“Kad Mihaila Bulgakova romāna varonis teica savus spārnotos vārdus “manuskripti nedeg”, viņam neapšaubāmi bija taisnība. Tomēr Volands aizmirsa precizēt: tas attiecas ne tikai uz oriģināliem darbiem, bet arī uz tulkojumiem. Kā gan lai citādi mūs pēc vairāk kā sešdesmit gadiem būtu sasniedzis pazīstamās dzejnieces, publicistes un izdevējas Veronikas Strēlertes (1912–1995) veiktais Nikolo Makjavelli traktāta “Valdnieks” tulkojums, kurš ir kalpojis par pamatu šā darba pirmizdevumam latviešu valodā?

Visdrīzāk ne jau nejaušības dēļ dzejnieces jau Otrā pasaules kara laikā veiktais tulkojums ir vairākkārt pārdzīvojis laikmetu griežus. Makjavelli 1513. gadā sarakstītais darbs ir kaut kas vairāk par nozīmīgu Renesanses politiskās domas dokumentu. Darbs un tā sarakstītājs jau sen ir kļuvuši par nozīmīgām rietumu kultūras ikonām, kas nu jau vairāk kā četrsimt gadu tiek pakļautas nepārtrauktai interpretācijai un pārinterpretācijai, sausām diskusijām un kaislīgiem strīdiem. “Makjavellisms” ir kļuvis arī par ikdienas politiskās leksikas sastāvdaļu, kuru labprāt daudzina mūsdienu politiķi un publicisti.

Tiesa, populārajam makjavellismam – kā ciniskas varas politikas sinonīmam – ir visai maz kopīga ar paša Makjavelli politisko domu. Tomēr pati florenciešu domātāja klātbūtne mūsu politiskajā leksikā jau apliecina šā vārda paliekošo vietu rietumu kultūrā. ..” (No Ivara Ījaba Pēcvārda “Valdnieka” jaunajam izdevumam.)