Grāmatplaukts: Iesaka Kristīne Želve

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Džons Maksvels Kutzē «Negods»

FOTO: TVNET

«Pabeidzot lasīt labu grāmatu, liekas, ka esi šķīries no drauga,» reiz teicis slavenais franču apgaismības rakstnieks Voltērs. Visticamāk, katram no mums ir vismaz viens šāds draugs - grāmata, kas īpaši mīļa no bērnības, skolas gadiem vai no pavisam nesenas pagātnes. Grāmata, ko reizēm pārlapojam, lai no jauna gremdētos lappusēs rodamajās sajūtās, atziņās un noskaņā. Lai iepazītos ar jauniem draugiem - uzzinātu par interesantām grāmatām, ko lasa citi, jaunajā rubrikā «Grāmatplaukts» esam aicinājuši sabiedrībā pazīstamus cilvēkus dalīties ar kādu no sev tuvām un nozīmīgām grāmatām. Pirmā savu grāmatu TVNET Grāmatplauktā ielikusi televīzijas raidījuma «100 g kultūras» vadītāja un rakstniece Kristīne Želve.

Kristīne Želve iesaka: Džons Maksvels Kutzē «Negods»

Nobela prēmijas laureāta Kutzē (John Maxwell Coetzee) romāns «Negods» («Disgrace». 1999) ir grāmata, ko pārlasu vairākkārt. Racionāli izskaidrojumu tam laikam neatrast – romāns ievelk lēni, bet nenovēršami kā atvars, atpakaļceļa nav, izdzēst romāna radīto nospiedumu ir neiespējami, esmu samierinājusies un dzīvoju ar to jau.

Džons Maksvels Kutzē «Negods»

FOTO: TVNET

«Negods» sākas kā samērā atklāts un vienlaikus nepretenciozs stāsts par novecot sākuša vīrieša, klasiskās literatūras profesora personīgo drāmu – aizraušanos ar studenti, apsūdzību un «krišanu negodā». Soli pa solim rakstnieks it kā skopi, skarbā, askētiskā valodā, kas attīrīta no pavalkātiem simboliem un dekoratīvām valodas mežģīnēm, atklāj lasītājam profesora Deivida Lurī «negoda drāmas» teju biblisko mērogu – mūžīgie jautājumi par grēku izpirkšanu un to pārmantojamību septiņās paaudzēs, indivīda izvēli un atbildību; atriebību, kas ved uz jaunu atriebību un tālāk bezgalīgā naida un atriebes labirintā; par vienas rases vardarbību pret otru, par cilvēka vardarbību pret dzīvnieku, par cilvēka vardarbību pret cilvēku; par dzīvnieciskā atavismu cilvēkā…

(Piebildīšu, ka romāna darbība risinās Dienvidāfrikā pēc baltās rases pārākuma ēras sabrukšanas, un pretnostatījumi melns-balts; jauns-vecs; vīrietis-sieviete; cilvēks-dzīvnieks romānā kļūst teju fiziski sajūtami.)

Jā, tie ir jautājumi, par kuriem mēs labprātāk izvairītos domāt, bet, izlasot «Negodu», jāsaka, ka nevēlēšanās par «to visu» domāt nozīmē tikai un vienīgi nevēlēšanos domāt vispār.

Bet grāmatas pēdējo teikumu nereti gribas atkārtot kā mantru, kā recepti izdzīvošanai un savas trauslās cilvēcības saglabāšanai.

Grāmata latviski izdota 2003.gadā. Tulkojusi Amanda Aizpuriete.

Uz augšu