Dienu pēc dienas mūks ar ierastu kustību mērca tintē spalvu un rūpīgi pārrakstīja viņam uzticēto tekstu. Tā varēja paiet arī gads, līdz grāmata bija gatava. Viduslaiku klosteru skriptorijos tapušās grāmatas glabājas arī Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tajās atrodamais senākais rokraksts ir rakstīts pirms aptuveni tūkstoš gadiem. Šķirstot pergamenta lapas, ir sajūta, it kā lapotu gadsimtus.
Izsmalcināti manuskripti kā vēstures liecības (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Konsultēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas speciāliste Lilija Limane un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas speciāliste Aija Taimiņa.
Noskrapst atslēga, noklaudz eņģes un smagnējās durvis ir vaļā. “Nāciet, tas ir jāredz savām acīm!” vedina Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas speciāliste Aija Taimiņa. Krātuvē glabājas Latvijas vērtīgākās viduslaiku grāmatas – unikāli manuskripti, kurus mūki rakstīja klosteru skriptorijos pirms aptuveni 600–800 gadiem.
Skats ir iespaidīgs. Plaukts aiz plaukta, pilni desmitiem vienreizēju vēstures liecību brūnos ādas vākos ar grezniem apkalumiem, metāla sprādzēm pret putekļiem un aprūsējušām ķēdēm, kuras reiz sargāja no zagļiem. “Tās ir grāmatas, kas jāsajūt – jāaptausta, jāpieliek roka,” mudina Taimiņa. “Drīkst?” “Protams, ka drīkst!” Manuskripti ir pārdzīvojuši simtiem gadu, kurus tricināja kari, plūdi, ugunsgrēki, slimības un dažādas citas nelaimes. Vislabākie – jaundzimuši kazlēni
Visilgāk pirksti glabā sajūtu par grāmatas iekšlapām – maigi samtainām pergamenta loksnēm, kas bija galvenais viduslaiku rakstāmmateriāls. Lai pie tā tiktu, vispirms nokāva un nodīrāja jaunlopus. Ādas trīs līdz sešas nedēļas noturēja kaļķu sārmā un kārtīgi no abām pusēm notīrīja, tad nostiepa koka rāmjos un izkaltēja. Tālāk topošo grāmatas lapu gludināja un berza ar pumeku vai krītu. Agrīnajā periodā pergamentu gatavoja uz vietas klosterī, bet vēlāk ar to galvenokārt nodarbojās pilsētu amatnieki.
Jo jaunāks bija lops, kuru kāva, jo smalkāku rakstāmlapu varēja iegūt. Vislabākais pergaments bija tas, kurš gatavots no tikko dzimuša vai pat nedzimuša kazlēna vai jēra ādiņas, tā sauktās jaunavas ādas. Vienas rokraksta grāmatas izgatavošanai nereti bija nepieciešams prāvs ganāmpulks. Bībelei, piemēram, vajadzēja vidēji 170 loksnes. Tāpēc grāmata viduslaikos bija īpašs greznuma priekšmets, kuru atļāvās tikai baznīcas, klosteri un pašas ievērojamākās laicīgās personas.
ASV Ziemeļkarolīnas universitātes pētnieki šogad nāca klajā ar ziņu, ka vienā viduslaiku grāmatā vidēji var atrast ap simts dzīvnieku DNS. Uz DNS analīzēm zinātnieki balsta jaunākās seno rokrakstu datēšanas metodes.
Katrs dara savu darbs
Kad āda bija sagatavota, skriptorija mūki ķērās pie kāda tobrīd nozīmīga teksta pārrakstīšanas, kas bija līdz pēdējam sīkumam pārdomāts process ar striktu darba dalīšanu. Viens rakstīja tekstu, otrs filigrāni izzīmēja ilustrācijas, trešais ievilka iniciāļus vai veidoja atsevišķi izceļamās rindas vai rindkopas. Tieši manuskripta mākslinieciskā apdare aizņēma visvairāk laika. Nereti katra lappuse bija kā īsts mākslas darbs, kura radīšanā mūkus stiprināja arī mākslinieki no laicīgās vides.
Īpaši izsmalcināta grāmatu ilustrēšana kļuva vēlīnajos viduslaikos, kad rokrakstus vēl pilnībā nebija pārmākusi iespiestā grāmatniecība līdz ar Johana Gūtenberga atklājumu. Nereti mākslinieki tik ļoti aizrāvās, ka apgleznoja arī no teksta brīvās lapu malas, tā pārkāpjot striktos kompozīcijas likumus. Piemēram, franču valodā rakstītajā manuskriptā “Bible moralisée” ir aptuveni 5000 ilustrāciju. To krāsas ir tik augstas kvalitātes, ka nav zaudējušas spožumu līdz pat mūsdienām.
Tekstus mūki rakstīja ar putna spalvu, bet tinti gatavoja paši. Melno krāsu taisīja no tā sauktā melnā rieksta – zaļganiem ozola izaugumiem, kas visbiežāk redzami zem ozollapām, un vara sulfāta. Zelta krāsu ieguva no saberzta zelta vai iluminēja ar zelta foliju.
Ornamentiem saputo olas baltumu
To, cik liela būs grāmata, lielā mērā noteica ne tikai rakstāmais teksts, bet arī konkrētajā brīdī pieejamie pergamenta krājumi. Grāmatas lielais formāts in folio nozīmēja, ka āda ir vienu reizi pārlocīta, bet pats mazākais bija divpadsmitdaļformāts. Lielākais viduslaiku manuskripts pasaulē ir “Codex Gigas” – teju metru augsts un sver 75 kilogramus. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas lielākā grāmata ir 48 centimetrus augsts un 12,5 kilogramus smags foliants, iespiests Bāzelē 1476. gadā. Tā ir inkunābula – grāmata, kas ir nevis rakstīta, bet iespiesta līdz 1500. gadam.
Mūki savus manuskriptus nerakstīja no pirmās lapas līdz pēdējai, bet sadalīja pa burtnīcām, kuras darba beigās sasēja kopā ar auklu un iesēja vākos.
Tiem bija jābūt ļoti izturīgiem, lai spētu nosargāt vērtīgo sējumu. Mūki vai pilsētu amatniecības darbnīcu meistari par vāku pamatmateriālu izmantoja koku. Vienu līdz pusotru centimetru biezās plāksnes viņi apvilka ar ādu vai retāk – audumu, piemēram, samtu.
Vākus mūki greznoja ar ornamentiem. Lai āda būtu mīksta, to samitrināja ar saputotu olas baltumu, kam pievienoja nedaudz ūdens un sāls. Mīkstajā materiālā greznojumus spieda ar īpašiem spiedogiem vai veltnīšiem.
Nozīmīgu lomu senu manuskriptu pētniecībā ir ieguvušas vāku iekšpuses. Lai taupītu rakstāmmateriālu, mūki tajās līmēja “makulatūru” – nevajadzīgus vecu manuskriptu fragmentus. Kad 19. un 20. gadsimtā zinātnieki sāka pastiprināti pētīt viduslaiku atstāto mantojumu, atklājās, ka nereti tieši te atrodami vislielākie dārgumi. Tādā veidā arī Latvijas bibliotēkas ir tikušas pie saviem vecākajiem rokrakstiem.
Ķēdes sargā no zagļiem
Gatavos manuskriptus ar baznīcas svētajiem rakstiem, dzīves stāstiem, baznīctēvu sacerējumiem mūki visbiežāk nesa uz klostera bibliotēku. “Claustrum sine armario est quasi castrum sine armamentario,” skan tālaika paruna. Klosteris bez grāmatu skapja ir kā cietoksnis bez arsenāla. Manuskriptus glabāja skapjos un nereti arī uz speciālām pultīm, jo citādi smagās ievērojama izmēra grāmatas nemaz nevarēja izlasīt. Lai grāmata no pults nenokristu, to piestiprināja ar ķēdi. Tomēr tai bija arī citādi sargājoša funkcija – lai garnadži dārgumu neaiznestu. Līdz pat mūsdienām saglabājušies manuskripti, pie kuriem palicis šis sargājošās ķēdes gals. Sējuma beigās vai sākumā uz priekšlapām nereti bija ierakstīti arī lāsti zagļiem.
Senos manuskriptus pret nolietošanos sargā ne tikai apkalumi vāku stūros, bet arī sprādzes ādas siksnās. Aizsprādzēta grāmata mazāk deformējās un nepieļāva putekļu piekļūšanu pergamenta lapām. Reizēm vērtīgo tekstu pat lika īpašā futrālī.
Deficītu novērš barbariski
Lai grāmatu izgatavošana nebūtu tik ļoti atkarīga no svaigu dzīvnieku ādām, mūki drīz vien iemanījās manuskriptiem izmantot reiz jau lietotu pergamentu. No tā nomazgāja vai nokasīja antīkos tekstus un to vietā pārrakstīja viduslaiku baznīctēvu sacerējumus. Tā, piemēram, Eiropā zuda virkne Eiklīda, Vergīlija un citu klasiķu darbu. Vēlāk, renesanses laikā, tāpat mazgāja nost viduslaiku tekstus.
Par laimi, pirmtekstu nav iespējams izdzēst pilnībā, jo tinte pergamentā ieēdas tik dziļi, ka rada tajā ķīmiskas izmaiņas. Sākot ar 17. gadsimtu, zinātnieki pirmteksta atjaunošanai izmantoja dažādas skābes, kuras izgaismoja rakstīto. Savukārt mūsdienās pirmo rakstīto tekstu uz pergamenta var iegūt, to fotografējot vai ar īpašu aparatūru skenējot. Uz jutīgas filmas tas ir viegli izlasāms, bet pats manuskripts netiek vairs bojāts.
Klosteri izput, grāmatas paliek
Sākot ar 13. gadsimta vidu, bet jo īpaši 14. gadsimtā Eiropā klosteri pamazām zaudēja savu monopolstāvokli grāmatniecībā. Dibinoties universitātēm, arī tās sāka veidot savas bibliotēkas un mācību materiālu pārrakstīšanā iesaistīja studentus. Pilsētās uzplauka manuskriptu izgatavošanas un iesiešanas darbnīcas, laicīgā pārrakstītāja nodarbi pamazām veidojot par atsevišķu arodu. Sākotnēji viņi lielākoties strādāja pie juridiska satura tekstiem, bet attīstoties šim amatam, pārrakstītāji kļuva arī par vēstuļu rakstītājiem un ikvienas kancelejas neatsveramu palīgu.
Pilsētu attīstība ievērojami mazināja klosteru ietekmi uz sabiedrības kultūras dzīvi un tās izaugsmi kopumā. 16. gadsimtā daudzi no tiem paputēja, bet tos, kuri vēl darbojās, nereti izpostīja kari, reliģiskās un politiskās cīņas. Lielu daļu klosteru bibliotēku izdevās glābt – tās visbiežāk nonāca pilsētas īpašumā.
Tieši tā ir veidojies arī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vērtīgais krājums, kad reformācijas laikā rīdzinieki izdemolēja un likvidēja Rīgas klosterus. “Bibliotheca Rigensis” – Rīgas pilsētas bibliotēkas – pamati likti 1524. gadā, pārņemot dominikāņu un franciskāņu klosteru grāmatu krājumus. Pirmajā laikā bibliotēkai nodeva piecas inkunābulas, no kurām četras saglabājušās līdz mūsdienām.
Aija Taimiņa vedina aplūkot vienu no bibliotēkas lielākajiem lepnumiem – Rīgā rakstīto iespaidīgo “Missale Rigensis”, kas datēta ar 14./15. gadsimtu. “Un tāda tā stāvēja Doma baznīcā uz altāra!” Sajūtas, to pētot, ir netveramas, īpaši, kad pēc brīža viss lielais bibliotēkas rakstāmgalds ir pilns simtiem gadu vecu grāmatu, kuru apmelnējušie stūri runā paši par sevi. Uz tumšsarkana samta spilventiņa Aija Taimiņa saudzīgi noliek greznu lūgsnu grāmatu: “Palūkojiet, cik krāsaini šim eņģelim ir spārni!”
Rakstu pilnībā lasi ILUSTRĒTĀS PASAULES VĒSTURES maija numurā!