Vienlaikus pieminot teātra izrādi “Kapusvētki”, šoreiz trīs vārdos gribēju izcelt kāda pavisam jauna žurnāla iznākšanu. Tā nosaukums “in memoriam” - izdevums, kas veltīts visam, kas saistāms ar kapusvētkiem, bērēm un mirušajiem. No vienas puses praktiski, no otras traģiski, bet no trešās - pat varbūt jocīgi.
Gandrīz tikpat piesātināta ar ironiju bija 16. maijā "Wiener Festwochen" Vīnes festivāla ietvaros notikusī Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisora Alvja Hermaņa izrādes “Kapusvētki” pirmizrāde, kuru arī man paveicies skatīt un klausīt klātienē. Šoreiz ne par žurnālu vai tā kvalitāti, bet drīzāk dīvaino kapu kopšanas fenomenu Latvijā. Protams, neesam vienīgie (Baltkrievija, Ukraina un Meksika): cilvēki mirst jebkurā valstī, un kādam taču par viņiem ir arī jāsēro. Šeit gan bez ironijas.
Jau toreiz, atgriežoties no ceļojuma, vēlējos ko uzrakstīt par redzēto un dzirdēto Vīnē. Atzīšos, ka, uzzinājuši biļešu cenas “Teater Akzent”, tobrīd bijām jau sākuši apsvērt citas izklaides iespējas. Tomēr izrādes dienā mums paveicās. Tikām pie vajadzīgajām ieejas biļetēm, samaksājot krietni mazāk nekā paredzēts.
Īsumā par izrādi: diemžēl izrādes pirmajā daļā nācās vairāk vērot publikas reakciju un Mārtiņa Grauda fotogrāfiju slīdrādi, jo Gundars Āboliņš savu ievadrunu par Vīnes centrālkapiem – pamatoti - stāstīja vāciski. Cilvēkiem patika, un arī man šī neveiklā situācija radīja zināmu šarmu. Turpinājumā uz skatuves kāpa pārējie izrādes aktieri, kas, bruņojušies ar visdažādākajiem instrumentiem, iejutās tipiska kapu pūtējorķestra dalībnieku ādā.
Neveiklā spēlētprasme radīja lielisku atmosfēru un nešaubīgi kļuva par vienu no galvenajām uzveduma sastāvdaļām. Kopumā dramatiskie kapu stāstiņi un komiskās sarunas, kas ik pa brīdim tika pārtrauktas ar šķībo muzicēšanu, atstāja ļoti labu iespaidu. Biju lepns, ka arī pasaules kontekstā spējam izskatīties un izklausīties labi.
Atgriežoties pie iesāktā: protams, kapusvētki ir nozīmīga dzimtu un draugu tikšanās vieta. Tie ļauj atkalapvienoties ar aizgājušajiem vai zaudētajiem. Sēras un skumjas ir svēta lieta. Tas ir nepatīkams un sāpīgs laiks. Tomēr nespēju atturēties no veselīga un nevainīga smīna par šīm kapu kulta tradīcijām, kas tā vietā, lai dotu iespēju cilvēkam atpūsties, uzspiež brīžiem pat absurdu filozofiju par mirušā atceres rituāliem.
Interesanti, ka kapu kopšanas tradīcijas ir ievietotas arī Latvijas kultūras un tautas tradīciju kanonā. Kapsētas Latvijā ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, teikts kulturaskanons.lv mājas lapā. Laika gaitā tās mainījušās, bet kapu regulāras apmeklēšanas un kopšanas tradīcija ir palikusi noturīga vairāku gadsimtu garumā.
Izcelšu tikai vienu parunu, kas palikusi atmiņā: “Parādi man savu tuvinieku kapavietu, un es pateikšu, kāds tu esi!” Manuprāt, tai nav nekāda sakara ar laiku, kad cilvēks pieņem un samierinās ar tuvinieka nāvi. Laikam katram savs.
