Signe Reinholde jau divus gadus ir precējusies ar uzņēmēju un kaitbordistu Larsu Āboliņu, audziņa dēliņu Marku. Bet sirdī viņa ir tā pati neatkarīgā, smejošā rudmate, kas agrāk. Viņa spēj iedvesmot un sniedz milzīgu optimisma devu. Par sievietēm viņa saka “vecenes”, un tas ir pateikts sulīgi, kā kompliments.
*Esmu sapratusi, ka nevaru būt simtprocentīga mājsaimniece. Es tikai tagad labi saprotu un ļoti augstu vērtēju tās sievietes, kas dzīvo mājās ar bērniem. Zini, ko sapratu – daudz grūtāk ir palikt ar bērniņu mājās, vieglāk ir aizskriet uz darbu un bērnu atstāt auklei. Lai man nestāsta, ka uz darbu sieviete skrējusi tādēļ, ka apstākļi spieda un cik drausmīgi grūti tas nācies. Visbiežāk tās ir atrunas un bēgšana no mājas. Tas ir saprotami, jo būt mājsaimniecei ir smags darbs. Līdz šim manās acīs vārds “mājsaimniece” bija nedaudz ar ironijas piegaršu, atzīšos. Savukārt tagad es varu viņām klanīties, atvainoties un teikt: “Visu cieņu, vecenes!” Īsta mājsaimniece dzīvo mājās ar bērniem, rūpējas par viņu audzināšanu, sevi pilnībā ziedo ģimenei.
*Smieklīgi, vēl tagad atceros sajūtu, kad lidmašīnā tevi nosēdina blakus cilvēkiem ar bērniem. Tu pie sevis pukojies, kāpēc tevi te apsēdinājuši un kāpēc tā māte tik muļķīgi laimīgi smaida, skatoties kā viņas mazais bērnelis tevi rausta aiz matiem. Tagad, kad lidoju ar Marku, pasmaidu un saprotu tos, kas vienkārši palūdz stjuartei pārsēsties citur...Tagad smejos – būtu es zinājusi, ka bērns – tas ir tik forši, būtu ātrāk sataisījusies.
*Bērni sievietēs ieaudzinot lēnprātību. Tā ir tā pati pacietība, tikai, manuprāt, lēnprātība daudz spilgtāk raksturo sajūtas, kādas attīstās, bērnam piedzimstot.Kad ar iepirkumu maisiem rokās mēģini bērnu pierunāt kāpt uz piekto stāvu, bet viņš vienkārši apsēžas uz trepēm un neiet tālāk, tad pēc trešā mēģinājuma jau gribas sākt kliegt. Tā vietā tu izdomā jaunus “ku-kū” un visādas viltības, kā dabūt viņu augšā pa trepēm. Un tad tu saproti, kas ir lēnprātība.
*Es mācos saprast, ka dzīvē nav pilnīgu ideālu. Protams, meitenītei, kura bērnībā ir daudz lasījusi pasakas, to grūti pieņemt, jo, vai nu ir tā pilnīgā laimība, nevainojamā un perfektā, vai arī man neko citu nevajag. Pēdējā laikā cenšos vairs nedomāt pārāk kategoriski, jo nav jau tikai balts un melns, taču agrāk biju ļoti kategoriska. Pieaugot mēģini saprast, ka vienmēr būs savi labie brīži un ne tik labie brīži, ne vienmēr būs lidojums, būs arī mierīgāki periodi. Ka visu laiku nemēdz būt katarse. Es vispār daudz esmu domājusi, kāpēc ir cilvēki, kas savstarpēji pievelkas, un ir, kas nekad nesatiekas, lai gan turpat vien apkārt riņķo.
*Būsim godīgas – kopdzīve ir milzīgs pārbaudījums. Tur vairs nav tikai romantika, randiņi, nepiedzīvotas situācijas, spontāna rīcība. Laulība prasa daudz šķietami ikdienišķu lietu. Esmu tās teorijas piekritēja, ka pašos pamatos cilvēkam jāspēj dzīvot vienam, un tikai tad viņš ir gatavs attiecībām ar otru cilvēku. Bieži vien sievietes netiek ārā no vienām attiecībām, kamēr nav atradušas nākamās, dzīvo, rūgst, sūdzas, “piņņā” draudzenēm uz pleca, bet nespēj saņemties aiziet prom. Tas ir negodīgi pret sevi, pret otru. Galvenokārt pret sevi pašu.
*Šķiet, ka mums, latviešu sievietēm, pietrūkt kaut kā cita – pašegoisma pozitīvā nozīmē. Šķiet, tā ir mūsu nacionālā īpatnība. Man liekas, ka mums visām vajadzīga egoisma pote, un, lai to saņemtu, tici man, būtu gara – ļoti, ļoti gara – rinda. Un noteikti arī man tajā rindiņā vieta atrastos.
*Tā jau saka – ja staigāsi pa bāriem, tev ir lielāka iespēja satikt dzērāju. Iesi uz deju kursiem, ņemot vērā, cik maz vīriešu dejo, ir lielāka iespēja satik precētu vīrieti, kura sievai būs izdevies viņu atvilkt līdzi striķī... Lielākoties mums patīk domāt, ka sapņu princis vienudien piezvanīs pie durvīm, jo tā taču jābūt. Gribas, lai nolaižas ar puķu pušķi zobos un klauvē pie loga. Man liekas, ka nevajag sēdēt un gaidīt, bet nevajag arī iespringt – jo vairāk cenšas meklēt, jo mazāk cerību viņu satikt. Vienkārši vajag dzīvē darīt lietas, kas pašai patīk. Jo plašāks redzesloks un plašāka dzīves telpa, jo būs interesantāka dzīve un satiksi vairāk interesantu cilvēku.
*Man liekas, ka mēs, vecenes, visu varam! Uzskatu, ka ir tik necienīgi likt šķēršļus citai sievietei tikai tāpēc, ka viņai ir smukāka kleita mugurā un viņa varētu būt potenciāla konkurente pretējā dzimuma acīs. Vai iekārot savas draudzenes vīru. Tas ir tik prasti. Jo tādā gadījumā tas ir stāsts par tevi pašu – ne jau to veci tev vajag, bet parādīt, ka esi krutāka par draudzeni. Bet kas tādā gadījumā tu par draudzeni?!
Visu interviju ar Signi Reinholdi lasi žurnāla UNA maija numurā, ieskaties arī www.una.lv!