Esi pievienojies «Star FM» komandai. Tagad tevi var dēvēt ne tikai par mūziķi, bet arī par ētera personību?

Jāatzīst, ka līdz personībai vēl ir jāizaug. Šobrīd esmu radio dīdžejs. Jauns cilvēks tradīcijām bagātā komercradiostacijā. Protams, esmu par to ļoti saviļņots un priecīgs. Pirmoreiz «Play» podziņu nospiedu radiostacijā «SWH Rock» un jau toreiz sapratu, ka man šī lieta iepatiksies. Pagāja pieci gadi, un mani uzrunāja «Star FM», palūdzot uz brīdi aizstāt Jāni Romanovski ikdienas dīdžeja gaitās. Pamācījos, apskatījos, un pēc tām pāris nedēļām man teica, ka esot forši un varbūt kādreiz mūsu ceļi vēl krustosies. Tad nu šā gada februāra vidū mani sazvanīja un teica, ka esmu laipni gaidīts kolektīvā! Mans sapņu darbs ir piepildījies! Vēl aizvien ir mazliet ārpusrealitātes sajūta. Pieeju tam ļoti nopietni, kā pret reālu darbu. Ikrīta celšanās tagad notiek ar radio «Star FM», klausos «Zoopastu», lai būtu informēts par to, kas jauns noticis. Agrāk arī televizoru skatījos reti, bet tagad esmu pievērsis īpašāku uzmanību TV3 programmai, jo tās ir saistītas lietas. Arī par mūziku esmu sācis interesēties pastiprināti. Vārdu sakot, manas mūziķa gaitas ir papildinājušās ar vairākām interesantām lietām.

Tu vairāk esi roka džeks. Popmūzikas formāts tev nesagādā diskomfortu?

Esmu roka cilvēks, rakstu rokmūziku un spēlēju to. Bet radio ir radio pats par sevi. Nav tik svarīgs formāts, cik pats tas cilvēks, kas ir pie mikrofona. Viņš padara radio saistošāku klausītājam. Mans raidlaiks ir no desmit līdz vieniem, tas ir aktīvais darba laiks, tādēļ cenšos visu darīt enerģiskāk, pakomunicēt ar cilvēkiem, kas mani klausās. Mūzika ir papildu lieta, kas ļauj cilvēkam atbrīvoties darba laikā. Cenšos arī spēlēt tādu dinamiskāku mūziku.

Pats taču neizvēlies, ko spēlēt? Noteikti, ka ir jau puslīdz gatava mūzikas programma.

Faktiski to veidojam kopā ar mūzikas redaktoru Vitālu Germanu. Lai nesanāk tā, ka Atis sāk spēlēt vienā laidā Billiju Aidolu un «Aerosmith». Radio formāts ir tāds, kāds tas ir, bet es to respektēju un man tas nesagādā nekādas problēmas.

Cik liela ir tava brīvība ēterā, cik vari izdarīties pēc sava prāta?

Šis ir jautājums, ko es šobrīd vēl neesmu līdz galam sapratis.

Man ir sajūta, ka esmu pieņemts radio darbā ar domu, ka vienam džekam ir jābūt tādam... revolucionāram.

Man vienmēr ir bijis uzskats, ka radio ir interaktīvs pašā saknē. Ir jābūt telefonintervijām, ir jābūt intervijām studijā uz vietas, ir jābūt komunikācijai ar klausītāju. Esmu jau intervējis «Ģitāristu sesijas» galveno vīru Imantu Pulksteni, studijā ir bijuši «Instrumenti» un Anatolijs Kreipāns, esmu sazvanījies ar Gustavo... Tas arī ir mans redzējums, ka nepietiek ar 20 sekunžu iebraucienu ēterā, lai paziņotu pareizo laiku un dziesmas izpildītāju. Arī konkursu nevēlos novadīt «sausi». Gribas uzzināt, kas tas ir par cilvēku, ar ko es runāju ēterā, – ko viņš dara, kur viņš ir, ko domā?

Runa ir par dzīvāku komunikāciju.

Tieši tā, vēlos padarīt radio dzīvāku.

Kāds būtu tavs sapņu radio, ja tev dotu pilnīgu brīvību, tai skaitā arī mūzikas izvēlē?

Man nav aizspriedumu ne pret kādu mūziku. Nevar teikt, ka viena mūzika ir laba un otra slikta. Ir vai nu kādam pieņemama vai nepieņemama mūzika. Tas būtu radio, kurā skanētu ļoti dažādu žanru mūzika, taču noteikti kvalitatīva. Lai gan varētu būt arī kāds raidījums, kurā tiktu atskaņoti visādi «pagrīdnieki». Taču uzsvars varētu būt uz roku, poproku, popu, bet tikpat labi varētu būt arī kāds ceturtdienas vakars džeza noskaņās. Kādēļ ne? Vajadzētu jau tādu sapņu radio, tas varētu būt nākamais mērķis dzīvē. Kaut gan šobrīd man ir jāaug līdz radio personībai, kur nu vēl līdz vadītājam.

Televīzijā esi parādījies, pateicoties «Talantu fabrikai», taču vai tev būtu interese darboties arī šajā medijā?

Mani jau izbrāķēja vienā atlasē. Tā bija raidījuma «SeMS» atlase. Un es arī saprotu tos televīzijas cilvēkus, jo īsti neesmu tai piemērots. Realitātes šovā tas ir savādāk, bet stāstīt kaut ko kameras priekšā... Sāku justies kaut kā neērti. Taču var jau būt, ka nākotnē varētu strādāt arī televīzijā, jo pasākumu vadīšana man grūtības nesagādā. Tāpat esmu apčamdījis scenārija lietas, organizējot festivālu.

Kā tu nonāci līdz festivālam «Pīlādzis»? Biji mūziķis un pamazām izaugi līdz organizētājam līdzīgi, kā minēji radio sakarā?

Festiņš uzkrita uz galvas martā, teritorijas īpašnieks vēlējās to rīkot augustā. Šobrīd vairs tajā nedarbojos, bet tas bija pamatīgs piedzīvojums pusgada griezumā. Nezinu pat, kā to aprakstīt. Biju strādājis un joprojām strādāju kā menedžeris savai grupai «Busy Bee», bet festivāla sakarā tā menedžēšana bija milzīgos apmēros. Ja man pirms tam bija nedaudz sirmi deniņi, tad tie kļuva krietni sirmāki pēc tam... Ceļi gan šķīrās, jo ar pasākuma saimnieku nesakrita viedokļi par mūzikas formātu.

Vairāk vilki uz rokfestivāla pusi?

Jā, tāds bija sākotnējais uzstādījums – taisām augšā, jo Latvijā tāda nemaz īsti nav! OK, ir «Saldus saule», bet arī par to klīst baumas, ka nākamgad festivāls varētu arī nenotikt.

Iepriekšējā vasarā gan radās sajūta, ka Latvijā festivāli pēkšņi saradušies kā sēnes pēc lietus!

Tā bija. Man tajā visā patika tas, ka bija diezgan plašs žanru spektrs. Varbūt stilistiski var salīdzināt «Positivus» ar «Summer Sound», bet «Fonofest» jau ir metāls, «Laba Daba» ir regejs, ska, nepieradinātā mūzika... «Pīlādzis» vēl ir uz tā ceļa, ka ir jāatrod tas savējais «es». Tur ir ļoti daudz jauno grupu. Ja festivāla apmeklētājs saliek grafiku pareizi, tad var pat mēģināt izbraukāt visus dažādos pasākumus.

Tev ir grupa, kas pārstāv roku. Cenšaties piedalīties festivālos, kur ir šāda veida mūzika?

Pēdējoreiz festivālā spēlējām «Pīlādzī» un pirmajā gadā. Šobrīd divus gadus strādājam ar jaunu materiālu, jo ir pienācis klāt jauns basģitārists. Izklausās dīvaini, bet cenšamies iespēju robežās satikties, jo visiem ir darbi, ir vēl paralēli mūzikas projekti. Tās mēģinājumu sesijas notiek labi ja reizi nedēļā.

Grupas nosaukums jau par to liecina!

Starp citu, tā tas nosaukums arī tapa!

Domājām, kādi mēs esam? Aizņemti! Kas ir aizņemts? Bite! Tā arī kļuvām par «Aizņemtajām bitēm».

Beidzot ir aizgājis pirmais singls, vēl ir ierakstītas divas svaigas dziesmas, vēl ir jaunā skanējumā ierakstīta 12 gadus veca dziesma. Hiphops, jo mēdzu uzrakstīt arī tādus gabalus. Tuvāk vasarai noteikti laidīsim ārā jau nākamo singlu.

Un kad tad gaidīt debijas albumu?

Vajadzētu! Tiek rakstītas jaunas dziesmas, pārrakstīts vecais materiāls. Uz gada beigām būtu jāieraksta albums.

Daudzām Latvijas grupām ir līdzīgs stāsts – tās pastāv vairākus gadus, ir jau izdoti radiosingli un tad tiek izdots debijas albums, kas patiesībā ir labāko dziesmu izlase, ar kuru savukārt izdodas iegūt labāko debitantu balvu Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvās!

Jā, tā tiešām ir, un tas ir smieklīgi. Tādēļ tīri aiz cieņas pret jaunajiem mūziķiem es domāju, ka mēs neiesniegsim savu debijas albumu šai balvai. Man tikko palika 30 gadi, arī pārējie grupā ir būtībā vienaudži, kādi mēs jaunie? Es uz skatuves esmu jau vairāk nekā desmit gadus! Kāds tur debitants?

13. martā kļuvi 30 gadus vecs. Šis apaļais skaitlis liek justies kā vēl jaunam vai jau nosacīti vecam mūziķim?

Jūtos mūžam jauns. Man vispār šķiet, ka mūziķis sirdī nenoveco. Domāšana mainās, bet skatuviskā spriedze nē.

Kā pirms 15 gadiem uztraucos 100. vidusskolas eksāmenā, dziedot Braienu Adamsu, tā tagad uztraucos pirms koncerta klubā, kur sanākuši 200 cilvēki.

Joprojām tevi var dēvēt arī par Flame vai tas gan ir palicis «fabrikanta» laikā?

Teikšu tā – mani tas netraucē. Ja cilvēks mani atceras kā Fleimu, tad nav nekādu problēmu.

Dedz joprojām!

Degu joprojām! Tā liesma nav atdzisusi un atdzisīs tikai koka kažociņā. Visiem jaunajiem mūziķiem es novēlu tikai to pašu.

Mēdz sekot līdzi arī jaunajiem talantu šoviem?

Es vairs neko tur nesaprotu!

Kādā ziņā?

Nu, cik daudz tur to cilvēku vispār ir? Cik saprotu, tad (Nikolajs) Puzikovs ir no turienes ārā, ja? Samanta Tīna arī nākusi no turienes... Bet nu jau man būtu grūti pateikt, kurš jaunais izpildītājs ir no kura šova. No kārtējās «akadēmijas»... Bet, redzi, tā tradīcija iet cauri gadiem! Mums kā dziedātāju tautai ir ko teikt. Un paskaties, kāda ir ažiotāža ap jauno dziedātāju Antru Stafecku! Es, godīgi sakot, neesmu redzējis nevienu uzstāšanos, bet kaut vai jūsu portālā pie ziņas par «Busy Bee» singlu ir četri komentāri, kuros mēs esam nosaukti par pagājušā gadsimta opjiem, bet Antrai Stafeckai ir virs 300 komentāriem...

Nu, ir jau skaidrs, ka televīzija uz brīdi ikvienu var padarīt par «stāru». Pēc tam jācenšas pašam to uzmanību noturēt.

Var teikt, ka tā ir tāda 15 minūšu popularitāte, bet tai pašā laikā – re, kur es esmu pēc deviņiem gadiem! Neesmu nolicis ģitāru uz nagliņas, esmu turpinājis pilnveidoties.

Tikai tā jau kaut kas arī notiek. Tev piedalīšanās «Talantu fabrikā» ir kaut ko devusi?

Protams! Jebkura lieta mūziķim ir kārtējā pieredze. Trīs mēnešus par brīvu varēju mācīties pie profesionāliem skolotājiem! Apbraukājām visu Latviju, uzstājāmies uz visām lielākajām estrādēm tūkstošiem cilvēku...

Tu biji pašā pirmajā talantu šovā. Vari sevi uzskatīt par īstu pionieri! Esi pēc tam komuncējis ar pārējiem «fabrikas» kolēģiem?

Mēs vēl divus gadus pēc šova ar dažiem dalībniekiem diezgan aktīvi koncertējām. Gan vadījām pasākumus, gan uzstājāmies. Piemēram, ar Zix jeb Zigmāru Liepiņu, kurš tagad darbojas ar deju mūzikas grupu «Forte». Tāpat Dons, lai arī šobrīd nedaudz pazudis no pašmāju skatuves, attīstās un darbojas mūzikas lauciņā. Galu galā viņam ir iznākušas divas veiksmīgas plates. Detlefs, «Double Faced Eels», «Gain Fast»... Var saukt un saukt grupas un cilvēkus, kas kādreiz bijuši saistīti ar TV šoviem.

Daudziem ir bail tieši no tā zīmoga.

Ja godīgi, tad bija ļoti grūti. Vispirms jau vecā kaluma mūziķi uz tevi skatās caur pirkstiem – vot, mēs esam izgājuši caur padomijas lielo slogu, a jūs te divus mēnešus pagorījāt pakaļas TV kameru priekšā... Es viņus saprotu, protams.

Kad intervēju Uldi Marhilēviču, viņš izteica interesantu salīdzinājumu, ka mūsdienās TV šovi ir aizstājuši kādreizējās padomju laiku tarifikācijas skates, kurās jaunie mūziķi tika vērtēti un viņiem tika vai netika dota iespēja izpausties plašākam klausītāju lokam.

Līdzīgi tas tiešām ir. Tikai mūsdienās tas uzreiz ir interaktīvāk, publiskāk.

Savā ziņā varbūt pat grūtāk, jo uzreiz tiec iemests starmešu gaismā.

Tā bija ļoti liela psiholoģiskā barjera! Pirms tam biju parasts puisis, kurš spēlēja pagrīdes grupā «Hard'Nuts» un uzstājās labākajā gadījumā «Depo». Tajā laikā biju precējies, un sieva teica, lai eju pieteikties, jo man taču ir laba muzikālā izglītība. Tajā laikā strādāju tirdzniecības centrā «Mols» kopā ar Indru. Viņa bija apsardzes dienestā, bet es strādāju «Rimi» veikalā sezonas preču nodaļā. Aizgājām abi pieteikties un tikām iekšā!

Pēc tam radās «Red Bee» un «Busy Bee»!

Jā, mūs ir šad un tad sajaukuši. Man ir devuši ziņu par «Red Bee» koncertu, bet Indrai par mūsējo. Bet toreiz «fabrikas» sakarā psiholoģiskais spiediens tiešām bija traks. Nebiju iedomājies, ka var kas tāds notikt – ieej iekšā kā «pelēks» džeks, tad iznāc ārā un visi uz ielas prasa autogrāfus, grib parunāt!

Visduālākās emocijas bija tad, kad izgāju pēc «Talantu fabrikas» finālkoncerta no «Sapņu fabrikas», iebīdīju savu norēķinu karti bankomātā un man tika parādītas četras apaļas nullītes.

Man nebija ne santīma, bet cilvēki nāca klāt, lai prasītu autogrāfus kā baigajai zvaigznei. Bija tā smieklīgā doma – kā tā vispār var būt?! Protams, pēc tam atsākās koncertdarbība, bet pirmās emocijas bija tiešām stipri smieklīgas.

Liksim mierā pagātni un gaidīsim «Busy Bee» debijas albumu!

Jācer, jo pēdējos mēnešos esam tiešām sasparojušies un ir sajūta, ka viss notiek. 16. martā Studentu klubā svinēsim gan singla prezentāciju, gan astoņu gadu jubileju, tādēļ visi laipni lūgti!