Soli pa solim, bet ātri (4)

Politikā Artis Kampars ienāca ar partiju Jaunais laiks, 2002. gada oktobrī kļūstot par 8. Saeimas deputātu no šīs partijas saraksta. Deputāts tika ievēlēts arī 9. Saeimā, un palika Jaunā laika biedrs arī pēc tam, kad daļa ievēlēto deputātu no partijas aizgāja un izveidoja Pilsonisko savienību. Ārpus kārtas kongresā toreiz viņš tika ievēlēts par domes priekšsēdētāju. Ministram ir Rīgas Tehniskās Universitātes Mašīnbūves fakultātē iegūtais inženiera diploms un pieredze uzņēmējdarbībā pirms politiķa gaitu sākšanas.

Jūsu pirmajās darba dienās presē izskanēja ziņa, ka, jūsuprāt, ogļu stacijas vietā labāk celt koģenerācijas stacijas. Vai tas nozīmē, ka konkurss tiks apturēts? Kā nodrošināsim bāzes jaudas pēc Ignalinas AES slēgšanas, jo citu projektu sākšana prasa laiku?

Gribu teikt, lai reizi pa visām reizēm būtu skaidrs: nekad neesmu apgalvojis, ka kaut kas tiks apturēts vai jau ir apturēts. Jūsu minētā ziņa ir neprecīzs un aptuvens manis sacītā atstāstījums. Kontekstā ar ogļu staciju esmu runājis par to, ka mums ļoti nopietni jādomā par krietni lielāku vietējo resursu īpatsvaru enerģijas ražošanā. Tas, manuprāt, ir pilnīgi neapšaubāmi, jo tādējādi mēs palielinām gan vietējā darbaspēka iespējas strādāt un nopelnīt, gan papildu nodokļu ienākšanu valsts budžetā, gan dažādu koksnes pārstrādes blakusproduktu, kas šobrīd tiek eksportēti, izmantošanu Latvijā, un visbeidzot – nepalielinot mūsu valsts atkarību no ārējiem resursu piegādātājiem.

Koksnes daudz plašāka un efektīvāka izmantošana ir iespējama, to apliecina gan kokrūpnieki, gan zinātnieki, vienīgi rūpīgi jāpārskata elektroenerģijas nākotnes patēriņa prognozes – vai paredzētais daudzums nesamazināsies, kas notiks pēc Ignalinas slēgšanas un kā virzīsies projekts par elektrotīklu starpsavienojuma kabeli ar Zviedriju un Latviju vai Lietuvu. Ir vajadzīgs ļoti nopietns vērtējums, un no manas puses šajā jautājumā voluntāru lēmumu nebūs. No manas puses ir politiska vēlme palielināt vietējā energoresursa īpatsvaru enerģētikā.

Kādi konkursi attiecībā uz enerģijas ražotājiem šobrīd ir izsludināti?

Ir izsludināts konkurss par vēja staciju elektroenerģijas iepirkumu no valsts. Ir atvērts konkurss par līdzfinansējumu koģenerācijas stacijas būvniecībai, šī stacija darbosies ar vietējo kurināmo. Par ogļu staciju ir pieņemts Ministru kabineta lēmums procesa uzsākšanai, bet vēl neesmu paspējis ar ogļu stacijas jautājumu iepazīties detalizēti. Manuprāt, tajā varētu parādīties korekcijas attiecībā uz bāzes enerģijas daudzumu, jo Lietuvā jautājums par jauno Ignalinas AES pašlaik virzās ļoti lēni.

Kādēļ ir izsludināts konkurss par elektroenerģijas valsts iepirkumu no vēja stacijām? Latvijas likumdošana šobrīd vēl nekādā veidā neregulē kontinentālā šelfa teritorijas nomu, lai vēja stacijas varētu celt jūrā, tātad tās no konkursa automātiski tiek izslēgtas.

Konkurss arī man šķiet saistošs pasākums, par kuru ir vērts painteresēties tuvāk. Bet runāšu par visu pēc kārtas.

Vēja enerģija ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm, jo atjaunojamo energoresursu izmantošana ir viens no tiem jautājumiem, kam tiek pievērsta liela uzmanība. Tomēr jāatzīst, ka šo energoresursu sarakstā vēja enerģija ir viena no dārgākajām. Ir lielas investīcijas ģeneratoros, kuru kalpošanas laiks nav pārāk ilgs, tāpēc Eiropas Savienībā tā tiek dotēta no valsts. Tātad maksa par vēja enerģiju tiek iekļauta Latvenergo tarifā un enerģijas tērētājs maksā par vēja staciju esamību. Tāpēc šīs stacijas man šķiet jautājums, par kuru jādiskutē – ne par to, ka tādas mums vajadzīgas, bet par to, kādu elektroenerģijas apjomu tās mums dos, par kuru maksāsim vairāk.

Ministrija ir izsludinājusi konkursu par to apjomu, kuru valsts ir gatava līdzfinansēt, jeb par iepirkuma apjomu. Pieteikties var jebkurš interesents, nav prasības par jau esošu un elektroenerģiju ražojošu staciju. Pirmajā konkursā pieteicās firmas, kuru piedāvājums pat desmitkārt pārsniedza noteikto apjomu, un bija arī dzīvokļos reģistrēti uzņēmumi, kas norādīja, ka ir bijušas sarunas ar vēja ģeneratoru ražotājiem.

Vēl neesmu izpētījis visu informāciju saistībā ar šiem konkursiem, bet ir dažas lietas, kas manī jau ir raisījušas šaubas. Turklāt pašlaik saņemu dažādu informāciju par vēja stacijām un šo konkursu, tāpēc visa šī lieta būtu pētāma, un mēs to arī darām. Starp citu, jūsu pieminētais likumdošanas trūkums attiecībā uz vēja stacijām kontinentālajā šelfā liecina par to, ka šobrīd attiecībā uz vēja enerģiju Latvijā ir vairāk jautājumu nekā skaidrības.

Kurus no atjaunojamiem energoresursiem Latvijā, jūsuprāt, vajadzētu visvairāk izmantot?

Man vispieņemamākais ir skandināvu modelis, kurā paralēli lielajām bāzes stacijām ir daudz ļoti efektīvu koģenerācijas staciju, kurās tiek ražots gan siltums, gan elektrība. Latvijā tāds modelis palīdzētu arī uzlabot elektroenerģijas importa un eksporta bilanci, dotu darba vietas laukos un ļautu izmantot tos kritušos kokus, kas joprojām atrodami mežos un iet bojā. Šobrīd ir pieejamas pietiekami efektīvas tehnoloģijas koksnes lietošanai koģenerācijas stacijās, un skandināvi negrasās slēpt tās no mums, viņi būtu ieinteresēti tās ieviest Latvijā, un ir uzņēmēji, kas ir gatavi ar to nodarboties. Kamēr saules un vēja enerģija ir tik dārga, manuprāt, galvenais virziens atjaunojamo energoresursu jomā ir koģenerācijas stacijas.

Tātad bāzes ogļu stacija būs kā bāzes stacija – vai tajā tiks izmantota arī biomasa?

Protams, es gribētu, lai biomasas procents ir pēc iespējas augstāks. Dānijā, piemēram, tiek kurināti arī sasmalcināti atkritumi, bet tas nozīmē, ka tie ir jāsavāc, jāsamaļ, jāved, tāpēc šis jautājums ir pētāms, ir vajadzīgi aprēķini. Mums jāskatās, kāds ir pašreizējais tarifs. Iedzīvotājus neinteresē, kā un ko mēs ražojam, viņus interesē divas lietas: tarifs un pēc iespējas lielāka neatkarība, izvēloties enerģiju, ja Krievija mēģinās izdarīt politisku spiedienu, izmantojot energopiegādes. Tie ir tā sauktie atslēgas jautājumi.

Trešais jautājums, kas varbūt iedzīvotājus interesē mazāk, bet valdība to nevar ignorēt, ir vides ekoloģija.

Protams, valdība nevar un neignorēs vides ekoloģijas jautājumus. Tomēr mums jāmeklē veids, kā tarifu ļoti nesadārdzināt. Mēs jau varētu uzbūvēt daudz vēja parku visā Latvijā un kontinentālajā šelfā, tā būtu elektroenerģija no atjaunojamiem energoresursiem, bet cik tas maksās? Tāpēc jāmeklē kompromisi, samērojot pareizos risinājumus, kas ir pietiekami ekoloģiski, izmanto Latvijā pieejamos resursus un nav pārāk dārgi.

Jūsu sacītais liecina, ka jāpārlūko iesāktie konkursi un projekti, bet tas jādara ātri, jo elektroenerģiju mums vajadzēs jau nākamgad.

Jau sacīju – nekas nav apturēts. Ogļu stacijas projekts virzās uz priekšu, bet ir jautājumi, kurus var un vajag apspriest – vai ir vajadzīga ieplānotā jauda vai arī varētu pietikt ar mazāku, jo tad stacijas izmaksas būtu mazākas, un cik procentu biomasas šādā stacijā varētu būt. Paralēli ogļu stacijas būvei ir jāsāk risināt koģenerācijas staciju celtniecība, jo interese no Latvijas uzņēmēju puses ir.

Visu laiku tiek runāts par ekonomikas stimulēšanu un uzņēmēju atbalstīšanu – kā tas izpaudīsies tuvāko mēnešu laikā pavisam konkrētos pasākumos?

Man jāsaka savā ziņā paradoksāla lieta: mums ir pienācis laiks tūlīt pat domāt par aktuāliem īstermiņa risinājumiem, jo pretējā gadījumā ilgtermiņā vairs nebūs ko atbalstīt, jo uzņēmumu vienkārši vairs nebūs.

Pirmā lieta ir eksporta garantiju sistēma, un mēs esam vienojušies par laiku, par procedūrām, atbildīgajām personām, un esmu izdevis rīkojumu, ka gala rezultātam jābūt gatavam 1. jūnijā. Noteikumi ir iesniegti Ministru kabinetā, un paralēli tie ir aizsūtīti uz Eiropas Komisiju saskaņošanai. 1. jūnijs ir reāls datums, kurā Latvijas uzņēmējs, kas atbildīs kritērijiem, Garantiju aģentūrā varēs saņemt savu eksporta garantiju.

Otra, tikpat svarīga lieta ir māju siltināšanas programma. Man ir pamats runāt par lielāku finansējumu, nekā līdz šim – tas varētu būt vairāk nekā 100 miljonu latu no valsts un no Eiropas struktūrfondu pārdales. Valsts naudu iegūs no CO2 kvotu pārdošanas. Mums jau ir noslēgti divi līgumi, un maija sākumā saņemsim 35 miljonus eiro no Austrijas, un gada laikā šī summa palielināsies vēl par 65 miljoniem. Visa šī nauda tiks novirzīta siltināšanas programmām. Esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti svarīgi, jo iegūsim siltinātas mājas, kas gan patērēs mazāk siltuma, gan, ceru, uzlabos māju vizuālo izskatu, gan arī stimulēs siltumizolācijas, būvmateriālu ražošanu. To jutīs gan valsts budžets, gan iedzīvotāju maciņi. Cilvēki, kas līdz šim gaidīja, kad atkal būvniecībā būs darbs, to varēs iegūt. Savukārt ar 1. aprīli stājās spēkā valsts garantijas – galvojums 100 miljonu latu apjomā, kas uzņēmējiem dos iespēju saņemt bankās kredītu vai pārkreditēties.

Ko uzņēmējam nozīmē eksporta garantija?

Ja uzņēmums noslēdz līgumu ar kādu trešo valsti par sava pakalpojuma vai produkcijas piegādi, apmaksas laiks var būt no 60 dienām līdz pat gadam atsevišķos gadījumos. Protams, ka produkta vai pakalpojuma saņēmējs vienmēr grib labākus noteikumus, un arī valstis savstarpēji ir konkurentes, tāpēc uzņēmējs bieži ir spiests šādus līguma nosacījumus piedāvāt, bet rezultātā samaksu nākas ilgi gaidīt. Garantiju aģentūrā, ja uzņēmējs atbilst izvirzītajiem kritērijiem, viņš iegūst garantiju par veikto darījumu līdz pat 80% no tā summas. Pēc tam tā jau ir uzņēmēja izvēle, kā tālāk rīkoties. Ja ir problēmas ar apgrozāmajiem līdzekļiem un gaidīt naudas apmaksu nav iespējams, uzņēmējs var bankā saņemt kredītu, kura atdošanu bankai garantējusi valsts. Tāda garantiju sistēma darbojas Eiropā, bet pie mums tā līdz šim nebija izstrādāta, jo ilgu laiku nebija iespējams vienoties, kas ietilpst valsts un Garantiju aģentūras pienākumos un cik daudz aģentūra spēj šos procesus kontrolēt.

Man ir izdevies panākt kompromisu starp uzņēmējiem, kuri vēlas šīs garantijas plašākas un brīvākas, un valsti, kuras interesēs ir, lai aizņemtā nauda netiktu izšķērdēta. Protams, katrā jaunā sistēmā var būt kaut kādas problēmas – ja tādas būs, sistēma soli pa solim tiks mainīta. Šobrīd mums pats galvenais ir iedarbināt šo eksporta garantiju sistēmu.

Runājot par valsts galvojumu uzņēmēju kreditēšanai, gribu vaicāt, vai tas būs izmantojams arī Eiropas struktūrfondu projektos? Kā zināms, ir bijuši gadījumi, kad banka pēkšņi atsaka tālāko kredītu jau apstiprinātam un uzsāktam projektam otrajā vai trešajā kārtā, tādā veidā pilnībā to apstādinot.

Jā, garantiju programma darbosies arī šādos gadījumos. Var saprast, ka atsevišķas bankas bažījas par to, vai pirms gada vai diviem apstiprināts projekts šobrīd, recesijas apstākļos, ir dzīvotspējīgs, jo bankas riskē ar depozītu noguldītāju naudu. Ja valsts ar savu garantiju šīs bažas novērš, situācija tiek atrisināta. Noteikumos ir definēts, kas nevar kvalificēties šīm garantijām – diemžēl to nevar izdarīt tirdzniecības uzņēmumi, jo ražotājiem ir grūta situācija tāpēc, ka atsevišķi tirgi ir aizvērušies. Ražotāji ir atbalstāmi prioritāri, lai gan neuzskatu, ka mums tirdzniecība nebūtu vajadzīga un tai nav vajadzīgs atbalsts. Tomēr valsts maciņš nav bezgalīgi ietilpīgs, tāpēc ražošanai ar augstu pievienoto vērtību ir prioritāte pret, piemēram, celtniecību vai nekustamā īpašuma tirgu.

Pašlaik atbalsts ražotājiem ir iespējams, jo Garantiju aģentūrai līgumi ar lielākajām komercbankām jau ir noslēgti, un uzņēmējdarbības kreditēšanai, it īpaši pārkreditēšanai, aprīļa mēneša laikā ir jāatsākas. Tātad, kā jau teicu, eksporta garantijām un garantijām kredītiem kopējā atvēlētā summa ir 100 miljoni latu, un mēs cīnāmies, lai šo summu palielinātu.

Kādu atbalstu vēl valsts sniegs mūsu ražotājiem?

Biznesā ir daudz traucējošu, birokrātisku šķēršļu, un reizēm kontroles institūciju dažās jomās, šķiet, ir pat vairāk nekā pašu kontrolējamo uzņēmumu. Mums ir projekts – ministrijai līdz aprīļa beigām jāapkopo visa informācija par konkrētajiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Mums būs to saraksts, blakus tam likumi un noteikumi, kuros tie paredzēti, un vēl trešajā ailītē būs grozījumi, kas vajadzīgi minētajos likumos un noteikumos, lai tie nebūtu par traucēkli uzņēmējdarbībai. Sagatavosim grozījumu paketi un aicināsim gan valdību, gan Saeimu grozījumus pieņemt steidzamības kārtībā. Manuprāt, šie grozījumi jāpieņem Saeimas pavasara sesijā, un ceru, ka deputāti sapratīs, ka šajā jautājumā ļoti garām diskusijām un debatēm nebūtu laika un vietas.

Vai šajā grozījumu paketē ietilps arī visi tie noteikumi, par kuriem lauku tūrisma konferencē tika teikts, ka 51 gadījumā Eiropas regulu ieteikumi un rekomendācijas ir pārvērstas par obligātām prasībām, turklāt lauku viesu mājas var kontrolēt 14 institūcijas, ko tās arī dara?

Protams, ka šī pakete attiecas arī uz lauku tūrismu. Vienā gadījumā grozījumi tiks izdarīti vēl agrāk – tas ir kliedzošs gadījums, un sākumā es pat neticēju, ka tā var būt. Proti, lauku viesu mājas īpašniekam 24 stundu laikā jāpaziņo par viesa no trešajām valstīm ierašanos viņa mājās! Tas ir kā policejiskā valstī. Jau esmu runājis ar iekšlietu ministri, un viņa piekrita, ka šie noteikumi tūlīt tiks grozīti. Eiropas Savienība neko tādu neprasa, mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā arī nekas tāds nenotiek. Šie noteikumi ir tik absurdi, ka tie jāmaina uzreiz.

Ja runājam par birokrātisko pasākumu novēršanu, tad pirmajā reizē droši vien neizdosies novērst visus uzreiz, bet vismaz pavasarī gribam mainīt kliedzošākās aplamības. Ļoti ceru, ka arī sabiedrība to ievēros un piedalīsies, jo Ministru kabineta mājaslapā ir iespēja mūs informēt par ačgārnībām, kuras paši neesam vēl pamanījuši. Domāju, ka muļķību novēršana varētu kļūt pat tradīciju un katrā Saeimas sesijā būtu viena likumu grozījumu pakete, kas samazinātu birokrātisko slogu.

Teorētiski ir lietas, kas vairāk attiecas uz Zemkopības ministriju, tomēr valstij ekonomika un tautsaimniecība ir viena, tāpēc vēlētos uzzināt, kas notiks ar zemniekiem solītajām garantijām un piešķirtajiem 27 miljoniem latu?

Nav tā, ka zemnieki ir tikai un vienīgi Zemkopības ministrijas pārziņā un ministram ir monopols uz šiem jautājumiem, un nevienam citam tur nekas nav sakāms. Runājot par piešķirtajiem miljoniem, jāteic, ka situācija bija neordināra. Visā Eiropā piensaimniekiem bija straujš kāpums un pēc tam tikpat straujš kritums. ES piena produktu tirgus ir dotēts, un mūsu piensaimniekiem nākas konkurēt ar citu valstu produkciju, kura tiek dotēta vairāk. Ja mēs naudu piensaimniekiem nebūtu atraduši, pēc kāda laika mēs attaptos, ka Latvijā fermu vairs nav. Tāpēc valdības rīcība bija pareiza.

Ceram, ka eksporta kredīta jautājumi, kas attiecas uz lauksaimniekiem, tiks ievirzīti normālākā gultnē. Mēs koriģējām Ministru kabineta noteikumu projektu, iekļaujot īpašu atrunu par lauksaimniekiem, jo eksporta garantijas uz viņiem taču attiecas vistiešākajā veidā. Tāpēc lauksaimniekiem nosacījumi būs vienkāršāki, lai viņi varētu šo projektu izmantot. Mums ir tradīcijas, mums ir labi apstrādājama zeme – mūsu lauksaimniecības produktu ražotājiem ir pamats un tiesības atrasties un strādāt Latvijā. Ir vajadzīgs tikai atbalsts no institūcijām, kas dotē lauksaimniecību, – no valdības un no Eiropas Komisijas. Eiropā nav brīvā lauksaimniecības produkcijas tirgus, tas tiek dotēts. Mūsējiem vajag tādus pašus noteikumus.

Savukārt nodokļi ir Finanšu ministrijas pārziņā, tomēr par PVN nav skaidrības teorētiskā ziņā – vispirms tika apgalvots, ka bija nepareizi paaugstināt PVN, bet tagad publiski no ekspertiem jau izskan viedoklis, ka PVN nedrīkst pazemināt, jo tas palielinās patēriņu. Vai varat viest kādu skaidrību šajā jautājumā?

Pēc manām domām, tie ekonomikas plānotāji, kas ieteica Godmanim paaugstināt PVN, tā palielinot ienākumus valsts kasē, radīja situāciju ar mīnus zīmi. Pirmkārt, valsts kasē ieplūst daudz mazāka nauda no PVN. Otrkārt, tika veidota uzņēmēju neuzticēšanās valstij, pilnīgi ignorējot viņu viedokli šajā jautājumā. Tas, vai uzņēmējs pret valsti ir lojāls, ir ļoti svarīgi, it īpaši grūtās situācijās. Pienāk brīdis, kad uzņēmēju attieksme ir aptuveni tāda: jūs ar mums izdarījāt tā, tad nu mēs arī atradīsim iespējas, kā nemaksāt nodokļus. To nevajag novērtēt par zemu! Tāda uzņēmēju psiholoģija ir bijusi visur un visos laikos.

Mūsu valdības politika šobrīd ir – nemēģināt šo situāciju destabilizēt, vienalga kurā virzienā. Esam skatījuši jautājumu par PVN samazināšanu atsevišķās kategorijās, bet neesam raduši pārliecību, ka iegūsim PVN naudas masas palielinājumu. Katrā ziņā Latvijā pašlaik nav tādu analītiķu, kuri spētu to noformulēt, pamatot un pēc tam par to arī atbildēt. Diemžēl. Turklāt mums ir budžeta plānošana ar strauji krītošiem ieņēmumiem un ir Starptautiskā Valūtas fonda prasības attiecībā uz budžeta deficītu. Pašlaik jau vairs nav runas par pieciem vai septiņiem procentiem budžeta deficīta, aizbraucot fonds teica, ka grib redzēt nevis mūsu iekšējos strīdus par budžeta deficīta procentu, bet strukturālas reformas, kas mainītu uzpūsto pārvaldes aparātu, no valsts līdzekļiem apmaksāto struktūru darbu un atalgojuma principus.

Ja runājam par to, vai valsts stimulēs vai ne patēriņa pieaugumu un vai tas varētu atdzīvināt ekonomiku, pirmais solis ir samazināt valsts aparāta izdevumus. Var teikt, ka, atņemot naudu, tiek slāpēts patēriņš, bet mums nav citas iespējas. Patēriņu jāstimulē citā veidā – atbalstot uzņēmējdarbību, piemēram, ar māju siltināšanu.