Žurnālista, tulkotāja un pasniedzēja Kārļa Streipa bērnība pagāja Amerikā, un arī tur viņa ģimene svinēja Lieldienas. Gardēdis intervijā portālam TVNET stāsta, ka olu krāsošanai viņi izmantoja sīpolu mizas, ko ASV parasti nelieto.
Streips veikalā izpircis visas sīpolu mizas (7)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bērnībā Streipu mājās bija dažas brīvvalsts Latvijas laika pavārgrāmatas. Tāpat viņiem bija vairākas trimdas perioda pavārgrāmatas. «Lielā mērā latviešu virtuve nāca tradīciju kontekstā.»
Uz Ziemassvētkiem ģimenē cepa piparkūkas, bet Lieldienās krāsoja olas sīpolu mizās.
Mēs vienmēr gājām uz veikalu pirkt vienu sīpolu un visas mizas,
kas bija sakritušas apakšā kastē. Reizēm uz mums dīvaini skatījās.»
Arī amerikāņiem izstāsta par sīpolu mizām
Reiz Streips izstāstījis arī dažiem amerikāņiem, kā to darīt.
«Pēc tam sieva aizsūtīja vīru uz veikalu darīt to pašu. Viņš pie letes atnāca ar vienu sīpolu un milzīgu kaudzi ar mizām. Pie letes sēdēja austrumeiropiete, kura atpazina, ka viņš krāsos olas.»
Lai gan arī Amerikā Lieldienās tiek krāsotas olas, šim mērķim parasti lieto sintētiskās krāsas, nevis sīpolu mizas kā Latvijā.
Līdzās latviskajām tradīcijām, kuru vidū gan nebija tādi godi kā Mārtiņdiena un Miķeldiena, Streipu ģimene atzīmēja arī amerikāņu svētkus, piemēram, Pateicības dienu. Tās centrālais ēdiens, protams, bija tītara cepetis.
Riebās pārvārīts spinātu biezenis
Kopumā Streipu ģimenē «bērnus mēģināja barot veselīgi un atbilstoši labas barības principiem».
Reizēm tas nozīmējis arī pretīgu, riebīgu un pārvārītu spinātu biezeni: «Tādi spināti, kas ir pārvārīti līdz putriņai, nav garšīgi! Vismaz bērnam tas negaršoja. Svaigi spināti – tas ir kaut kas cits.»
Vecāki eksperimentē ar dažādu tautu virtuvēm
«Mēs ēdām ļoti daudz ko. Maniem vecākiem patika eksperimentēt ar citu tautu virtuvēm. Kopā ar citām ģimenēm viņiem ilgu laiku bija tāds rotējošs pasākums – viņi no cepures izvilka valsts nosaukumu un, pie kura mājās tas notika, tas gatavoja vakariņas tās valsts kontekstā.»
Streips uzauga ļoti lielā Amerikas pilsētā Čikāgā, kur dzīvo visdažādāko tautību pārstāvji. «Mēs gājām uz visvisādiem restorāniem.
Parasti dalījām visu, kas bija uz dažādiem šķīvjiem,
par ko man vienmēr bija liels kauns, jo tā bija liela ķēpāšanās ar karotēm un visu pārējo.» Līdz ar to žurnālistam izdevies pagaršot ļoti dažādu tautu pavārmākslas šedevrus.
Eksotiskākā maltīte dzīvē?
Uz jautājumu par eksotiskāko maltīti Streips atminas kādu Helsinku restorānu, kur visi ēdieni, tostarp saldais ēdiens, bija gatavots no ķiplokiem. «Patiesībā tas nav īpaši eksotiski, bet tas bija savdabīgi. Ķiploku saldējums bija pārsteidzoši garšīgs.»
Savukārt Vecrīgā esošajā Ķiploku krogā Streips nebija bijis un pat nezināja, ka tāds ir.