Grāmatu bagātīgi ilustrējis mākslinieks Reinis Pētersons, kurš šopavasar spoži ienāca grāmatu mākslā ar ilustrācijām Vizmas Belševicas pasakai par Čingo Babu, dizainu veidojis mākslinieks Ivs Zenne.

Līdz šim iznākušie sērijas „Mazais būs liels” darbi domāti mazākajiem lasītājiem, bet „Zelta pods” ir aizraujoša, gudra un veselīga lasāmviela nepieradinātam pusaudzim, domājošam jaunietim un viņa joprojām jaunajiem vecākiem. Pa daļai pasaka, pa daļai fantāzija, pa daļai reālistiska proza – asprātīgs stāsts par cilvēka ceļu uz atbrīvošanos no sabiedrības uztieptajiem vienvirziena domāšanas rāmjiem. „Zelta pods” spēj ar fantāzijas žanra elementiem, humoru un ironisko skatījumu ievilināt pusaudzi intelektuālā labirintā, kas piedāvā svarīgas filozofiskas atziņas.

Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filosofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filosofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes.

Šīs grāmatas tulkojums aizpilda vēsturisku nišu „starp Kerolu un Tolkīnu”, kā arī tukšumu latviešu lasītāju izpratnē par īru kultūru, kuru, runājot par „otro Latviju”, piemin daudz retāk, nekā šampinjonus, pabus, iespēju nopelnīt un paskumt pēc dzimtenes.

Īru dzejnieks un rakstnieks Džeimss Stīvenss (1882-1950) ir viena no savdabīgākajām un talanta ziņā spožākajām īru literatūras renesanses laika (19. gs. beigas - 20. gs. sākums) parādībām. Dzimis Dublinas graustu rajonā, viņš divu gadu vecumā zaudēja tēvu. Sešu gadu vecumā viņu pameta māte, un viņš tika ievietots grūti audzināmu zēnu internātskolā, kuru pabeidza 1896. gadā. Pēc skolas beigšanas viņš strādāja par klerku kādā juridisko pakalpojumu birojā, brīvajā laikā nododamies intensīvai pašizglītībai un rakstīšanai. Stīvenss pievienojās īru nacionālās atmodas kustībai un aktīvi darbojās t.s. Gēlu līgā (Gaelic League), mācoties īru valodu, studējot īru folkloru un mitoloģiju, un rakstot īru nacionālistiski noskaņotajiem preses izdevumiem. 1909. gadā iznāca Stīvensa pirmais dzejoļu krājums "Dumpji", bet 1912. gadā - viņa pirmā prozas grāmata "Apkopējas meita" un drīz pēc tās - "Zelta pods", kas viņam atnesa vispārēju atzinību un popularitāti. Tai sekoja "Pusdievi" (1914), "Sacelšanās Dublinā" (stāsts par 1916. gada īru sacelšanos pret angļiem), "Īru tautas pasakas" (1920), "Deirdre" (1923) un vēl vairākas prozas un dzejas grāmatas. 1925. gadā viņš pārcēlās uz Londonu, kur turpināja ražīgi rakstīt līdz pat mūža galam un, sākot no 30. gadu beigām, arī gatavot literārus radioraidījumus BBC.

Autora stils ir absolūti individuāls, to grūti ar kādu citu salīdzināt. Stīvensa darbos ar apbrīnojamu vieglumu saaužas īru folkloras motīvi, filozofija un humors. Tiem piemīt bagāta valoda, intelektuāla ironija, ekscentriska fantāzija un angļu literatūrā iecienītā nonsensa žanra elementi. Stīvensa savdabīgo talantu vienlīdz augstu vērtēja kā vienkāršie lasītāji, tā kolēģi. “Nārnijas hroniku” autors Klaivs Steiplzs Lūiss un “Ulisa” autors Džeimss Džoiss ne vienreiz vien apliecinājuši cieņu “Zelta podam” un tā autoram. Džeimss Džoiss, rakstot slaveno "Finegana vāķi", esot teicis: "Ja es nomiršu, nepabeidzis šo grāmatu, vienīgais cilvēks, kurš to varētu pabeigt manā vietā, ir Džeimss Stīvenss."