Neizpildītais mājasdarbs tūrismā (4)

Šobrīd situācija nozarē visbiežāk tiek raksturota kā pirmsagonijas stāvoklis; viesnīcas Īslande ģenerāldirektors un jaunais Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) prezidents Jānis Naglis nesen to apzīmēja vēl skarbāk – kā komu. Virkne viesnīcu (Reval hotel Rīdzene, Avalon, Europa Royale Riga u.c.) meklē jaunus saimniekus, un, ja tas notiek laikā, kad bijis dramatisks nekustamo īpašumu cenu kritums, tad skaidrs, ka ne jau no labas dzīves.

Glābšanas plāna stūrakmeņi

Tūrisma asociācijas nupat nākušas klajā ar kopīgiem spēkiem izstrādāto Nacionālo tūrisma glābšanas plānu, kurā lielākie akmeņi tiek mesti dažādu valdības resoru dārziņā: gan par PVN likmes straujo paaugstināšanu viesnīcām, gan par sarežģīto vīzu iegūšanas kārtību tūristiem no Krievijas un NVS valstīm, gan par nepārdomāto ārvalstu viesu deklarēšanas kārtību viesu namiem.

Tas ir saprotams: PVN likmes palielināšanās kā likums izraisa arī cenu kāpumu, kas uz pieprasījuma krituma fona viesnīcām (un arī tūrisma aģentūrām) visdrīzāk draud gan ar apgrozījuma, gan – kas daudz būtiskāk – ieņēmumu lejupslīdi, jo potenciālais klients izvēlas cenas un kvalitātes attiecību ziņā izdevīgāko reģiona kaimiņu. Mūsu noteiktais birokrātiskais vīzas iegūšanas ceļš nostāda Latviju kā ceļojuma galamērķi krietni neizdevīgākā stāvoklī par kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju, bet Iekšlietu ministrijas iedibināto ārzemnieku deklarēšanas kārtību viesu namiem citādi kā par mazās uzņēmējdarbības graušanu un ņirgāšanos par cilvēkiem nemaz nevarētu nosaukt, jo nereti deklarēšanas izdevumi pārsniedz ieņēmumus no tūrista apmeklējuma. Visas šīs lietas kopsummā ved gan pie aplokšņu algām, bankrotiem, gan bezdarba nozares darbinieku vidū. Tikmēr atbildīgās valsts institūcijas visu šo gadu laikā tā arī nav spējušas nodefinēt tūrisma stratēģiskos attīstības virzienus un attiecīgi arī nodrošināt tūrisma tēla reklamēšanas pēctecīgumu. Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA), Latvijas institūta (LI) un nedaudz arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) dancis ap tūrisma tēla virzīšanu tā arī nevieš skaidrību nedz par funkciju sadali, nedz par sasniegtajiem mērķiem.

Tiktāl skaidrs. Līdz ar premjeru nomaiņu pavīd arī mazs cerību stariņš, ka jaunais valdības vadītājs, eiroparlamentārietis būdams, tomēr sapratīs tūrisma nozares sāpi un varētu atbalstīt izmaiņas likumprojektos, veicinot Latvijas konkurētspēju tūrismā.

Aisberga neredzamā puse

Bet ir arī aisberga neredzamā puse, par kuru runā klusāk un negribīgāk. Vai šī nozare zināmā mērā arī pati nav veicinājusi savu "mazspēju" un sabiedrībai radījusi iespaidu, ka nekāda nopietnā biznesa nav. Minēšu tikai dažus iemeslus.

Pirmkārt, nozares speciālistu pārāk vieglprātīgā attieksme pret biznesa prognozēm un kopējās biznesa vides analīzi.

2008. gada otrajā pusē, kad sāka zvanīt trauksmes zvani par ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, lielākā daļa industrijas flagmaņu ieturēja vai nu rezignētu attieksmi "tas uz mums neattiecas", vai arī turpināja apgalvot, ka nekas nemainīsies – cilvēki ceļos, kā ceļojuši, tikai nedaudz ietaupīs uz ekstrām. Domu, ka situācija varētu kļūt kritiska un ceļotāju skaits strauji samazināties, liela daļa uztvēra ar neticīgu smaidu un pamatojumu, ka tā nu noteikti nebūs, tāpēc ka tā nevar būt. Turklāt no vispārējā ekonomiskā stāvokļa analīzes, lūgts komentēt, kā prognozētais IKP samazinājums par 5 % (iedomājieties, kādreiz bija šādas rožainas prognozes!) ietekmēs tūrisma nozari 2009. gadā, kāds, jādomā, taču kompetents un pieredzējis tūrisma vadošais speciālists, nāca klajā ar Mr. Nasingspešala cienīgu atbildi: "Mēs tā neesam rēķinājuši. Iekšzemes kopprodukts jau attiecas uz industriālajām nozarēm." (Lietišķā Diena, 10.12.2008.)

To, ka "karalistē" tomēr kaut kas nav kārtībā, pēc pāris mēnešiem apliecināja arī vairāku firmu (Diadēmas, Hot Orange u.c.) darbības pārtraukšana, atstājot daudzus ceļotgribētājus bez iecerētās atpūtas siltajās zemēs un arī bez iespējas tuvākajā laikā saņemt atpakaļ par ceļojumu iemaksāto naudu. Dažas no lielākām kompānijām, jūtot, ka to pastāvēšana ir apdraudēta vai darbība sāk stagnēt, jau laikus meklēja sev "pircējus" – gan vietējos, gan starptautiskos. Arī viesnīcu sektorā notika līdzīgas lietas: Bauskas Day & Night viesnīcas slēgšana un tālāko projektu nobremzēšana, paziņojums, ka darbu drīzumā apturēs arī atpūtas vieta un viesnīca Rožmalas. Vairāku Rīgas viesnīcu cenu dempings liecināja, ka vēl jau viss tikai sākas un, iespējams, šādi vai līdzīgi paziņojumi vēl sekos…

Jautāts par prognozēm viesmīlības sektorā tuvākajos gados, arī viesnīcu eksperts, Hospitality Consulting Services valdes loceklis Jānis Jenzis neredz iemeslu pārliekam optimismam: "Pagājušā gada nogalē valdības virzītais un parlamentā pieņemtais PVN paaugstinājums vienai no vadošajām pakalpojumu eksporta nozarēm bija traģiska kļūda, kas gandrīz sagrāva Latvijas viesnīcu biznesu un noveda izmisumā daudzus uzņēmējus, kā arī padarīja mūsu viesnīcu pakalpojumus nekonkurētspējīgus Baltijas kontekstā. Tāpat palielinās valsts izdevumi no sociālā budžeta, jo, samazinot izmaksas, ir atbrīvoti daudzi darbinieki.

Tuvākais gads parādīs, kas izdzīvos un kas pametīs biznesu. Priekšrocības ir tiem, kam nav kredītu un ir labs produkts. Ar "produktu" es domāju gan viesnīcas fizisko kvalitāti, gan servisa līmeni, kā arī profesionālu un enerģisku darbošanos! Ļoti negribētos, lai kristos jau tā ne tik augstais servisa kvalitātes līmenis, ja taupības apstākļos tiktu ekonomēts uz personālu."

Otrkārt, nozares nespēja nodefinēt svarīgākos tūrisma virzienus un to atbalsta programmas.

Gluži tāpat kā tautsaimniecībā ir būtiski nodefinēt prioritārās attīstības nozares, tāpat arī jebkurā nozarē pašā ir jābūt skaidrībai, kas un kāpēc būtu attīstāms un kādā veidā. Ja veicinām eksportu arī tūrismā, tad uz kādiem nosacījumiem un priekšrocībām attiecībā pret importu? Kuri tūrisma eksporta veidi ir konkurētspējīgākie? Kāds un kāpēc ir mums vēlamais ārvalstu tūrista portrets? Vai mums ir konkurētspējīgi produkti un tiem nepieciešamās kvalifikācijas speciālisti? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem trūkst kompetentas un pamatotas atbildes un attiecīgi arī konsekventas rīcības.

Japāna, izrādās, mums ir prioritārāks tirgus nekā Dānija vai Austrija, lai arī Japāna šobrīd pārdzīvo lielāko ekonomikas stagnāciju kopš Otrā pasaules kara gadiem un tās eksports ir sarucis par trešdaļu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu rādītājiem. Arī attālums, kultūras atšķirības, specifisku tūrisma produktu un kvalificētu, japāņu valodu zinošu gidu trūkums mūsu ierēdņiem nav šķērslis lieliem plāniem un vērienīgiem izdevumiem.

Negatīvā tūrisma eksporta bilance

Diemžēl, tāpat kā apēdam vairāk nekā saražojam, arī izbraucam vairāk, nekā šeit iebrauc ārvalstu viesi. Jā, tūrismā viss ir otrādi – iebraukušie Latvijā ir tūrisma eksporta rādītājs. Tas nozīmē, ka arī ārvalstīs atstātā naudiņa krietni pārsniedz to naudas daudzumu, ko iebraukušais tūrists tērē Latvijā. Arī tūrisma kompāniju, kuras piedāvā braucienus uz ārvalstīm, ir krietni vairāk nekā to, kas piedāvā atpūtu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Ātrā nauda, minimāla piepūle darbā ar tūroperatoru jau gataviem produktiem un banku dāsni dāvātie patēriņa kredīti ceļojumiem bija par iemeslu vieglākā ceļa izvēlei. Rezultātā nepamatota ir žēlošanās par valsts nespēju saskatīt šajā nozarē rentabilitāti un perspektīvu.

Treškārt, neadekvāta cena attiecībā pret vietējo pirktspēju.

Mēneša vidējā neto darba samaksa 2008. gadā, pēc CSP datiem, bija 351 lats. Cena par divvietīgu numuriņu diennaktī Rīgas centra četrzvaigžņu viesnīcā vidēji ir

80 latu. Atpūtas brauciens uz Ēģipti (viss iekļauts) vidēji izmaksā 400–500 latu personai. Siguldas trīszvaigžņu viesnīcas divvietīgs numuriņš tiek piedāvāts par 45–55 latiem. Apmēram tikpat izmaksā nakšņošana SPA viesnīcā Usmas ezera krastā. Izrēķiniet pakalpojuma procentuālo attiecību pret mēneša neto algu, un tālākie komentāri par vietējo pirktspēju, šķiet, ir lieki.

Ceturtkārt, atbilstoša darbaspēka trūkums un nespēja to noturēt nozarē.

Uz rokas pirkstiem ir saskaitāmi tie klientu konsultanti tūrismā, kuri vienlīdz viegli un pārliecinoši orientējas ne tikai tradicionālajos Turcijas–Spānijas–Ēģiptes virzienos, bet spēj saplānot individuālus ceļojumus gan uz Botsvānu, gan uz Borneo lietusmežiem vai Marokas imperiālajām pilsētām. Kuri turklāt vienlīdz labi orientētos arī Baltijas valstu tūrisma piedāvājumā, spētu saplānot vietējos maršrutus un prezentēt tos, vēlams, vismaz divās trīs svešvalodās. Utopija? Manuprāt, normāls patiesi profesionāla darbinieka raksturojums. Diemžēl lielākā daļa tūrismā nodarbināto ir specializēti konkrētu manipulāciju veikšanai, kas raksturīgi zemas kvalifikācijas darbaspēkam, bet negūst nedz prasmes plānot radoši, nedz redz iemeslu pašiniciatīvas izrādīšanai. Ar šo nebūt nedomāju, ka mums vajag augstāku izglītības latiņu, bet gan adekvātu izglītību nozarē, kura nav no tām pelnošākajām un kurā atalgojums, pēc statistikas datiem, vienmēr ir bijis viens no zemākajiem.

Tikai viens piemērs. Liela daļa t.s. mārketinga speciālistu tūrisma firmās un viesnīcās, iespējams, savu jauno gadu dēļ vai arī, uzskatot, ka veiksmīgai darbībai pilnībā pietiek ar augstskolas piedāvāto mārketinga kursu, pat attālu nav saskārušies ar mārketinga plāna izveidi, praktisko poligrāfiju, ar PR vai reklāmas kampaņu plānošanu un mārketinga budžeta veidošanu, aprobežojoties ar lēmumu pieņemšanu patīk/nepatīk garā vai labākajā gadījumā ar kādas mārketinga mācību grāmatas teorijas centīgu izmantojumu praksē, bez spējas savu viedokli argumentēt ar skaitļiem un praktiskiem piemēriem. Protams, kā jau visur, arī tūrisma nozarē ir patīkami un kompetenti izņēmumi, taču tam nevajadzētu kļūt par ieaijājošu mierinājumu nozarei, ka viss ir kārtībā. Būtu tā kā laiks paskatīties taisnībai acīs, ka kvalificētu mārketinga speciālistu Latvijā var atļauties algot tikai lielākie tūrisma un viesmīlības uzņēmumi, pārējie var noalgot tikai tos, kas nes šo godpilno nosaukumu.

Piektkārt, nozaru asociāciju nespēja piesaistīt nozīmīgu biedru skaitu.

Latvijas tūrisma tirgū, pēc Lursoft datiem, ir 419 uzņēmumu, kas kā galveno nodarbošanās veidu ir definējuši ceļojumu biroju pakalpojumus, bet ALTA rindās – ap 50. Labāk biedru piesaistīšanā ir veicies LVRA, taču arī šeit to skaits varētu būt lielāks. Kāpēc tāda situācija? Un – vai tiešām to varētu norakstīt tikai uz pārējo firmu kūtrumu un neieinteresētību? Droši vien kādai daļai patiesi to varētu pārmest, taču arī, piemēram, pašas ALTA pamatojums, kādēļ ir izdevīgi būt tās biedram, tomēr man šķiet tāds "pašķidrs". Dažu ALTA pārstāvju šad un tad presē izskanējušais apgalvojums, ka tās biedri ir uzticamāki tāpēc, ka tiem ir licences, garantijas un apdrošināšana, izsauc vien saprotošu smaidu un cerību, ka par licenci netiek dēvēta TAVA izdotā izziņa par reģistrāciju tūrisma pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu datu bāzē atbilstoši 2006. gada 19. decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1017. Arī, lai apdrošinātu tūristu iemaksāto naudu, nebūt nevajag būt asociācijas biedram. Apgalvojums, ka asociācijas biedri ir kvalitatīvākie tūrisma uzņēmumi, arī varētu būt diezgan strīdīgs, ja nav nodefinēti precīzi kvalitātes kritēriji. Vecākie – jā, varbūt. Lielākie – iespējams. Jebkurā gadījumā paliek atklāts jautājums, ar ko tad asociācijas biedrs ir labāks par neasociēto un vai tas "labums" ir konkurētspējīgs un spēj raisīt vēlmi pievienoties asociācijai.

Šķiet, ar uzskaitīto varētu pilnīgi pietikt, lai neiegrimtu pašapmierinātībā, bet meklētu veidus, ne tikai kā izdzīvot, bet arī attīstīties un uzlabot tūrisma nozares kapacitāti.

Diskusijas un risinājumi

Paralēli prasību izvirzīšanai valdībai, arī pašai nozarei būtu daudz aktīvāk jādiskutē par to, ko īsti nozīmē adekvāta tūrisma izglītība un kālab nozarē ar vienu no zemākajiem algu rādītājiem vajag tik dārgus speciālistus ar augstāko izglītību, ja viņu ikdienas uzdevums, no augstskolas sola nākot, visbiežāk tuvāko gadu laikā būs prāmju un avio biļešu rezervēšana, rēķinu izrakstīšana un jau gatavu produktu pārdošana. Varbūt daudz lielāka jēga ir veidot radošu un praktisku profesionālo izglītību, lai nozare saņemtu speciālistus, kas ir sagatavoti praktiskam darbam, izmaksājuši valstij lētāk un darba tirgū nāk ar adekvātākām prasībām pret darba devēju.

Ļoti būtiski ir veidot gan tūrisma produktu, gan infrastruktūras posmus, kurus var vajadzības gadījumā apvienot un kombinēt, veidojot konkurētspējīgu piedāvājumu. Vai varat nosaukt daudzus no ES fondiem finansētos veloceliņus, kurus var savstarpēji sakombinēt, izveidojot tūristam iespēju apceļot novadu, reģionu, visu valsti? Un tā daudzās lietās – fragmentārā pieeja un saskaldītība traucē izveidot sasaisti starp produktiem, kā arī sagatavot konkurētspējīgus tūrisma produktus, kas ārvalstu ceļotāju pēc iespējas ilgāk noturētu Latvijā.

Varbūt būtu lietderīgi pašreizējos katras desmit numuru viesnīcas mārketinga menedžerus aizstāt ar pāris kvalificētu speciālistu, kuri būtu piesaistīti asociācijām uz līguma pamata un piedāvātu gan konsultācijas, gan mārketinga plānu sagatavošanu mikroun mazajiem uzņēmumiem.

Nacionālais tūrisma glābšanas plāns šobrīd koncentrējas uz to uzdevumu definēšanu, kas būtu jāveic sadarbībā ar valsti, taču tas neatrisina daudzus samilzušos jautājumus pašā nozarē, kuriem agri vai vēlu būs jāmeklē atbildes.

Latvija ārvalstu tūrisma profesionāļu acīm

Tūrismam kā nozarei ir attīstības potenciāls, un pēdējos gados ir arī izveidoti vairāki veiksmīgi, valsti popularizējoši projekti: Dižā Baltijas apceļošana, kas domāta vietējiem un kaimiņvalstu tūristiem, ikgadējā tūrisma izstāde Balttour, ko šogad apmeklēja gandrīz 17 000 interesentu un kas ik gadu papildinās ar arvien jauniem izstādes dalībniekiem (šogad: Azerbaidžāna, Madeira, Indija), ikgadējā kontaktbirža Buy Latvia. Buy the Baltics tūrisma profesionāļiem u.c. Tajos sastaptie ārvalstu tūrisma speciālisti Latviju vērtē dažādi.

Jitka Bedela de Bizarenga (Francija; tūrisma kompānija Accent de l"Est): "Starptautisko pasākumu tūrisma profesionāļiem apmeklēju jau otro reizi. Šoreiz no piedāvātajiem apskates braucieniem izvēlējos Lietuvu. Diezgan garš un nogurdinošs brauciens, un apmeklētās vietas pa lielākai daļai diez vai varēšu izmantot kā piedāvājumu saviem tūristiem. Nida un Kuršu kāpas – tas gan frančiem varētu patikt, bet, lai turp nokļūtu…

Latvija? Šobrīd kā produktu redzu nedēļas nogales tūres Rīgā un klusuma baudīšanu: lauku tūrismu, nedēļas atpūtu nacionālajos parkos. Praktiski vairāk arī neko. Serviss ir kopumā labs, var redzēt, ka bieži vien cilvēki cenšas no sirds un patiesi piedāvā labāko, taču augstas klases restorānu apkalpošanai vēl ir kur augt, īpaši attiecībā uz galda servēšanu. Esmu pamanījusi tendenci būt moderniem, kas reizēm izpaužas pārākajā pakāpē, centienos pārsteigt ar interjeru, cilvēku atstājot otrajā plānā. Zelts ar metālu, plastmasas krēsli – tas viss rada tādu aukstu noskaņu, nevis omulību un vēlēšanos uzkavēties ilgāk. Cenu līmeni vērtēju kā nedaudz zemāku nekā caurmērā Eiropā, tas, manuprāt, mūsu tūristiem ir adekvāts."

Svetlana Loflere (Vācija; Baltic Hartz Travel): "Esam šeit pirmo reizi. Ļoti augstu novērtējam pasākuma organizāciju. Kaut arī pieteicāmies pēdējā brīdī, mūs ļoti laipni uzņēma un parūpējās, lai tiekam arī dažādās tūrēs pa Latviju. Arī braucieni visi bija ļoti pārdomāti, kā mēs smejamies – pat pedantiskam vācietim nebūtu kur piekasīties! Jau esam atraduši sadarbības partnerus. Interesē atpūtas braucieni, īpaši SPA un veselības tūrisma piedāvājumi. Mūsuprāt, Latvijai Vācija vēl aizvien varētu būt nozīmīgs mērķtirgus ar plašu potenciālu, tāpēc ceram uz aktīvu abu valstu sadarbību tūrisma jomā!"