Mēneša māksliniece: Dace Sietiņa

Līdz ar žurnāla "Kuš!" 6. numura iznākšanu, arī mēs noslēdzam mākslinieces Daces Sietiņas publicēto darbu sēriju. Tāpat esam noskaidrojuši jauno autoru, kura zīmējumi, uzreiz pēc Jāņiem, katru jūlija piektdienu nonāks Izklaides sadaļas slejās.

Atzīmējot Kuldīgas Hercoga Jēkaba Ketlera 400. dzimšanas dienu, komiksu žurnāla tēma pirmo reizi ir veltīta vēsturei. Jaunākā numura “No Kurzemes uz Kušzemi” vāka dizainu veidojis jaunais mākslinieks Andrejs Lavrinovičs, kurš šobrīd studē Latvijas Universitātē Mākslas bakalaura programmā. Tieši viņa darbi turpmāk katru piektdienu būs skatāmi TVNET.

Tomēr pirms garajām brīvdienām, esam sazinājušies arī ar Daci Sietiņu, lai noskaidrotu viņas domas par krāsām, zīmēšanu un daudz ko citu.

TVNET: Kā aizsākās tava aizraukšanās ar komiksiem?

Dace: Jau no bērnības gaitām esmu zīmējusi, pie darbiem rakstot dzejoļu pantiņus, vai kādus mazus stāstiņus. Pildīju flomāsterus ar mammas ceriņu smaržām, lai tie ilgāk kalpotu. Manu zīmēšanas kladi vienmēr ņēmu līdz. Daru to arī tagad. Dzīvoju laukos, kur mazas smilšukastes neeksistēja. Bija gan liels smilšu kalns, kuru vienmēr varēja izmantot kā slidkalniņu. Bērnu apkārtnē nebija daudz, tāpēc garlaikojoties, vienmēr skaitīju garāmbraucošās mašīnas sarkanā krāsā.

TVNET: Vai tā ir tava mīļākā krāsa?

Dace: Astoņu gadu vecumā mana mīļākā krāsa bija dzeltenā. Skolas gaitās zīmēšanas stundās pastāvīgi saņēmu neapmierinošas atzīmes, jo to pašu dzelteno guaša krāsu vienmēr pamanījos apēst. Biju pārliecināta, ka tā garšo vissaldāk. Tā ir taisnība.

FOTO: sietina.com

Krāsoju baltos māju ķieģeļus ar visdažādākajām puķēm – to tagad sauktu par Bio Street Art. Vai vispār tāds eksistē? Mīļākās krāsas tagad man nav. Man patīk visas.

Biju iedomājusies, ka, rokot bedri, izrakšos cauri zemei un nokļūšu Amerikā. Atzīšos, fantāzijas bērnībā un arī tagad man nekad nav pietrūcis.

Fantāzija un idejas ir pats svarīgākais. Ja to pietrūkst, pat labākais zīmulis un dārgākais papīrs nespēj palīdzēt.

TVNET: Tava darbu sērija nav vienkārši zīmējumi, drīzāk aplikācijas. Kāpēc tieši tā un ne savādāk?

Dace: Kad pabeidzu akadēmiju Roterdamā, sapratu, ka man jāmeklē pašai savs stils, sava pieeja, lai mani pēc darbiem varētu atpazīt. Šis garais “rokraksta” meklēšanas ceļš ir aizvedis mani līdz aplikācijām. Man patīk zīmēt, bet garlaiko nepārtraukta skicēšana. Piemēram, lai attīstītu vienu personāžu nepieciešams skicēt vairākus variantus. Pati sev esmu iestāstījusi, ja es katru ķermeņa daļu zīmēšu atsevišķi un pēc tam izgriezīšu, varēšu to salikt kopā tieši tā, kā pati to vēlos - ar trīs acīm, vai varbūt četrām, ar asti vai bez. To var bez piepūles atkal un atkal mainīt.

Man tagad mājās ir kastēs saliktas ķermeņa daļas: vienā stāv acis, bet otrā - lūpas, sejas formas, deguni utt.

Ar katru jaunu komiksu ķermeņu daļu un apģērbu kolekcija arvien paplašinās. Man ir svarīgas arī dabiskas ēnas, tāds mazs sīkums, bet tomēr ļoti nepieciešams katram darbam.

FOTO: sietina.com

TVNET: Un tēma ir saistīta ar sadzīvi Latvijā. Kāpēc?

Dace: Tagad es dzīvoju Nīderlandē, un skatījums uz latviešu sadzīvi ir tāds kā skaidrāks palicis. Tad, kad cilvēks pats atrodas kādā situācijā, ir grūti saskatīt un uzķert momentu, kas un kā notiek. Šad un tad melnais humors vai spēja pasmieties par sevi nemaz nenāk par sliktu, ja tās ir veselīgās proporcijās. Es pamatā ņemu latviešu sakāmvārdus vai izteicienus, kā arī ziņas no jūsu portāla.

TVNET: Vai tavi darbi būs redzami arī jaunajā Kuš!? Varbūt kur citur?

Jaunais Kuš! “No Kurzemes uz Kušzemi”

FOTO: publicitātes

Arī Tilburgā, Nīderlandē, līdz augustam piedalos komiksu izstādē: sadarbošos ar māksliniekiem no Holandes, kopā gleznosim. Vienkārši tāpat. Beidzot!

Esmu uzaicināta ilustrēt žurnālam STIK. Tas ir super žurnāls ar ļoti, ļoti talantīgiem mākslinieku darbiem! Tā pamazām, pamazām iet jau kaut kas uz priekšu.

TVNET: Nobeigumā, varbūt tev ir kas sakāms jaunajiem māksliniekiem, kas vēl tikai tagad apsver iespēju stāties mākslas skolā.

Dace: Mākslas pasaule nav viegla. Tā ir pilna ar piedzīvojumiem, bet nekontrolēta. Daudz konkurentu, kuri tiešām ir ļoti labi mākslinieki. Bet labā nozīmē, jo no tiem var mācīties.

Vajag paļauties uz situāciju un iet līdzi, kur vējš pūš. Vajag meklēt sevi, lai arī dažreiz to ir ļoti grūti izdarīt.

Vajag būt savādākam, bet ne frīkam. Ja tas tevi nebaida un, ja tev patīk zīmēt, un bez zīmuļa nevari nosēdēt ilgāk kā 3 dienas, tad noteikti jāiet uz Mākslas akadēmiju.

Uz augšu