Pavisam nesen viņa vadītā Ārlietu ministrija liedza iebraukšanu Latvijā un pārējās Šengenas līguma valstīs diviem Krievijas pseidovēsturniekiem. Ministrs Rinkēvičs pieņēma lēmumu, balstoties uz kompetento iestāžu atzinumu par šo personu apzinātu nevēlamu rīcību, kas kaitē Latvijas valstij un tās pilsoņiem.

Pirmais gadījums – Rinkēvičs parāda durvis vēstures falsifikatoriem

Runa ir par Aleksandru Djukovu un Vladimiru Simindeju. Jau iepriekš Ārlietu ministrija asi nosodīja un nodēvēja par ļaunprātīgu vēstures falsifikāciju Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā atklāto izstādi «Aizvestā bērnība: 1943–1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis», kuru abi grasījās atvest arī uz Latviju. Nepārprotams bija arī izvēlētais laiks – marts, kad bija gaidāma situācijas saasināšanās ap leģionāru piemiņas pasākumiem. Rinkēviča izlēmīgā rīcība iedragāja viņu plānus sēt naidu un nomelnot Latviju.

Vēlāk izdevumā «Rossijskaja gazeta» Djukovs sūrojās: «Latvijas varai nav izdevīgi, ka vietējie iedzīvotāji uzzina par latviešu bataljoniem, kuri (kara laikā) kopā ar vācu soda vienībām dzina bērnus no nodedzinātajiem Pleskavas un Baltkrievijas ciematiem uz Salaspils nāves nometni vai pārdoteva par kalpiem latviešu zemniekiem.»¹

Rinkēviča reakcija bija Latvijas ārpolitikai iepriekš neraksturīgi asa un principiāla, par ko viņš izpelnījās atzinību Latvijā un pārmetumus no Krievijas. Pats galvenais – šoreiz patiesi efektīva rīcība, jo aizliegums iebraukt lielākajā daļā Eiropas valstu ir ļoti nepatīkams šādiem darboņiem. Kaimiņvalsts prese un diplomāti viņu apvainoja «vēsturiskās patiesības» slēpšanā un vārda brīvības ierobežošanā. Patiesībā Rinkēvičs vērsās pret etnisku naidu rosinošām provokācijām un vēstures apzinātu falsifikāciju politisku mērķu vajadzībām.

Djukovs un Simindejs – Staļina un Hitlera sekotāji?

Lai saprastu, kādēļ virsrakstā minēta pretīga liekulība, ir jāpaskaidro ministra rīcība. Ko Djukovs un Simindejs centās panākt? Nav noliedzams, ka kara laikā latviešu policijas bataljoni Baltkrievijā kopā ar vāciešiem piedalījās soda akcijās pret partizāniem, kuru laikā tika nogalināti arī civiliedzīvotāji. Kaut arī vēsturnieki norāda, ka latviešu policijas bataljonu loma dokumentos nav skaidri nosakāma, tomēr ir zināms, ka tās bija ļoti nežēlīgas akcijas. Otrā pasaules kara laikā partizānu un viņu apkarotāju cīņas bijušās PSRS teritorijā izcēlās ar prātam neaptveramu brutalitāti no abām pusēm. Abi krievu manipulatori mēģina šos noziegumus sasaistīt ar visiem latviešiem, Latvijas valsti. Faktiski uzliekot kolektīvu atbildību un radot iespaidu pasaulei, ka latvieši tādi paši nacisti vien ir un mēģina izvairīties no atbildības. Būtībā tas ir apzināts mēģinājums sasiet visus latviešus ar noziedzīgo nacistu režīmu, padarot viņus līdzatbildīgus, līdz ar to nicināmus visai pasaulei. Tas ir sens un pārbaudīts politisko manipulatoru paņēmiens. Īpaši iecienīts Staļina un Hitlera režīmos. Viņi plaši izmantoja etniskā naida kurināšanu un atsevišķu, īstu vai izdomātu, noziedznieku nodarījumu vispārināšanu uz visiem viņu tautiešiem.

Pašmāju vārda brīvības «varoņi»?

Krievu pseidovēsturnieku gadījums ir skaidrs un nekādas šaubas nerada. Ministrs rīkojās kā kārtīgam valstsvīram pienākas. Tomēr nule diskusijas izraisījis cits, ļoti līdzīgs gadījums. Šoreiz Rinkēvičs Latvijā tiek netieši kritizēts par preses un vārda brīvības ierobežošanu. Būtībā situācija ir ļoti līdzīga. Radio NABA ir raidījums ar zīmīgu nosaukumu «Tēvijas laikmets», kuru vada Roberts Kļimovičs un Leonards Inkins. Nosaukumā ietvertais vārds «Tēvija» ir nepārprotama atsauce uz kara laika nacistu režīma propagandas izdevumu latviešu valodā. Abi, iespējams, to noliegs, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņi to lieliski zina. Iespējams, ka radio vadībai ir vājas vēstures zināšanas un viņi šo «neparasto sakritību» nav pamanījuši. Šeit derētu atgādināt visiem «patriotiem» un «brīvā vārda» aizstāvjiem, ka nacisti bija okupējuši Latviju, latvieši viņu uztverē bija kalpu tauta, kura nav savas valsts cienīga. Tie, kuri gribēja turpināt cīņu par Latvijas neatkarību, nonāca tai pašā Salaspils nometnē. Tur nokļuva arī viens no redzamākajiem neatkarības aizstāvjiem – Konstantīns Čakste. Ceļā uz citu nometni viņš gāja bojā. Klimoviča un Inkina flirtēšana ar «Tēvijas» vārdu šajā gadījumā izskatās pēc ciniskas ņirgāšanās par patiesiem patriotiem. Kam gan neviens līdz šim nebija uzskatījis par vajadzīgu pievērst uzmanību.

Skandālu izraisīja «Tēvijas laikmeta» 20. marta raidījums, kurā kāds raidījuma viesis būtībā atkārto nacistu režīma propagandu, kurā atbildība par Baigā gada represijām kopā ar komunistiem tiek uzlikta ebrejiem. Kas, protams, ir tikpat absurdi, kā nacistu noziegumus pierakstīt visiem latviešiem. Radio ēterā izskanēja šāds atmiņu stāsts par piespiedu deportācijām: «Es visu to redzēju savām acīm, jo dzīvoju tuvu dzelzceļa stacijai. Redzēju, kā cilvēkus veda vagonos, galvenie.. bija ebreji ar naganiem pie sāniem Vecumniekos.»

Izraēlas vēstniece rīkojās tā, kā būtu jārīkojas Latvijas diplomātiem

Nav pārsteigums, ka šāds apgalvojums lika asi reaģēt Izraēlas vēstniecei Latvijā Hagitai Ben Jaakovai. Izvešana bija komunistu režīma noziegums, par kuru atbildība gulstas uz Staļinu, Beriju un viņa līdzskrējējiem. Izpildītāji bija ļoti dažādu tautību pārstāvji, un apgalvot, ka tie bija tieši ebreji un piedevām ... galvenie, ir apzināta un negodīga maldināšana. Nevar noliegt deportāciju faktu, un nav noliedzams, ka represijās kopā ar daudzām citām tautībām piedalījās arī atsevišķi ebreji. Bet akcentēt tieši viņu dalību faktiski ir tāda pati manipulēšana ar vēsturi kā iepriekš pieminēto Krievijas pseidovēsturnieku gadījumā, kad viņi cenšas izcelt latviešu saistību ar nacistu noziegumiem pret nevainīgiem baltkrievu bērniem. Izraēlas vēstniece rīkojās precīzi tāpat, kā rīkojās mūsu Ārlietu ministrija. Tas nav nekas pārsteidzošs. Latvijas pilsoņi līdzīgā situācijā no saviem diplomātiem sagaidītu tieši to pašu. Hagita Ben Jaakova aizstāv savu tautu un valsti pret negodīgiem un nepamatotiem apvainojumiem. To viņa darīja atklāti un korekti, vēršoties pie mediju uzraugiem un pārrunājot situāciju ar ārlietu ministru.

Nožēlojami un liekulīgi, ka šoreiz mūsu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāve Aija Dulevska–Cālīte šajā situācijā «nesaskatīja nekā tāda». Savukārt minētā raidījuma vadītājs Kļimovičs uzskata, ka tā ir rupja, brutāla iejaukšanās konkrēta radio programmā. Vēl piebilstot, ka tā ir vēršanās pret vārda brīvību.

Vai latviskā dubultmorāle?

Šobrīd situācija izskatās šādi – kad divi Krievijas pseidovēsturnieki mēģina apvainot latviešus nacistu noziegumos, tad viņiem principāli tiek liegta iebraukšana Latvijā un pārējā Eiropā. Neskatoties uz Krievijas diplomātu sūdzībām un pārmetumiem. Bet, kad divi vietējie «žurnālisti» no radio raidījuma ar divdomīgu nosaukumu flirtē ar nacisma propagandas pretīgajām klišejām, ka komunistu noziegumu izpildītāji bija tieši ebreji, tad tā esot «vēršanās pret vārda brīvību» vai «nekas tāds». Tas izskatās ne vairāk, ne mazāk kā divkosīgi un pretīgi.

Izraēlas vēstniece ir pārrunājusi notikušo ar ārlietu ministru Rinkēviču. Tāpat kā gadījumā ar Krievijas vēsturniekiem, viņš palicis uzticīgs principiem. Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, kurā teikts: «Preses brīvība neaizsargā etnisko naidu kurinošus izteicienus.» Rinkēvičs sarunā ar NEPLP vadītāju Aināru Dimantu uzsvēris, «ka preses brīvība kā demokrātiskas valsts funkcionēšanas pamats ir neapšaubāma, taču šī brīvība nav absolūta. Tā neaizsargā rasu un etnisko naidu kurinošus izteicienus. Ministrs aicināja NEPLP pielietot likumā noteiktās pilnvaras, lai novērstu mediju brīvības ļaunprātīgu izmantošanu šādos gadījumos.»² Tagad tikai atliek gaidīt, vai Dimants un visa žurnālistu brālība būs spējīga uz izlēmīgu rīcību.

Kārlis Ulmanis Kļimoviču iespundētu Centrālcietumā

Visbeidzot, tiem, kuri godā Latvijas vēsturi un tās vērtības, der atcerēties kādu zīmīgu faktu. Kārlis Ulmanis bija atstājis Latvijas likumdošanā normas, kas paredzēja bargus sodus par rasu naida kurināšanu. Vēsturnieki ir apliecinājuši, ka Ulmaņa laikā par rakstīšanu, ka ebreji ir šādi un tādi, droši varēja nonākt Centrālcietumā. Antisemītiskā izdevuma «Universitas» redaktors Ādolfs Šilde uz kādu laiku tur arī tika ieslodzīts. Kārlis Ulmanis, kā viens no brīvās Latvijas dibinātājiem lieliski zināja ebreju lomu Latvijas neatkarības izcīnīšanā un nosargāšanā. Ulmanis lieliski zināja, ka starp Brīvības cīņu karavīriem bija arī ebreji, no kuriem daudzi atdeva dzīvību par Latvijas neatkarības ideju.³ Tāpat viņš zināja, ka ebreji bija vistuvākie latviešu sabiedrotie cīņā ar cara režīmu jau kopš Piektā gada nemieriem. 1905. gada pārdrošajā uzbrukumā Centrālcietumam, lai glābtu no nāves soda latviešu dumpiniekus, piedalījās vismaz pieci ebreju kaujinieki.⁴

Vēlāk latvieši aktīvi palīdzēja ebrejiem aizstāvēties pret bēdīgi slavenajiem cara laika grautiņiem pret ebrejiem, tā saucamajiem «pogromiem». Viens no viņiem bija Felikss Cielēns, nākamais Latvijas ārlietu ministrs un rakstnieks.⁵ Šī sadarbība turpinājās, arī cīnoties par tik svarīgo Latvijas valsts starptautisko atzīšanu pēc Pirmā Pasaules kara.

Savstarpējā solidaritāte turpinājās arī Latvijas valstiskuma atjaunošanas laikā un tika vēlreiz skaidri un nepārprotami apliecināta nesenā referenduma laikā. Latvijas ebreju kopienas pārstāvji vēstulē ministru prezidentam Valdim Dombrovskim pauda nepārprotamu atbalstu latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai. Ebreju reliģiskās draudzes «Šamir» vadītājs rabīns Menahems Barkahans vēstulē premjeram uzsvēra, ka «zināt valsts valodu un runāt tajā – pirmkārt tā ir cieņa pret valsti, kurā tu dzīvo. Zināt un izmantot citas valodas – tā ir kultūra».⁶

Situācijā ar radio NABA der atcerēties, ka cieņa ir divvirzienu ceļš. Un tas nav tikai jautājums par latviešiem un ebrejiem. Tas ir principu jautājums. Tā ir spēja un drosme apliecināt, ka mēs neesam liekulīga sabiedrība, kurai ir dažādas morāles mērauklas.

^Avoti:

^{1. «Рига испугалась прошлого» (Rīga nobijusies no pagātnes) http://www.rg.ru/2012/03/05/latviya.html}

^{2. «E.Rinkēvičs: Preses brīvība neaizsargā etnisko naidu kurinošus izteicienus» http://www.mfa.gov.lv/lv/Jaunumi/zinas/2012/aprilis/11-4/}

^{3. Piemineklis Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo ebreju karavīru piemiņai. Atklāts 1934.gada 13.oktobrī http://www.mod.gov.lv/brivibascinas/pieminekli/piemineklis_2.html}

^{4. Svetlanas Bogojavļenskas raksts «Ebreju Rīga» grāmatā «Katram bija sava Rīga». Izdevniecība AGB}

^{5. «Ebreji un latvieši: Ilmāra Zvirgzda saruna ar Aivaru Strangu» http://www.satori.lv/raksts/izdruka/2407}

^{6. «Ebreju kopiena pauž atbalstu latviešu kā vienīgajai valsts valodai» http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/410708-ebreju_kopiena_pauz_atbalstu_latviesu_ka_vienigajai_valsts_valodai}