Gadu pirms pašvaldību vēlēšanām bez lielo partiju politiskās aizmugures palikušie pilsētu un novadu pārstāvji sliecas veidot savas vietējās partijas, nevis pievienoties lielajām partijām, svētdien vēsta raidījums «De facto».
Lokālo partiju dibināšanas bums (49)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šonedēļ savu politisko spēku nodibināja Rīgas domes vicemērs Andris Ameriks un par atsevišķu partiju dibināšanu pamazām izšķiras arī citi līdz šim tā dēvēto lielo partiju pārstāvji, iezīmējot jaunu lokālo partiju dibināšanas vilni. Savu politisko spēku jau izveidojusi vēl viena līdzšinējā «LPP/LC» biedre Daugavpils pašreizējā vadītāja Žanna Kulakova, pērn vasarā Vidzemes partijai pamatus lika vairāki bijušie Tautas partijas pašvaldību cilvēki un lokālo partiju veidošanu apsver vēl vairāku pašvaldību vadītāji, piemēram, Kuldīgā, Valmierā un citviet.
«Atceroties fabulu par divām vardēm, kas iekrita tajā krējuma podā, ka ir cilvēki, kas turpina spirināties un mēģina to krējumu sakult sviestā. Vai visiem izdosies, tas ir diezgan retorisks jautājums. Man tādas lielas pārliecības nav, ka visiem šiem spēkiem jaunajiem ir ilgāka politiska perspektīva. Bet tas vien, ka šie cilvēki to dara, ir pozitīvi. Otra lieta, protams, un tas ir simptomātiski, ka šie cilvēki neiet klāt pie esošajām lielajām partijām, tieši tā iemesla dēļ, ka to ekonomiskā politika ir nekāda un faktiski arī ideoloģiskā politika ir nekāda,» situāciju raksturo Vidzemes partijas valdes loceklis Vents Armands Krauklis.
Paši politiķi atzīst – šādai neatkarībai ir gan plusi, gan mīnusi. Un, lai gan politiskās medības no lielo partiju puses par iekārotāko pašvaldību līderiem jau sākusies un izskanējuši dažādi piedāvājumi, novadu un pilsētu saimnieki nesteidz tām pievienoties.
«Atrasties lielā partijā, tas no daudziem viedokļiem, īpaši runājot par vēlēšanām, ir ļoti labi. Jo ir organizācija, ir atbalsts, ir šis te PR un viss pārējais, ko mēs izjūtam, ka ir organizatori. Ja mēs ko atceramies un lepojamies, tad tas tiešām bija teātris, ko desmit gadus nevarēja nobeigt, un tad uz vienām no vēlēšanām jau sen, sen atpakaļ tiešām arī partija pielika savu roku, lai beidzot to naudu atrastu valsts budžetā un viņu pabeigtu,» norāda bijušais Tautas partijas pārstāvis Valmieras mērs Inesis Boķis.
Tomēr šī palīdzība bieži vien esot pārspīlēta, turklāt lēmumam par pievienošanos kādam no konkurentiem traucē līdzšinējā politiskā cīņa.
Vienlaikus gan pašvaldību pārstāvji nenoliedz, ka pirms Saeimas vēlēšanām lokālās partijas varētu veidot blokus ar lielajiem spēkiem. To, ka šāds modelis strādā veiksmīgi, pierāda kaut vai Liepājas partijas pieredze, kura pie varas vēju pilsētā ir jau kopš deviņdesmitajiem gadiem un šajā laikā paguvusi jau vairākkārt nomainīt savus partnerus Saeimā.
«Skaidrs, ka visvieglāk, īpaši tiem, kas ir pie varas, būtu pieslieties kādai varas partijai. Un mēs zinām Latvijā piemērus, kad mērs maina savu politisko piederību piecas sešas reizes, jo tā, protams, ir vienkāršāk. Un otrs vienkāršākais ceļš ir izveidot savu partiju, tikai lokālo, kas strādā vienas pašvaldības teritorijā, un tādu stāstu Latvijā ir un acīmredzot būs vēl vairāk,» prognozē Krauklis.
Par lielo partiju un jauno spēku piedāvājumu reģionu pārstāvji runā piesardzīgi. Īpaši ministrus un partijas nekritizē, bet nesteidz nosaukt arī simpātiskāko no tiem. Neformāli politiķi reģionos atzīst – tas vēl pāragri. Jo to, uz kuru zirgu likt un kurš īsi pirms finiša taisnes izrādīsies klibs, vēl grūti novērtēt. Politologi norāda – patlaban vērojamo procesu politikā varētu saukt par savstarpēju kontaktu meklēšanu.
«Jaunas partijas vēl īsti nav nodibinātas, ir vēl gads līdz pašvaldību vēlēšanām un dažādi politiķi no kādreiz varbūt spēcīgām partijām, kuras šobrīd varbūt vairs nepastāv vienkārši meklē jaunus atspēriena dēlīšus savai turpmākajai karjerai vai mēģina droši vien atrast kaut kādus kopsaucējus ar vienu otru savu kārtējo sāncensi. Bet tāda acīmredzama pārgrupēšanās šobrīd vēl būtu pāragri lietojama,» skaidro politologs Jānis Ikstens.
Lielajām partijām gan ir svarīgi nodrošināt sev atbalstu reģionos, jo cilvēki arī Saeimas vēlēšanās daudz labprātāk balso par pazīstamiem kandidātiem.
«Īpaši tagad, kad ir iespēja tikai vienā apgabalā katram lielajam līderim balotēties, kad tas lokomotīvju princips ir vājināts. Šajos apstākļos vēl jo vairāk ir svarīgi uzturēt to ciešo saikni ar konkrētiem apgabaliem, jo vairs nav tik centralizētas kampaņas uz vienu kandidātu, uz vienu līderi vērstas kampaņas, kādas tās bija agrāk,» piebilst politologs.
Tikmēr lielo partiju pārstāvji, lai gan neskopojas ar prognozēm, ka viņu reitingi augs un pašvaldību vēlēšanās veiksies, pagaidām piesardzīgi sauc iespējamos sadarbības partnerus.
«Saskaņas centrs» atzinis, ka sadarbību ar Amerika jaunveidoto spēku veidos, taču radikāļa Lindermana apgalvojumus par savstarpēju vienošanos vienam otru neapkarot noraida.
«Ne par ko mēs neesam vienojušies. Viņš lūdza tikšanos, stāstīja par saviem plāniem, es vēlēju viņam veiksmi. Tas arī viss. Viss pārējais – tie ir kaut kādi interpretējumi, sacerējumi, pieļāvumi un prognozes,» klāsta Urbanovičs.
«Nav liela starpība, vai tās ir pašvaldību vai Saeimas vēlēšanas, skaidrs, ka politiskajiem spēkiem ir interese savus mērķus realizēt un vienlīdz kā Rīgā, tā arī daudzās citās pilsētās tā konkurence būs un es domāju, ka jāgatavojas, kā saka, jau, iespējams, ir par vēlu sākt, jau bija vakar jāsāk, lai labus rezultātus sasniegtu,» situāciju raksturo «Vienotības» Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.