina: Ir dzimuši dvīņi mājās, bet tas nav tas, kas ir jādara. Dvīņu mammām vai mammām ar lieliem bērniem tomēr jāmeklē atbalsts stacionārā, kur arī jācenšas dabīgi piedzemdēt. Lielākā daļa dvīņu Latvijā dzimst ar ķeizargriezienu.

Kurš nosaka, ka laiks doties uz stacionāru? Vecmāte vai māmiņa? Un kurš par to ir atbildīgs?

Dina: Ja ir priekšsāpes, kad kontrakcijas ir neregulāras, vai dzemdību latentais periods, kamēr vecmāte vēl nav ieradusies, tad par to, ko viņa redz vai jūt, sieviete pieņem lēmumu pati. Kamēr nav speciālista klāt, sieviete ir vienīgā, kas spēj redzēt, kas ar viņu notiek. No brīža, kad klāt ir speciālists, tad atbildību par to, kurā brīdī ir jādodas uz stacionāru, uzņemas viņš. Savukārt tas nav tā, ka vecmāte var likt sievietei doties uz stacionāru. Vecmāte var ieteikt, bet lēmumu par to, vai un kad sieviete dosies -  viņa pieņem pati. Respektīvi, Vācijā ir atstrādāta šāda pieredze iespējamai konfliktsituācijai starp māti un vecmāti par to, kad ir jādodas uz stacionāru, – vecmāte izsauc ātro palīdzību un sieviete uzraksta atteikumu ātrajai palīdzībai. Vecmāte paliek ar dzemdētāju, bet no tā brīža tā ir sievietes atbildība.

Vai nabassaiti pārgriež uzreiz vai kad beidz pulsēt?

Dina: Kad beidz pulsēt.

Cik izmaksā mājdzemdības?

Dina: Mājdzemdības Ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda” maksā 600 latu, bet Ģimenes centra klīnikā maksā 500 latu. Dzemdību namā līgumdzemdības ar vecmāti maksā 300 latu, ar ārstu 400 latu. Ja brauc uzreiz uz slimnīcu bez līguma, tad sieviete var dzemdēt, nodzīvot slimnīcā vairākas dienas, saņemot medicīnisko aprūpi, un nesamaksāt ne santīma.

MILZĪGS PALDIES DISKUSIJAS DALĪBNIEKIEM UN VIESMĪLĪGAJAI KAFEJNĪCAI “Sweet day cafe” (Tirgoņu iela 9)!