Latvijas arodizglītības sistēma "iegrimusi" formālisma žņaugos, no kuriem mūsu izglītības politikas veidotāji jau gadiem nespēj izkļūt ārā. Visu laiku tikai solījumi bez reāliem rezultātiem un Eiropas Komisijas pārmetumi par nespēju iedzīvināt darba devējiem un darba ņēmējiem pieņemamu kvalifikācijas atzīšanas programmu.
Sāk atteikties no formālisma izglītībā (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Marta beigās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izplatīja paziņojumu: Par neformālā veidā iegūtām zināšanām un prasmēm būs iespējams iegūt profesionālo kvalifikāciju. Lietas būtība ir tā, ka 26. marta valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts IZM sagatavotais likumprojekts Grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kuriem it kā būtu jādod iespējas tiem, kas savas profesionālās zināšanas un prasmes ieguvuši ārpus Latvijas Republikā atzītās formālās izglītības sistēmas, saņemt profesionālo kvalifikāciju sertifikātu jeb diplomu. Līdz šim šāds izglītības veids oficiāli netika atzīts.
Ignorē kursus un praksē iegūto
Tomēr dažādos neformālos kursos, praksē pie darba devējiem, pašmācības ceļā iegūtās zināšanas un profesionālās iemaņas ir svarīgi atzīt arī formāli, jo daudzos normatīvos aktos konkrētam darbiniekam tiek pieprasīts arī konkrēts izglītības dokuments. Izveidojas situācija, ka bieži vien darba tirgū zaudētājs ir darbinieks, kurš savu kvalifikāciju ieguvis, gadiem veiksmīgi strādājot nozarē, un teoriju papildinājis desmitiem "neformālos" kursos, nevis cilvēks, kurš ar diegu uz pusēm piecus gadus "atsēdējis" Universitātes auditorijā.
Ko nozīmē neformālā veidā iegūtās zināšanas un vai vispār tām ir arī nepieciešama valstiska atzīšana? Ja Rietumeiropā un arī vienā otrā jaunajā ES dalībvalstī (piemēram, Rumānijā) šī sistēma ir visnotaļ izstrādāta un funkcionē, tad pie mums tā, vienkāršoti runājot, tiek ignorēta.
Pašlaik Latvijā oficiāli atzītu profesionālo izglītību var iegūt tikai valsts atzītās skolās (arodskolās un augstskolās), kā arī sertificētās programmās. Tomēr līdzās valsts programmām pastāv arī iespējas, kā atbilstošo izglītību iegūt ārpus šīs sistēmas. Jāteic, šīs iespējas atzīšana ir ļoti būtiska gan darba ņēmējam, gan darba devējam.
Varētu šķist, ka IZM izstrādātie Grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kurus valdība ministrijai uzdevusi prezentēt līdz šā gada 1. jūnijam, tagad visu sakārtos. Tomēr tas tā nebūt nav, jo grozījumi, kas ir uzrakstīti uz vienas A4 formāta lappuses, tikai pieļauj iespēju, ka tā var būt, bet nepiedāvā mehānismu, kā to realizēt.
Diploms tikai caur valsts atzītu programmu
Praktiski neformālās izglītības atzīšanas sistēmai vajadzētu darboties tā, ka cilvēks, kurš pārvalda vienu vai otru darbības sfēru, savu prasmi pierāda neatkarīgas eksaminācijas komisijas priekšā un saņem attiecīgu (valstiski atzītu) dokumentu. Līdz šim Latvijā šāds mehānisms nav iedarbināts. Vairāki eksperti domā, ka tas tā ir tāpēc, ka politikā ir vērojama ļoti liela augstskolu lobiju ietekme. Ja tiks atzīta neformālā izglītība, tad "dienišķā maizīte" tiks atņemta augstskolām. Līdz ar to, iespējams, mūsu valstī ir izkropļota augstākās izglītības sistēma. Mēs varam lepoties ar to, ka Latvijā, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju daudzumu, ir ievērojams studentu skaits. Bet vai tas ir tautas intelektuālā potenciāla un mācīties gribēšanas rādītājs? Tik strikti to nemaz nevar vērtēt, jo Latvijā nepastāv alternatīvas profesionālās izglītības iespējas kā vien caur valsts atzītām izglītības programmām. Tev jāmācās noteiktos valsts akreditētos kursos vai studijās, un tikai pēc tam vari iegūt kvalifikāciju. Tu nevari vienkārši tāpat aiziet un nokārtot zināšanu eksāmenu, lai iegūtu konkrētas specialitātes diplomu, ja neesi apmeklējis valsts atzītu skolu.
Bet ļoti būtiski ir tas, lai cilvēks ar noteiktām prasmēm netiktu izstumts no darba tirgus, un arī darba devējam taču ir svarīgs konkrēts apliecinājums par darbinieka kvalifikāciju.
No teorijas pie prakses
Tā būtu teorija, bet lietas būtība konkrētāk ir saprotama, apskatot reālas situācijas. Lūk, daži piemēri:
Vispārējās "ekonomiskās optimizācijas un taupības apstākļos" ir likvidēta Rīgas 10. arodvidusskola, kas sagatavoja tramvaju un trolejbusu vadītājus. Elektrotransporta vadītāju sagatavošanas, mācību un eksaminācijas mehānisms tagad pāriet uzņēmuma Rīgas satiksme pārziņā. Taču tramvaji ir arī Liepājā un Daugavpilī, kuru elektrotransporta uzņēmumu pārstāvjiem nu vairs nav iespējas oficiāli apmācīt darbiniekus. Protams, Liepājas tramvajs var "pašmācības" ceļā mācīt tramvajniekus, bet, vai cilvēks par to dabūs attiecīgu dokumentu, tagad ir atkarīgs no Rīgas pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksme labvēlības. Un, ja nu liepājnieks pēkšņi pārceļas uz Daugavpili, kā viņš sevi var reprezentēt Daugavpils tramvajam?
Dilemma ir arī saistīta ar grāmatveža profesiju. Par grāmatvedi nedrīkst strādāt tas, kas nav beidzis valsts akreditētus grāmatvedības kursus. Pat cilvēkam ar divām augstākajām izglītībām – finansista un ekonomista bakalaura grādu – oficiāli ir jāmācās kaut vai neklātienē, grāmatvežu kursos, kaut gan praksē viņš ir, iespējams, augstākās raudzes grāmatvedis. Viņš nevar vienkārši aiziet un nokārtot grāmatvežu kursus, ja tajos nav mācījies.
Problēma attiecas arī uz viesstrādniekiem. Piemēram, tie, kas pirms gadiem septiņiem kā melnstrādnieki aizbrauca strādāt uz Īriju, bet tur laika gaitā, strādājot uzņēmumā un apmeklējot darba devēja rīkotus kursus, ir kļuvuši par profesionāliem celtniekiem, kuri pat var vadīt būvdarbus, Latvijā pēkšņi atkal nokļūst melnstrādnieka statusā, jo te valsts neatzīst viņa "neformālās" prasmes.
Šajā aspektā varam runāt ne tikai par praktisku darbu veicējiem, bet arī par radošo profesiju pārstāvjiem. Tu vari gadiem maksāt un algot mūzikas privātskolotājus gan no Konservatorijas, gan no Operas, bet, kad pēkšņi vēlēsies kļūt, piemēram, par kāda maza pagasta kultūras nama muzikālās daļas vadītāju, no tevis var paģērēt neesošo mūzikas skolas diplomu.
Viss dokumentos, bet ne dzīvē
Lai sakārtotu šo sistēmu, pie mums jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām visu laiku tikai runā un spriež, ka tas jādara, bet reāli soļi kā nav, tā nav sperti. Tikko pie teikšanas nāk jauna "politiskā slota", tā kā jaunatklājumu un progresīvu ideju pasniedz to, ka nu beidzot ķersies vērsim pie ragiem un tiks leģitimizēta neformālā veidā iegūtā izglītība. Kam to darīt jau būtu. Kaut vai ņemot vērā to absurdo faktu, ka šogad maģistrantūras programmu Karjeras konsultants piedāvā piecas Latvijas augstskolas! Drīzāk tas izskatās pēc absurda, jo augstskolas producē speciālistus, lai karjeras izglītībā saglabātu savu monopolu.
Ieskatīsimies kaut vai tikai dažos valsts politikas dokumentos:
2004. gada maijā uzreiz pēc Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā (ES) notika ES Izglītības, jaunatnes un kultūras ministru padomes sēde, kurā izskatīja projektu Par kopējiem Eiropas principiem neformālās izglītības noteikšanā un atzīšanā. Dokumenta satura konspekts ir šāds: "Mūžizglītības kontekstā neformālās izglītības noteikšanas un atzīšanas mērķis ir padarīt redzamas un novērtēt indivīda plaša loka zināšanas un kompetences. Rezultāts netiek atspoguļots sertifikātā vai diplomā, tomēr tas varētu būt pamats šādai formālai atzīšanai nākotnē. Atzīšana ir balstīta uz indivīda mācību iznākuma novērtēšanu un rezultātiem formālā sertifikātā vai diplomā."
Arī Latvijas valsts steidza formulēt savu pozīciju: "Latvija atbalsta Padomes secinājumu projekta pieņemšanu, jo secinājumos ietvertie jautājumi ir aktuāli arī Latvijā, it īpaši jauniešiem." Tātad pirms pieciem gadiem mūsu valsts atzina, ka nepieciešams leģitimēt neformālo izglītību. Un tas tiek formulēts arī vēlākos gados pieņemtos dokumentos.
2006. gada 27. septembrī Ministru kabineta apstiprinātajā Izglītības attīstības koncepcijā 2007.–2013. gadam rakstīts: "Izstrādāt metodiku neformālā veidā iegūto profesionālo prasmju vērtēšanai un atzīšanai. Paplašināt sabiedrības izpratni par neformālo izglītību, zināšanām prasmēm un iemaņām, ko tā attīsta, neformālās izglītības vērtību." Šajā koncepcijā ir pat sadaļa (7.14) Profesionāli orientētas pieaugušo un neformālās izglītības attīstība.
Tikko uzrakstītajā Valda Dombrovska valdības deklarācijā šī tēma atkal tiek pasniegta kā "jaunatklājums". Deklarācijas 10.7 punkts skan šādi: "Nodrošināsim tālākizglītības pieejamību ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kvalifikācijas paaugstināšanai un iekļaušanai darba tirgū, veidojot valsts pasūtījumu profesionālās pilnveides īstenošanai, ieviesīsim neformālā veidā iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanu."
Darba devēju atbildība
Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Ilona Kiukucāne Nedēļai skaidroja: "Ideālos apstākļos profesionālās izglītības programmai būtu jāsastāv no vairākiem moduļiem: teorija iegūta tur un tur, bet prakse – tur un tur. Piemēram, tu sāc strādāt pie Mārtiņa Rītiņa par trauku mazgātāju, tad viņš jau tev atļauj griezt burkānus un tā tālāk – līdz pat katliem un pannām. Praktiski tu esi iemācījies ļoti daudz. Tev atliek tikai apgūt nelielu teorijas daļu, piemēram, apmeklēt franču valodas kursus, lai spētu saprast Parīzes ēdienkartē rakstīto. Kad esi savācis "kaudzi" ar kursiem, praktiski strādājis, bet tev nav diploma, tu aizej un nokārto teorētisku un praktisku pavāra prasmju eksāmenu un iegūsti tādu pašu kvalifikāciju kā cilvēks, kurš ir gājis 960 stundu ilgos kursos."
Rietumeiropā (Norvēģijā, Nīderlandē, Spānijā un citur) šādas amata prasmju eksaminācijas komisijas pastāv pie profesionālajām uzņēmēju asociācijām. Arī Latvijā ir virkne profesionālo asociāciju, bet tās nav attīstījušas eksaminācijas komisiju darbību. Iemesls tam varētu būt tas, ka valstiski nav atzīta to izsniegto dokumentu leģitimitāte. Kaut gan potenciāls tam ir, vajag vienīgi politisku akceptu. Piemēram, IT profesionālās nozares asociācijā jau tagad speciālisti var iegūt sertifikātu, kas kotējas arī starptautiski, bet Latvijā tas valstiski nav atzīts.
Latvijas Darba likumā ir ierakstīts, ka par darbinieku profesionālās kvalifikācijas celšanu ir atbildīgs darba devējs. Savukārt, piemēram, Francijā par to atbildību uzņemas visi sociālie partneri, arī valsts.
Tur uzņēmumi vienu procentu no darba algu fonda iemaksā nozares izglītības attīstībai, savu artavu piemet arī arodbiedrības, kā arī valsts. Tādējādi Francijā tiek sekmīgi īstenots mehānisms kā atzīt neformālo izglītību, ko finansiāli atbalsta arī valsts.
Tikai normatīvā bāze
"Valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka nepieciešams atzīt neformālo izglītību, bet tajā pašā laikā no struktūrfondiem ar vieglu roku tiek svītrota ārā tā sadaļa, kas paredzēta neformālās izglītības daļas sakārtošanai, jo no tās neredzas tūlītēja atdeve. Tas arī ir viens no Eiropas Komisijas mūžīgajiem pārmetumiem Latvijai, kad runa ir par Lisabonas līguma vai Eiropas izglītības un apmācības programmas 2010 ieviešanu.
Ir taču brīži, kad cilvēki grib sakārtot savus izglītības dokumentus. Tā sistēma jau nav tik smagnēja, bet pie mums tā tāda izskatās tāpēc, ka neviens to nevēlas sakārtot. Latvijā kvalifikācijas iegūšana ir pārāk piesieta izglītības līmenim. Pat tiktāl, ka kādā diskusijā viens deputāts man atļāvās pateikt: "Man ir trīs bērni. Vai tas tagad nozīmē, ka es esmu ieguvis neformālo izglītību pedagoģijā?" Nu, nav tā, nevar tā vulgarizēt!
Profesionālās asociācijas ir gatavas ieviest šo eksamināciju, bet tikai tad ir jābūt atbalstam no struktūrfondiem. Pašreizējā Latvijas likumdošana pieļauj, ka var būt akreditēts privāts eksaminācijas centrs, kurš nepastāv pie skolas.
Jaunais grozījums Profesionālās izglītības likumā nemainīs attieksmi pret sistēmu – tas neparedz īstenošanas mehānismu, kuram būtu jābūt ļoti nopietnam, kas saistās arī ar grozījumiem nodokļu sistēmā. Tomēr pašreizējā situācijā mūsu valsts nemūžam nemainīs nodokļu sistēmu. Neraugoties uz visu, jāteic, ka šis nelielais grozījums ir viens mazs solītis pierādījumam tam, ka mēs ejam pareizā virzienā," radušos situāciju komentē Kiukucāne.
IZM uz jaunievedamo izmaiņu likumā gan skatās visai optimistiski: "Likums efektīvi koordinēs neformālās izglītības rezultātu atzīšanu, kas savukārt motivēs cilvēkus iegūt attiecīgo kvalifikāciju, lai veiksmīgi iekļautos darba tirgū. Neformālās izglītības rezultātu atzīšana palielinās iepriekšējās izglītības vērtību un taupīs laiku un naudu, mazinot vai likvidējot vajadzību no jauna mācīties kādreiz jau iemācīto vai apgūto."
Kad pienāks laiks, kad ārpus formālās izglītības sistēmas iegūtā kvalifikācija tiks valstiski atzīta, vēl grūti pateikt, jo IZM pati uzskata, ka likuma grozījums tikai "izveidos normatīvo bāzi neformālās izglītības atzīšanai".