Diskusija par vakcinācijas nepieciešamību «zaļās domāšanas» kontekstā, apšaubot tās nepieciešamību, ir pielīdzināma prātošanai par to, vai bērniem būtu jāmāca rakstīt vai lasīt, uzskata infektologs profesors Uga Dumpis, Stradiņa slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs. Aicinām ieklausīties profesora argumentos, kāpēc vecākiem vajadzētu nopietnāk izturēties pret bērnu vakcināciju.
Kuras infekcijas Latvijā šodien visvairāk apdraud sabiedrību, īpaši bērnus?
Latvijā ļoti nopietna problēma ir tuberkuloze, kam parādās aizvien vairāk rezistento formu. Diemžēl valstī pieaug tuberkulozes gadījumu skaits tieši bērniem, kas pēc būtības norāda, ka kaut kas nav kārtībā ar saslimšanas gadījumu diagnostiku un epidemioloģisko uzraudzību. Iespējams, tās ir sekas pirms diviem gadiem veiktajai Tuberkulozes un plaušu slimību centra neveiksmīgajai reorganizācijai.
Jāatceras, ka tuberkulozes vakcīna aizsargā bērnus no smagām slimības formām.
Diemžēl daudzi vecāki izlemj bērnus pret šo slimību nevakcinēt, un tas ir ļoti tuvredzīgs lēmums.
Latvijā ir vērojama arī pavirša attieksme pret gripu, kas ir bīstama slimība maziem bērniem, veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Vakcinējas tikai neliels skaits iedzīvotāju, un to ir grūti saprast. Ar gripu slimo daudzi, retāk novērojamas nopietnas komplikācijas, taču bērni kavē skolu un arī vecākiem viņu slimošana sagādā problēmas.
Pēdējos gados Eiropā aktuālas kļuvušas masalas, jo ievērojami kritusies bērnu vakcinācijas aptvere. Arī Latvijā pēdējā laikā ir reģistrēti vairāki masalu gadījumi, kas ir ļoti nepatīkams signāls. Masalas ir īpaši bīstama infekciju slimība, kas bērniem izraisa izteiktu imūnsupresiju un padara tos uzņēmīgus pret bakteriālām infekcijām.
Diemžēl nekur īsti nav pazudusi difterija, pret kuru ir pieejama efektīva vakcīna. Latvijā katru gadu tiek diagnosticēti vairāki difterijas gadījumi pieaugušajiem, kas nozīmē, ka slimība cirkulē populācijā un tāpēc arī bērniem vajadzētu būt vakcinētiem.
Difterija bērniem var būt nāvējoša.
Taču visvairāk Latvijas sabiedrību apdraud slimnīcās iegūtas infekcijas, ko izraisa pret atibiotikām rezistentas baktērijas. Rezistences dēļ ir ļoti ierobežotas iespējas šādas infekcijas ārstēt. Par laimi, bērni no šīm infekcijām parasti cieš mazāk un rezistentas baktērijas bērniem arī novēro reti.
Kādi ir jūsu galvenie argumenti, lai par vakcināciju pārliecinātu vecākus, kuri nolēmuši nevakcinēt bērnus?
Es vēlētos, lai viņi nopietni apsvērtu, vai tiešām ir tiesīgi tik būtiski iejaukties sava bērna liktenī, kā arī apdomāt, vai tās nav viņu pašu dzīves problēmas un neveiksmes, ko viņi šādi cenšas risināt caur saviem bērniem. Būtu vērts arī atcerēties to, ka
bērnu vakcinācija galvenokārt ir pienākums pret sabiedrību, lai nodrošinātu pietiekamu jeb kolektīvu aizsardzību visiem,
nevis dziļi individuāls profilakses pasākums, kā, piemēram, eksotiska ceļojuma gadījumā.
Mana pieredze rāda, ka parasti tas ir tikai viens no vecākiem, kurš iebilst pret bērna vakcināciju. Otrs biežāk ir neitrāls un ietekmējams. Es novēlētu šim pozitīvāk noskaņotajam vecākam būt aktīvākam, ar lielāku ietekmi uz gala lēmumu.
Vakcinācijas temats nereti tiek aplūkots «zaļās domāšanas» ietvaros – kā pretstats visam dabiskajam. Vecākiem ir bail no vakcīnu sastāva, ietekmes uz veselību, blaknēm. Kā jūs varētu pārliecināt šos zaļi domājošos vecākus?
Vakcīnas ir glābušas miljardiem cilvēku dzīvības, un man nav zināms neviens cits veselības profilakses pasākums, kas būtu kaut uz pusi tik efektīvs. Daudzās valstīs profesionāļi izvairās no šādām diskusijām, jo tās rada iespēju vakcinācijas pretiniekiem agresīvi paust savu viedokli plašai auditorijai.
Diskusiju par vakcinācijas nepieciešamību «zaļās domāšanas» kontekstā es pielīdzinātu diskusijai par to, vai bērniem būtu jāmācās rakstīt vai lasīt.
Diskusijas varētu būt par vakcinācijas blaknēm, par to biežumu,
par to, kad vecākiem būtu jāsāk uztraukties, kā arī, protams, par to, kas varētu notikt, ja bērnus nevakcinē.
Vai vakcinācija būtu nosakāma par obligātu, kā tas ir citās valstīs – ja bērns nav vakcinēts, valsts bērnudārzs vai skola viņam ir slēgta?
Tas būtu pareizi no sabiedrības interešu viedokļa, tomēr juridiski laikam tas tomēr nav iespējams. Turklāt jāatceras, ka ļoti nelielai bērnu daļai dažas vakcīnas tiešām nevar nozīmēt alerģijas vai kādu nopietnu slimību gadījumā. Tomēr šādas prasības varētu izvirzīt deju pulciņi, kori, sporta skolas, kur bērni kopā nodarbojas un inficēšanas risks ir ļoti augsts. Šādas prasības jau ir armijā. Vienlaikus
jāatceras, ka šādi pasākumi var novest pie nevakcinēto bērnu vēl lielākas izolācijas,
jo par vakcināciju jau nelemj paši bērni, bet gan viņu vecāki.
Vecāku lielākais bieds ir iespējamās vakcīnu blakusparādības. Iemeslu tam it kā netrūkst. Piemēram, pērnvasar piedzīvojām tuberkulozes vakcīnas blakņu vilni. Kā šīs bailes mazināt?
Man nav nekādu pierādījumu tam, ka infektologi izvairītos runāt par vakcinācijas blaknēm. Tās tiek rūpīgi monitorētas un reģistrētas, informācija ir sabiedrībai publiski pieejama. Cik man zināms, pērnvasar nekāda īpaša blakņu viļņa nebija. Pirms dažiem gadiem tika ieviesta jauna Dānijā ražota tuberkulozes vakcīna, kas, starp citu, cik man zināms, ir vienīgā Eiropas Savienībā pieejamā. Kopš tā laika tiešām ziņoto blakņu daudzums ir pieaudzis, tomēr to biežums Latvijā procentuāli ir tieši tāds pats, kāds tas bija pirms pāris gadiem starptautiski publicētā plašā pētījumā Francijā tieši ar šo pašu vakcīnu. Tuberkulozes vakcīnai ļoti būtiska ir ievadīšanas tehnika un ievadītais vakcīnas daudzums. Pie tā tiek pašreiz strādāts, un vakcinētāji tiek papildus apmācīti.