Šī pilsēta piedzīvojusi akciju tirgus krahu. Savulaik to divas reizes iekaroja briti. Pilsēta 50 gadu laikā uzņēma 20 miljonus imigrantu. Mūsdienās tā cieta visbriesmīgākajā teroristu uzbrukumā. Ceļš no mazas holandiešu kolonijas līdz metropolei ar miljoniem iedzīvotāju pilsētai nav bijis viegls.
Mazās pilsētiņas saplūst kopā
400 gadu laikā mazā holandiešu apmetne ir izaugusi, saplūdusi kopā ar apkārtējām pilsētām un kļuvusi par pasaules metropoli.
Pirmie eiropieši, kuri 16. gs. 20. gados aizkuģoja līdz Ņujorkas līcim, bija itāliešu jūrasbraucējs Džovanni Veracano un spāņu ceļotājs un kartogrāfs Estevans Gomess. 17. gs. 20. gados eiropieši izveidoja pirmo apmetni Bruklinā, bet Manhetenas salas dienvidu daļu apguva holandiešu tirgotāji, nodibinot te apmetni, ko nodēvēja par Jauno Amsterdamu. Pamazām Manhetenā un tās apkārtnē veidojās apmetnes, kas izauga par neatkarīgām pilsētiņām, kas mūsdienās ir saplūdušas kopā. 1898. gadā notika piecu mūsdienu Ņujorkas daļu – Manhetenas, Bruklinas, Bronksas, Kvīnsas un Stetena salas – konsolidācija, veidojot vienu pilsētu ar piecām daļām jeb t. s. boroughs. Mūsdienās šajās piecās daļās dzīvo 8,2 miljoni ņujorkiešu. Ņujorkas pilsēta ietilpst Ņujorkas štatā, kurā dzīvo 19 miljoni iedzīvotāju. Štata galvaspilsēta ir Olbani.
1609. Holandieši atklāj Manhetenu
12. septembrī klusumu līcī pārtrauc holandiešu jūrnieku pavēļu saucieni. Amsterdamas Ostindijas kompānija ir nosūtījusi britu jūrasbraucēju Henriju Hadsonu (Hudzonu) meklēt Ziemeļrietumu jūrasceļu – īsāko ceļu uz bagātajiem Austrumiem. Braucot gar Ziemeļamerikas austrumkrastu, Hadsons atklāj milzīgu dabisku ostu, ko tagad grib izpētīt ar savu kuģi “Pusmēness”.
Šī apvidus indiāņi, kas sevi dēvē par lenapī cilti, laivās dodas pretim eiropiešiem. “28 laivas, pilnas ar vīriem, sievietēm un bērniem, kas, pēc visa spriežot, satraukti vēlas mūs aplūkot,” viens no kuģa virsniekiem ieraksta savā dienasgrāmatā. Tikšanās norit mierīgi, un eiropieši turpina braucienu augšup pa upi, jo Hadsons domā, ka tā aizvedīs viņu uz Ķīnu. Kad pēc dažām jūras jūdzēm upe sašaurinās, cerība atrast Ziemeļrietumu jūrasceļu pagaist. Tomēr, atgriezies pie saviem darba devējiem, lai ziņojumā atskaitītos par redzēto, Hadsons jūsmīgi raksta: “Šī ir pati auglīgākā zeme, kādā es jebkad esmu spēris savu kāju.”
Holandiešu tirgotāji ātri nodibina “West-Indische Compagnie”, kas 1621. gadā no Nīderlandes varas iestādēm iegūst monopoltiesības uz tirdzniecību Ziemeļamerikā un citur Jaunajā Pasaulē. Tā Hadsona atklātajā teritorijā dibina koloniju, kuru nodēvē par Jauno Nīderlandi.
Tajā laikā Nīderlande ir viena no Eiropas varenākajām jūras valstīm, tai ir visi koloniju dibināšanai nepieciešamie finansiālie priekšnoteikumi. 1624. gada pavasarī pie salas līča vidū piestāj pirmie kuģi ar holandiešu kolonistiem, 110 vīrieši un sievietes apmetas pašā salas galā.
Manhetenā ir ieradušies tās pirmie eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji, sākas jauns laikmets.
Indiāņi laipni uzņem Henriju Hadsonu (Hudzonu) un viņa holandiešu apkalpi – pirmos eiropiešus, kas iebrauc Ņujorkas līcī.
1626.gadā jūrasbraucējs Pīters Minuits no Nīderlandes nopērk “Manna-hata” salu no lenapī cilts un kļūst par Jaunās Amsterdamas gubernatoru. Indiāņi domā, ka līgums ir spēkā tikai uz laiku.
1664. Angļu iekarojumi – jaunā Amsterdama kļūst par Ņujorku
Ar enerģisko holandiešu gubernatoru Pīteru Stīvesantu priekšgalā mazā Jaunās Amsterdamas kolonija ir izaugusi liela. Tagad tai ir kanāli, vējdzirnavas un vairāk nekā 300 māju, kurās mīt ap 1500 iedzīvotāju. Pilsētā ir skola, slimnīca, bērnunams un cietums, ielās skan daudz valodu – visi ir laipni gaidīti. Neraugoties uz reliģiozā Stīvesanta iebildumiem, holandiešu tirdzniecības kompānija uzstāj, ka kolonijā drīkst apmesties visi, neatkarīgi no reliģiskajiem uzskatiem un tautības, kamēr vien viņi palīdz celt pilsētas labklājību. Imigrantus pievilina ar bezmaksas zemi un solījumiem par ienesīgu kažokādu tirdzniecību. Drīz ap Manhetenu izaug mazas kolonijas, tostarp vietās, kur šodien atrodas Kvīnsa un Bronksa.
1664. gada 27. augusta rītā līcī iebrauc četri angļu karakuģi nolūkā pārņemt plaukstošo un ienesīgo koloniju savā valdījumā – lai tas maksātu ko maksādams.
Pīters Stīvesants uzrāpjas uz pilsētas palisādes un sakostiem zobiem murmina, ka drīzāk mirs, nevis padosies. Taču šāds nodoms ir tikai viņam vienam – 93 pilsētas vadošie tirgotāji, ieskaitot viņa paša dēlu, paraksta prasību, lai Stīvesants atdod pilsētu un izvairās no “pilnīgas iznīcības”, ko radītu angļu kuģu lielgabali.
Stīvesants ir spiests pakļauties. 29. augustā Jaunā Amsterdama maina vārdu. To nodēvē par Ņujorku – par godu Anglijas karaļa brālim Jorkas hercogam. Pilsētas pārņemšana notiek bez asinsizliešanas. Turpmākajos gados angļu gubernators nodrošina pilsētas uzplaukumu, ļaujot holandiešiem paturēt lielāko daļu tiesību.
1811. The grid – pilsētas ielām noteikta sistēma
Lejas Manhetena ir īsts ieliņu, biezi apdzīvotu kvartālu un sīku uzņēmumu biezoknis. Pilsētas vadība saprot, ka strauji augošajai pilsētai jāpiešķir noteikta struktūra, lai nākotnē ēkas nebūvētu, kā pagadās. Viņi nolemj pār tobrīd vēl neskarto Manhetenas ziemeļu daļu izveidot ielu tīklu – the grid. Visām jaunajām ielām turpmāk jākrustojas taisnā leņķī.
Ziemeļu-dienvidu virzienā nosprauž 30 metru platas avēnijas, savukārt 18 metru platās ielas šķērso avēnijas austrumu-rietumu virzienā. Ielu tīkls rada vietu 2000 apbūves kvartāliem, tā sauktajiem blocks.
1883. Pasaulē garākais piekartilts – Bruklinas tilts
Kad tilts starp Manhetenu un Bruklinu ir gatavs, pilsēta ir ieguvusi pasaulē garāko piekartiltu ar 1825 metru laidumu. To pēc inženiera Džona Augusta Roblinga projekta būvēja 14 gadu, un tas ir dārgi izmaksājis. Divdesmit septiņi strādnieki ir zaudējuši dzīvību būvdarbos. Vēl vairāki ir kļuvuši par invalīdiem dekompresijas jeb Kesona slimības dēļ.
Tilta balstu uzstādīšanas darbus veic zem ūdens. Ne strādniekiem, ne inženieriem nav zināšanu, kā strādāt tādos apstākļos, nekaitējot veselībai. Cieš arī tilta inženieris, viņš beigās ir spiests vadīt pēdējos darbus, sēžot ratiņkrēslā.
1886. Brīvības statuja
Lietainā, vējainā oktobra dienā ziņkāres pārņemtie ņujorkieši plūst uz ostu Manhetenas dienvidos, lai ieraudzītu pilsētas jauno 93 metru augsto pazīstamības zīmi – Brīvības statuju.
Franču tēlnieks Frederiks Ogists Bartoldi, kas uzzīmējis milzīgo statuju, ļauj apsegam noslīdēt, lai statuja pirmo reizi var pavērties uz Ņujorkas līci. Runā, ka Bartoldi iedvesmojies no savas mīļākās auguma aprisēm, bet sejas vaibsti esot aizgūti no viņa ar stipru gribu apveltītās mātes.
Dievietes statuja vidū ir tukša. To veido 22 tonnas sanaglotu vara plākšņu, kas piestiprinātas pie 113,4 tonnas smaga tērauda skeleta, ko radījis pats Gistavs Eifelis – vīrs, kurš vēlāk uzcels tikpat slaveno Parīzes pazīstamības zīmi.
Kreisajā rokā dieviete tur neatkarības deklarāciju, kas ir divstāvu mājas augstumā, bet labajā – apgaismības lāpu.
Statuja ir Francijas dāvana par godu ASV neatkarības 100. gadadienai. Taču amerikāņi dāvanu pieņem ar divējādām jūtām. Proti, postaments jāfinansē un jāuzbūvē amerikāņiem pašiem, un šo ideju neatbalsta īpaši daudz pilsētnieku. Kāda avīze noniecinoši raksta, ka statuja esot “dīvaina, pārāk fantastiska un poētiska.”
Tikai tad, kad enerģiskais redaktors Džozefs Pulicers savā avīzē uzsāk kampaņu, lai savāktu naudu postamenta būvei, ņujorkieši izvelk naudas makus. Milzīgais ēģiptiešu mākslas iedvesmotais postaments ir 46 metrus augsts, t. i., puse no Brīvības dievietes augstuma.
1929. Volstrītas sabrukums
Vinstons Čērčils ir viens no daudzajiem apmeklētajiem, kas ceturtdien 24. oktobrī ar šausmām seko akciju kritumam Ņujorkas biržā. Divu stundu laikā kursi tik dramatiski nokrītas, ka akciju īpašnieki kļūst par desmit miljardiem dolāru nabagāki.
Pilsētas vadošajiem baņķieriem izdodas uz īsu brīdi piebremzēt šo kritumu, bet nākamajā otrdienā klājas pavisam ļauni – akciju tirgus sasniedz zemāko atzīmi. Ņujorkas birža pārvēršas par īstu elli, biržas mākleri aizsmakuši kliedz, panikā cenzdamies atbrīvoties no bezvērtīgajiem papīriem.
Tikai 29. oktobrī, ko vēlāk nodēvē par “melno otrdienu”, akciju tirgus zaudē 14 miljardus dolāru. Savukārt nedēļas laikā akciju vērtība ir samazinājusies par 30 miljardiem dolāru – tas atbilst desmit ASV gada budžetiem.
Pēc gadiem ilga nepārtraukta akciju kursa kāpuma un neierobežotām biržas spekulācijām burbulis plīst. Desmitiem tūkstošu sīko noguldītāju zaudē visu, un valsts iegrimst depresijā, kas ilgst vairākus gadus. Sabrukuma atbalsis no Ņujorkas izplatās ASV un tālāk visā pasaulē.
2001. Pasaules tirdzniecības centrs
11. septembrī plkst. 8.46 kāda nolaupīta “American Airlines” lidmašīna ietriecas Pasaules tirdzniecības centra ziemeļu tornī. Tikai 17 minūtes vēlāk liesmas pārņem arī dienvidu torni, kad tajā iedrāžas “United Airlines” lidmašīna. Mazāk nekā pēc divām stundām abi torņi guļ drupās. Aptuveni 3000 cilvēku ir gājuši bojā, un Ņujorka ir zaudējusi 110 stāvu augsto celtni, kas dominējusi pilsētas slavenajā siluetā.
Rakstu pilnībā lasi ILUSTRĒTĀS PASAULES VĒSTURES maija numurā!