Aizliegtā Brīvība un aizliegtā Tēvzeme (215)

1987. gada 14. jūnijā patiesi drosmīgie «Helsinku–86» Liepājas filiāles pārstāvji devās pieminēt 1941. gada izsūtītos pirmajā piemiņas gājienā, noliekot ziedus pie pieminekļa. Drosmīgajā akcijā viņiem pievienojās vairāki tūkstoši cilvēku. Tas bija trešās atmodas sākums.

Padomju režīma pārstāvji bija apmulsuši, bet plašākas represijas nesāka. Līdz Rīgai pamazām bija nonākušas PSRS vadoņa Mihaila Gorbačova «atkušņa» vēsmas, kas lika savaldīties vietējiem komunistiem un čekistiem. Pēc pāris mēnešiem – 23.augustā pie pieminekļa pulcējās jau divreiz vairāk – apmēram desmit tūkstoši cilvēku, lai pieminētu noziedzīgā Molotova – Ribentropa pakta sekas.

«Tēvzemei un Brīvībai» smirdīgu autobusu un slepenpolicistu ielenkumā

Režīms šoreiz pamatīgi nobijies – akcijas organizētājus «Helsinki–86» biedrus aiztur kādā dzīvoklī, bet pašu pieminekli ielenc milicijas (padomju policijas) darbinieku ķēdes. Ap pašu pieminekli čum un mudž čekisti. Apkārt riņķo dažādi autobusi. Tomēr ik pa brīdim uzrodas drosmīgie, kuri pārvar šķēršļus, izlaužas līdz piemineklim un noliek ziedus. Viņu tālākais ceļš ir briesmu pilns burtiskā un pārnestā nozīmē. Pie pieminekļa spietojošie slepenpolicisti cenšas notvert īpaši aizdomīgos un iemest kādā no autobusiem vai milicijas mašīnām. Lai izbēgtu, ziedu nolicēji, lavierējot gar mašīnām, izlaužas caur miliču ķēdēm, nokļūstot drošībā pie ļaudīm, kas lielā skaitā sapulcējušies uz ietvēm. Drosmīgie tiek sveikti ar aplausiem un sajūsmas saucieniem. Kad čekisti ar saviem netīrajiem nagiem snaikstās pēc kārtējā drosminieka, cilvēki korī skandē – «fašisti, fašisti!» un cenšas pārraut miliču kordonu. Tie, saāķējušies elkoņos, mēģina savaldīt ļaužu masas.

Par maz apšautie

Par 1987. gada 23. augusta notikumiem ir daudz rakstīts, bet viena neliela epizode bija simboliska. Pie pieminekļa ziedus nolika arī neliels jauniešu pulciņš. Mirkli pastāvējuši, galvas noliekuši godinot Māti Latviju, viņi metās pāri ielai, veiksmīgi izlaužoties cauri miličiem, kas, pūļa pārbiedēti, viņus neaizturēja. Viens no jauniešiem mazliet aizkavējās. Čekisti to pamanīja. Viņus viegli varēja pazīt – kaut kāda iemesla dēļ padomju ziķerdienesta darboņi parasti valkāja gaiši pelēkus uzvalkus un baltus kreklus. Viens tāds metās pakaļ, lai notvertu pēdējo no jauniešu grupiņas. Bet pārcentās – drosminieks izrāvās un izlauzās cauri miličiem, čekists neapdomīgi sekoja un nonāca saniknota pūļa vidū. Pēc mirkļa kā korķis izlidoja ārā uz ielas braucamās daļas – žakete bija norauta, bet krekls saplēsts. To nespēja pārdzīvot viņa kolēģe – dusmīga, tukla un sasvīdusi drošībniece. Viņa noskrēja pa Brīvības pieminekļa kāpnēm, apstājās drošā attālumā un sāka skaļi aurot valodā, kura toreiz bija jāzina visiem: «Мало мы вас перестреляли!» (Par maz mēs jūs apšāvām! – krievu val.)

1987.gada 18. novembrī ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa tika stingri aizliegta, piemineklis tika aplenkts ar neskaitāmiem milicijas un čekistu kordoniem. Komunistu un komjaunatnes aktīvisti brīdināja visus, lai pat neiedomājas iet pie pieminekļa. «Tēvzemei un Brīvībai» bija stingri aizliegta vieta.

Pēc gandrīz divdesmit pieciem gadiem «Saskaņas centra» un LPP vadītā Rīgas dome atkal aizliedz visus gājienus pie Brīvības pieminekļa. 16.marts – Leģionāru piemiņas diena ir kļuvusi par dienu, kad «Tēvzemei un Brīvībai» ir nevēlama vieta. Simboliski, ka viens no aizliedzējiem atkal ir kādreizējais komjauniešu aktīvists Andris Ameriks. Persona, kurš okupācijas laikā Latvijā baudīja režīma labumus un trešās atmodas dāvātās iespējas izmantoja, lai kļūtu par miljonāru. Cilvēki, kuru piemiņu godināt viņš tagad liedz, 50 okupācijas gadus pavadīja kā aizdomīgas, nabadzīgas trešās šķiras personas. Arī viņu bērni nebija īsti «pareizi».

Pareizie, nepareizie un ne īsti pareizie

Protams, nevar noliegt, ka 16. marts pēdējos gados kļuvis par politizētu pasākumu, kas piesaista arī visu veidu radikāļus. Visbiežāk tādu organizāciju pārstāvjus, kuru nosaukumus dzirdam tikai reizi gadā. Tai pašā laikā – Latvija joprojām skaitās brīva un demokrātiska valsts. Tāda, kurā vārda un pulcēšanās brīvība ir princips. Tāds, kurš ir jāievēro un jāciena. Vajadzības gadījumā nodrošinot drošību un kārtību. Tas ir valsts varas pienākums. Nespēja to nodrošināt liecina tikai par vājumu un nespēju pildīt savus pienākumus. Vai vēl trakāk – vēlmi dalīt cilvēku brīvības izpausmes «pareizās» un «nepareizās». Brīvā valstī varai nav nekādas tiesības dalīt piemiņas pasākumus «nepareizos» – kā 16.martā, «pareizos» – kā 9.maijā un «ne īsti pareizā» kā jūlijā Vērmaņdārzā. Valsts varas uzdevums ir nodrošināt iespēju cilvēkiem paust savus uzskatus un pulcēties gājienos, lai tos apliecinātu. Vajadzības gadījumā – arī pasargāt viņus. Nav dažādas vēstures, vēsture ir visiem viena. Nevienam – ne Andrim Amerikam, ne Nilam Ušakovam vai Krievijas vēstniekam Aleksandram Vešņakovam nav tiesību sākt uzspiest savu patiesību. Tuklā čekiste tālajā 1987. gadā varēja klaigāt cik vien vēlas, – tautas atmiņu nevar izšaut. Vēlme aizliegt, ierobežot tikai veicina spītu. Pavisam noteikti atkal atradīsies drosmīgi jaunieši, kuri pateiks varai – jūs varat mēģināt aizliegt pieminēt mūsu vectēvus, bet neceriet, ka pakļausimies.

Kārlis Streips un vēstures zagļi

Īpatnēji, ka pat citādi ļoti taisnais žurnālists Kārlis Streips ir gatavs pievērt acis uz šiem principiem. Savā bloga ierakstā «Valsts prezidentam tikai daļēji taisnība» Streips norāda, ka 16. martu atzīmēt ar gājienu nebūtu prāta darbs. Argumenti viņam atkal vecie – «16. martu jau sen ir nozaguši cilvēki, tie, kuri cenšas sev tādējādi izsist politisku kapitālu, tajā skaitā, pagalam nožēlojamā kārtā, arī atsevišķi Saeimas deputāti, kuriem valsts starptautiskā reputācija acīmredzot nenozīmē pilnīgi neko.» Streipam, protams, ir tiesības uz savu viedokli. Tai pašā laikā tiesības uz viedokli ir arī politiķiem, kuri gatavi aizstāvēt savu un savu vēlētāju viedokli. Viņi, iespējams, nevēlas samierināties ar domu, ka kāds nozadzis viņiem brīvību paust savu, kaut kādai politiskai konjunktūrai nevēlamu, viedokli. Patiesībā tas patiešām vairs nav tikai Leģionāru piemiņas pasākuma gājiens. Tā ir arī nevēlēšanās pakļauties kaut kādam ārējam spiedienam par to, kas ir vai nav «pareizi». Tas ir arī lepnums un spīts nepadoties. Pārāk ilgi Latvijai ir bija jāuzklausa dažādas pamācības par «pareizu» vēstures izpratni.

Vēl Streips norāda, ka «Rietumos vēsture jau sen ir uzrakstīta». Un tādēļ «nav, nav un vēlreiz nav prāta darbs pasaulei lieku reizi bāzt acīs to, ka 2. pasaules kara laikā latvieši bija Hitlera pusē». Streipam derētu vēlreiz atšķirt vēstures grāmatas un izlasīt, kas tur rakstīts.

Nopietni vēsturnieki ir atzinuši, ka Latvija Otrā pasaules kara laikā bija pret savu gribu ierauta divu noziedzīgu režīmu militārā konfliktā. Abi tikpat noziedzīgi izmantoja latviešu karavīrus par lielgabalu gaļu savās kaujās. Mazā Latvija zaudēja apmēram simts tūkstošus savu pilsoņu. Režīmi savā cinismā ar ieročiem rokās nereti dzina tēvu pret dēlu, brāli pret brāli. Tā bija milzīga un sāpīga traģēdija tautai, kuras vienīgais sapnis bija Brīvības piemineklī iekaltais un režīmu nozagtais – Brīvība savai Tēvzemei. Tas ir tieši tas, ko cilvēki vēlas pieminēt 16.martā. Pieminēt savus tēvus un vectēvus, kas pret savu gribu tika izmantoti lielvaru asiņaino rēķinu kārtošanā. Vai mums, piemēram, Vācijai ir par kaut ko jātaisnojas un jāskaidrojas? Varbūt Krievijai? Vai arī nacistu biznesa partnerei Zviedrijai, kas tolaik pamanījās nodot kaimiņus somus, norvēģus un latviešus, nākamos 50 gadus gļēvi izliekoties neredzam okupāciju deguna galā? 16. marts ir sāpīgas piemiņas diena, tāda, kuru nedrīkst aizmirst. Tie ir mūsu senči, kuri piecdesmit okupācijas gadus bija izstumtie un nevēlamie. Vai tagad viņus atkal par tādiem jāpataisa tikai tādēļ, ka kāds atkal kaut ko nesapratīs? Vai arī tādēļ, ka Krievijas TV atkal murgos? Ja Streipam būtu kaut neliela nojausma par Rietumu medijiem, tad viņš zinātu, ka Krievijas TV netiek uzskatīta par pašu objektīvāko un drošāko ziņu avotu.

Nevienam nav jātaisnojas

Krievijas vēstniecība jau paspējusi paziņot, ka «ar trauksmi un nosodījumu Krievijā uzņemti Latvijas prezidenta Andra Bērziņa izteikumi, kas vērsti uz bijušo «Waffen SS» leģionāru reabilitāciju un slavināšanu».

Krievija var neuztraukties. 9.maijā Latvijas pilsoņi ar izturētu mieru noskatīsies, kā Sarkanās armijas, NKVD un SMERŠ veterāni atzīmēs dienu, kad Dzelzs žogs tika pārcelts 800 km uz rietumiem, lai ieslodzītu neskaitāmas tautas un valstis uz gandrīz 50 gadiem Padomju režīma durkļu «brīvībā».

Ar tādu pašu mieru Krievija varētu uztvert faktu, ka Latvijā cilvēki nevēlas nodot savu tēvu un vectēvu piemiņu, kurus savās propagandas un militāro konfliktu gaļas mašīnās ierāva lielvaru noziedzīgie režīmi.