Pavisam nesen viņa vadītā Ārlietu ministrija liedza iebraukšanu Latvijā un pārējās Šengenas līguma valstīs diviem Krievijas pseidovēsturniekiem. Ministrs Rinkēvičs pieņēma lēmumu, balstoties uz kompetento iestāžu atzinumu par šo personu apzinātu nevēlamu rīcību, kas kaitē Latvijas valstij un tās pilsoņiem.
Pirmais gadījums – Rinkēvičs parāda durvis vēstures falsifikatoriem
Runa ir par Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju. Jau iepriekš Ārlietu ministrija asi nosodīja un nodēvēja par ļaunprātīgu vēstures falsifikāciju Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā atklāto izstādi «Aizvestā bērnība: 1943–1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis», kuru abi grasījās atvest arī uz Latviju. Nepārprotams bija arī izvēlētais laiks – marts, kad bija gaidāma situācijas saasināšanās ap leģionāru piemiņas pasākumiem. Rinkēviča izlēmīgā rīcība iedragāja viņu plānus sēt naidu un nomelnot Latviju.
Vēlāk izdevumā «Rossijskaja gazeta» Djukovs sūrojās: «Latvijas varai nav izdevīgi, ka vietējie iedzīvotāji uzzina par latviešu bataljoniem, kuri (kara laikā) kopā ar vācu soda vienībām dzina bērnus no nodedzinātajiem Pleskavas un Baltkrievijas ciematiem uz Salaspils nāves nometni vai pārdoteva par kalpiem latviešu zemniekiem.»1
Rinkēviča reakcija bija Latvijas ārpolitikai iepriekš neraksturīgi asa un principiāla, par ko viņš izpelnījās atzinību Latvijā un pārmetumus no Krievijas. Pats galvenais – šoreiz patiesi efektīva rīcība, jo aizliegums iebraukt lielākajā daļā Eiropas valstu ir ļoti nepatīkams šādiem darboņiem. Kaimiņvalsts prese un diplomāti viņu apvainoja «vēsturiskās patiesības» slēpšanā un vārda brīvības ierobežošanā. Patiesībā Rinkēvičs vērsās pret etnisku naidu rosinošām provokācijām un vēstures apzinātu falsifikāciju politisku mērķu vajadzībām.
Djukovs un Simindejs – Staļina un Hitlera sekotāji?
Lai saprastu, kādēļ virsrakstā minēta pretīga liekulība, ir jāpaskaidro ministra rīcība. Ko Djukovs un Simindejs centās panākt? Nav noliedzams, ka kara laikā latviešu policijas bataljoni Baltkrievijā kopā ar vāciešiem piedalījās soda akcijās pret partizāniem, kuru laikā tika nogalināti arī civiliedzīvotāji. Kaut arī vēsturnieki norāda, ka latviešu policijas bataljonu loma dokumentos nav skaidri nosakāma, tomēr ir zināms, ka tās bija ļoti nežēlīgas akcijas. Otrā pasaules kara laikā partizānu un viņu apkarotāju cīņas bijušās PSRS teritorijā izcēlās ar prātam neaptveramu brutalitāti no abām pusēm. Abi krievu manipulatori mēģina šos noziegumus sasaistīt ar visiem latviešiem, Latvijas valsti. Faktiski uzliekot kolektīvu atbildību un radot iespaidu pasaulei, ka latvieši tādi paši nacisti vien ir un mēģina izvairīties no atbildības. Būtībā tas ir apzināts mēģinājums sasiet visus latviešus ar noziedzīgo nacistu režīmu, padarot viņus līdzatbildīgus, līdz ar to nicināmus visai pasaulei. Tas ir sens un pārbaudīts politisko manipulatoru paņēmiens. Īpaši iecienīts Staļina un Hitlera režīmos. Viņi plaši izmantoja etniskā naida kurināšanu un atsevišķu, īstu vai izdomātu, noziedznieku nodarījumu vispārināšanu uz visiem viņu tautiešiem.
Pašmāju vārda brīvības «varoņi»?
Krievu pseidovēsturnieku gadījums ir skaidrs un nekādas šaubas nerada. Ministrs rīkojās kā kārtīgam valstsvīram pienākas. Tomēr nule diskusijas izraisījis cits, ļoti līdzīgs gadījums. Šoreiz Rinkēvičs Latvijā tiek netieši kritizēts par preses un vārda brīvības ierobežošanu. Būtībā situācija ir ļoti līdzīga. Radio NABA ir raidījums ar zīmīgu nosaukumu «Tēvijas laikmets», kuru vada Roberts Kļimovičs un Leonards Inkins. Nosaukumā ietvertais vārds «Tēvija» ir nepārprotama atsauce uz kara laika nacistu režīma propagandas izdevumu latviešu valodā. Abi, iespējams, to noliegs, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņi to lieliski zina. Iespējams, ka radio vadībai ir vājas vēstures zināšanas un viņi šo «neparasto sakritību» nav pamanījuši. Šeit derētu atgādināt visiem «patriotiem» un «brīvā vārda» aizstāvjiem, ka nacisti bija okupējuši Latviju, latvieši viņu uztverē bija kalpu tauta, kura nav savas valsts cienīga. Tie, kuri gribēja turpināt cīņu par Latvijas neatkarību, nonāca tai pašā Salaspils nometnē. Tur nokļuva arī viens no redzamākajiem neatkarības aizstāvjiem – Konstantīns Čakste. Ceļā uz citu nometni viņš gāja bojā. Klimoviča un Inkina flirtēšana ar «Tēvijas» vārdu šajā gadījumā izskatās pēc ciniskas ņirgāšanās par patiesiem patriotiem. Kam gan neviens līdz šim nebija uzskatījis par vajadzīgu pievērst uzmanību.