Skandālu izraisīja «Tēvijas laikmeta» 20. marta raidījums, kurā kāds raidījuma viesis būtībā atkārto nacistu režīma propagandu, kurā atbildība par Baigā gada represijām kopā ar komunistiem tiek uzlikta ebrejiem. Kas, protams, ir tikpat absurdi, kā nacistu noziegumus pierakstīt visiem latviešiem. Radio ēterā izskanēja šāds atmiņu stāsts par piespiedu deportācijām: «Es visu to redzēju savām acīm, jo dzīvoju tuvu dzelzceļa stacijai. Redzēju, kā cilvēkus veda vagonos, galvenie.. bija ebreji ar naganiem pie sāniem Vecumniekos.»
Izraēlas vēstniece rīkojās tā, kā būtu jārīkojas Latvijas diplomātiem
Nav pārsteigums, ka šāds apgalvojums lika asi reaģēt Izraēlas vēstniecei Latvijā Hagitai Ben Jaakovai. Izvešana bija komunistu režīma noziegums, par kuru atbildība gulstas uz Staļinu, Beriju un viņa līdzskrējējiem. Izpildītāji bija ļoti dažādu tautību pārstāvji, un apgalvot, ka tie bija tieši ebreji un piedevām ... galvenie, ir apzināta un negodīga maldināšana. Nevar noliegt deportāciju faktu, un nav noliedzams, ka represijās kopā ar daudzām citām tautībām piedalījās arī atsevišķi ebreji. Bet akcentēt tieši viņu dalību faktiski ir tāda pati manipulēšana ar vēsturi kā iepriekš pieminēto Krievijas pseidovēsturnieku gadījumā, kad viņi cenšas izcelt latviešu saistību ar nacistu noziegumiem pret nevainīgiem baltkrievu bērniem. Izraēlas vēstniece rīkojās precīzi tāpat, kā rīkojās mūsu Ārlietu ministrija. Tas nav nekas pārsteidzošs. Latvijas pilsoņi līdzīgā situācijā no saviem diplomātiem sagaidītu tieši to pašu. Hagita Ben Jaakova aizstāv savu tautu un valsti pret negodīgiem un nepamatotiem apvainojumiem. To viņa darīja atklāti un korekti, vēršoties pie mediju uzraugiem un pārrunājot situāciju ar ārlietu ministru.
Nožēlojami un liekulīgi, ka šoreiz mūsu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāve Aija Dulevska–Cālīte šajā situācijā «nesaskatīja nekā tāda». Savukārt minētā raidījuma vadītājs Kļimovičs uzskata, ka tā ir rupja, brutāla iejaukšanās konkrēta radio programmā. Vēl piebilstot, ka tā ir vēršanās pret vārda brīvību.
Vai latviskā dubultmorāle?
Šobrīd situācija izskatās šādi – kad divi Krievijas pseidovēsturnieki mēģina apvainot latviešus nacistu noziegumos, tad viņiem principāli tiek liegta iebraukšana Latvijā un pārējā Eiropā. Neskatoties uz Krievijas diplomātu sūdzībām un pārmetumiem. Bet, kad divi vietējie «žurnālisti» no radio raidījuma ar divdomīgu nosaukumu flirtē ar nacisma propagandas pretīgajām klišejām, ka komunistu noziegumu izpildītāji bija tieši ebreji, tad tā esot «vēršanās pret vārda brīvību» vai «nekas tāds». Tas izskatās ne vairāk, ne mazāk kā divkosīgi un pretīgi.
Izraēlas vēstniece ir pārrunājusi notikušo ar ārlietu ministru Rinkēviču. Tāpat kā gadījumā ar Krievijas vēsturniekiem, viņš palicis uzticīgs principiem. Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, kurā teikts: «Preses brīvība neaizsargā etnisko naidu kurinošus izteicienus.» Rinkēvičs sarunā ar NEPLP vadītāju Aināru Dimantu uzsvēris, «ka preses brīvība kā demokrātiskas valsts funkcionēšanas pamats ir neapšaubāma, taču šī brīvība nav absolūta. Tā neaizsargā rasu un etnisko naidu kurinošus izteicienus. Ministrs aicināja NEPLP pielietot likumā noteiktās pilnvaras, lai novērstu mediju brīvības ļaunprātīgu izmantošanu šādos gadījumos.»2 Tagad tikai atliek gaidīt, vai Dimants un visa žurnālistu brālība būs spējīga uz izlēmīgu rīcību.