Tu jau esi kļuvis par «Eirodziesmas» veterānu! Bez tam esi paspējis piedalīties pat lielajā «Eirovīzijas» finālā ar «Bonaparti.lv». Neapnīk? Kāds ir vēstījums?

Nē! Un tas vēstījums mainās. Pirms desmit gadiem tas bija kaut kas cits, mēs visi bijām savādāki. Un visi laika gaitā mainām skatījumu uz lietām. Šī ir tā reize, kad tas vēstījums ir ar īpašu segumu. Tas ir tas, ko vēlos publiski pateikt. Turklāt sakrīt tādas lietas, ko mēs iepriekš vispār nevarējām prognozēt. Lietas, par kurām mums nebūtu vispār jādiskutē un jāstrīdas. Diemžēl 18. datumā atkal to darīsim, iesim aizstāvēt vērtības, kuras nevienam nevajadzētu apšaubīt. Ir tā sagadījies, ka dziesma saslēdzas ar šīm lietām. Tādēļ šo dziesmu finālā dziedāšu latviski.

Pusfinālā tā vēl bija «We Can Change the World».

Jā, bet finālā dziesma būs latviski. Ar Guntara Rača tekstu. Tad, kad notika pieteikšanās «Eirodziesmai», runas par referendumu laikam jau bija, bet tās nebija tik intensīvas. Pēc pirmajiem pusfināliem situācija strauji mainījās, un tagad ir skaidrs, ka tieši šajā dienā dziesma būs īpaši aktuāla tieši ar tekstu latviski. Tā ir mana izvēle.

Otrais variants ir precīzs! Tā ir galvenā motivācija. Latvijā nav tik daudz pasākumu ar tik lielu auditoriju, lai mēs pret šo izturētos kaut kā nevērīgi. Ja ir, ko teikt, tad ir muļķīgi to nedarīt. Jebkuram cilvēkam, kam ir kaut kas svarīgs sakāms, ir vajadzīgi klausītāji. Ne tikai mūziķim.

Tā pieredze, ka esi jau bijis lielajā finālā, droši vien vēl vairāk mazina rūgtumu, ja neuzvari «Eirodziesmā».

Rūgtuma nav vispār! Galvenais tiešām ir parādīt, ka esi aktīvs, ka seko līdzi tam, kas notiek. Ja gribi darīt, tad ir jāiet un jāpiesakās, ka gribi darīt, nevis tikai par to jārunā. Šis ir tieši tāds žests.

To veterāna statusu sākumā pieminēju ne velti un ne jau negatīvā nozīmē, taču, ja paskatās uz nacionālā fināla dalībnieku vidējo profilu, tad tas laika gaitā ir manāmi mainījies. No populāru Latvijas mūziķu sacensības «Eirodziesma» ir pārvērtusies par to, kas tas patiesībā ir arī daudzās citās valstīs, – par jauno talantu konkursu.

Es domāju, ka pie mums, mūsu tā sauktajā tirgū ir daudzas īpatnības, tādēļ diez vai varam šo situāciju īsti salīdzināt ar to, kas notiek Rietumeiropā. Tur tas viss ir izvērstāk un tās nišas ir vairāk sadalītas. Bieži tiek pārmests – kāpēc profesionāļiem vispār jāpiedalās «Eirovīzijā»? Bet kāpēc ne? Ja šis profesionālis var to izdarīt tādā līmenī, lai nav par sevi jākaunas, tad neredzu problēmu. Kur ir teikts, ka, sasniedzot zināmu profesionālo līmeni, mūziķim būtu liegts piedalīties tādā vai citādā pasākumā? Tie ir zināmā mērā stereotipi, cilvēku galvā uzbūvēta vīzija.

Es šo konkursu pat neuzskatu par sacensību. Es to uztveru kā koncertu, kā lielu muzikālu pienesumu, pat kā mākslu!

Jā, mākslu, jo es nezinu tādu mūziķi, kurš ietu uz skatuves ar domu, ka šodien vajadzētu dabūt atzīmi 7 vai vismaz 6. Tas ir garām! Ja tu ej uzstāties, tad dari to no sirds. Cik tev tās jaudas ir iekšā, tik arī sper ārā! Man bieži jautā – kāpēc tieši tu būtu pelnījis uzvarēt, pārstāvēt Latviju? Tas ir vienkārši stulbs jautājums. Kā uz to var atbildēt? Tu jau nemaz nevari būt objektīvs pats pret savu dziesmu. Mūziķis jebkurā gadījumā iziet uz skatuves «pliks» un vienkārši dara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Viss, tālāk jau vērtē publika!

Tu biji «Labvēlīgā tipa» dalībnieks. Joprojām esi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis. Vai piedalīšanās šādos konkursos, solodarbība arī ir veids, kā tu sevī saglabā muzikālo harmoniju, līdzsvaru starp akadēmisko un vieglo mūziku?

Akadēmiskajā mūzikā šogad sanācis darboties ļoti intensīvi. Arī tur sanākuši soloizgājieni. Darbība tā saucamajā vieglajā žanrā iet pilnīgi paralēli. Laikam tas ir līdzsvars.

Es akadēmisko mūziku uztveru kā tādu lakmusa papīru. Ja tu esi profesionālis, kas es esmu, tad tev ir uzstādījums saglabāt savas kvalitātes un ik pa brīdim tās testēt. Akadēmiskā mūzika ļauj to darīt.

Nav noslēpums, ka tajā ir tikpat kā neiespējami noslēpties. It sevišķi, ja tu ej priekšā kā solists. Ja tu to spēj, tad tev ir arī milzīgs komforts tā sauktajā vieglajā mūzikā. Tas ir līdzīgi kā sportā – ja tu gribi sasniegt rezultātu sacensībās, tev jāliek sev dubulta slodze ikdienā. Tad tu esi komfortā. Kad man prasa, vai būt solistam nav liels uztraukums, tad atbilde ir tieši tāda – tā ir komforta lieta! Svarīgākais nav «paņemt» to un to noti vai smuki izskatīties. Primārais ir labi justies.

Izklausās, ka tu nedomā mest pie malas tā saucamo vieglo žanru, jo tev ir interesanti.

Jā, ir interesanti. Protams, man jautā, kāpēc es darbojos abās pusēs, bet tā jau ir tava pievienotā vērtība, ja tu vari profesionāli darboties vairākos žanros! Kāpēc nedarīt, ja piedevām labi tajā jūties? Esmu arī pietiekami paškritisks, lai, jūtot, ka nu gan ir auzas, vienkārši pārstātu to darīt. Taču kamēr tas dod emocijas, gandarījumu un prieku, es to darīšu. Tā ir mana dzīve.

Tev jau bija soloalbums. Varam gaidīt vēl kādu, tieši dziesmu albumu?

Ar dziesmām ir tā, ka materiāla ir sakrājies ļoti daudz. Atšķirība gan ir tā, ka tas nav tik romantisks, kā cilvēki varbūt iedomājas. Tas drīzāk ir sociāli aktīvs. Indīgāks. Patiesāks. Tevī krājas tas, ko redzi apkārt. Kad redzi apkārt daudz nejēdzību, tās tevī uzkrājas, un tad ir viedoklis, ko vēlies pateikt. Arī dziesmās.

Sociāli aktīvā popmūzika?

Tā varētu teikt. Un to arī vajag darīt, jo mēs ciešam no tā, ka reizēm nepasakām īstās emocijas, ka cenšamies jaukt toleranci ar pašapziņas nospiešanu uz leju.

Arī referenduma kontekstā es nevaru saprast šo mentalitāti, kas pieļauj diskusiju par lietām, par kurām vienkārši nebūtu jādiskutē. Mēs visi taisām dažādas ziepes, runājam daudz ko, bet ir brīži, kad ir vienkārši jāsaprot pamatlietas.

Lai kur tu brauktu, tu nevari būt spēcīgs, ja nezini, no kurienes nāc, ja tev nav pieturas punkta, kurā tu vari atbraukt un kur tev nevienam nav jāpierāda, ka tava valoda ir tava valoda, tavas mājas ir tavas mājas. Tu esi Latvijā, lai runātu latviski un neapšaubītu kaut kādas pamatlietas. Viss.

Kā smejies, «Eirodziesma» ir arī patriotisks pasākums, kura uzvarētājs pārstāv Latviju ārvalstīs.

Tieši tā! Es arī nepiekrītu, ka «Eirovīzija» ir tikai izklaidējošs pasākums un ka tajā nevajadzētu runāt par svarīgām lietām, problēmām. Zināmā mērā tas ir arī politisks pasākums. Identitāte, nostāja dažādos jautājumos. Nav nekā slikta tajā, ja arī izklaides žanrā cilvēki cenšas runāt par lietām, kas viņiem ir svarīgas. Turklāt šajā brīdī šādas nacionālas pamatlietas ir aktuālas daudziem. Līdz ar to arī saprotamas daudziem. Var jau apzināti no tām novērsties... OK, ir arī pietiekami daudz dziesmu, kuru teksti nenozīmē neko. Tas ir relaksējoši. Vajag arī atpūsties, bet jāatceras, ka, kamēr tu atpūties, kāds kaut ko būvē, dara. Cik ilgi varam atpūsties? Varbūt dažreiz vajag arī pašiem kaut ko padarīt.

Emocijas var izteikt arī neverbāli – instrumentālajā mūzikā. Zinu, ka tev padomā ir arī instrumentālais albums.

Tas ir mans sapnis. Un tas nav nereāls. Albums noteikti nebūs pilnībā akadēmisks, jo akadēmiskā mūzika uzliek rāmi, diktē savus noteikumus. Vēlos izteikties brīvi, tādēļ centīšos vienkārši rakstīt savu mūziku.

Tad visticamāk tā nebūs tikai trompetes romantika, tu noteikti vēlēsies parādīt arī to, ka trompete tomēr ir gana anarhistisks instruments!

Jā, jo trompete tiešām ir ļoti dažāda. Novirzīšanās no akadēmiskuma šajā gadījumā visu varētu padarīt tikai interesantāku.

Bez orķestra tu droši vien arī nevarētu dzīvot.

Orķestris man ir ļoti mīļš. Tas ir ļoti daudz ko devis. Tā ir nemitīga pieredze. Tur nāk izcili diriģenti, mūziķi, tu mācies katru dienu. Brīžiem nākas sastrādāties ar tādām personībām, ar kurām tu citādāk nevarētu komunicēt. Tā ir milzīga skola.

Esi daudz mācījies Latvijā, esi pamācījies arī Luksemburgā un Norvēģijā. Vai nerodas vēlme atkal doties ārpus Latvijas strādāt, mācīties?

Man bija tāda doma. Vēlos pabeigt doktorantūru, un tas arī bija iemesls, kādēļ apsvēru iespēju braukt projām. Tas gan nav uz ilgu laiku, jo doktorantūra jau ir krietni brīvāka forma. Tas ir vairāk analītisks darbs, pētniecība. Protams, var jau arī izvēlēties tikai spēlēt. Šāda doma ir tikai normāla, jo man tiešām neliekas tā, ka tu mācies, mācies un tad vienā brīdī pieliec punktu ar domu, ka esi izmācījies un nu tik sāksi dzīvot. Tā nenotiek! Drīzāk ir pat otrādi. Jo tālāk ej, jo vairāk parādās lietas, kas tevi varētu interesēt.

Trompete ir zināma arī kā džeza anarhijas instruments. Varbūt tev ir interese paurbties vairāk džeza lauciņā?

Ir. Taču man ir tiešām daudzas lietas, kas izraisa interesi mūzikā. Visām ir savs šarms. Bet ir tāda lieta kā laiks, kas skrien šausmīgi ātri. Taču vēlēšanās ir. Ar džezu ir tā, ka to primāri ir jāsajūt. Kad esi to sajutis, tad tas tevi pārņem. Un tad atkal ir jāmenedžē laiks, kam citam tu to atņem. Savulaik esmu paspēlējis Gunāra Rozenberga bigbendā. «Labvēlīgais tips» ir savā ziņā vieglais žanrs, taču maniere arī ir diezgan līdzīga. Džezs jau ir vairāk galvā. Tas ir kā milzīgs sports, kas attīsta tavu domāšanu. Ir jau ļoti dažādi džeza novirzieni. Viens ir dzīt galvā tehniski pareizu spēlēšanu, otrs ir trenēt spēju ar savu instrumentu pateikt to, kas tev rodas galvā konkrētajā brīdī...

Ja tevi pēkšņi aicinātu atpakaļ uz pieminēto «Labvēlīgo tipu», tu ietu, vai tie laiki tomēr ir pagājuši?

Man ar viņiem ir ļoti labas attiecības, bet es domāju, ka labāk, lai viss paliek tā, kā ir.

Un šobrīd ir tā, ka tu sestdien kāpsi uz skatuves ar nacionālpolitisku domu!

Jā, jo šī ir tā reize, kad katram IR jāpasaka tas, ko viņš domā. Nu, nevar atkal nolīst malā un izvairīties. Es nesaprotu tos, kuri aicina balsot ar baltām lapām un tamlīdzīgi.

Arī esmu diezgan apolitisks cilvēks, bet šajā gadījumā tiešām uzskatu, ka malā palikt vienkārši nedrīkst. Pats referendums ir absolūta muļķība, bet tas tomēr notiek. Latvietim atliek nediskutēt, piedalīties referendumā un ievilkt krustiņu pie tā sasodītā «pret».

Tā arī ir. Es saprotu, ka cilvēkiem ir sakrājies daudz negāciju pret dažādām iestādēm, tipāžiem, bet šis jau nav jautājums par to, ka noliedzot mēs kādam atriebsimies. Šoreiz mēs varam ieriebt tikai paši sev.

Turklāt netiek jau protestēts pret vietējo krievu inteliģenci, kuri paši vēlas un jau ir integrējušies.

Nuja, man pašam ir vairāki krievu draugi, kurus ļoti cienu. Taču konkrēti šī ir lieta, par kuru vispār nebūtu jādiskutē. Un tam nav nekādas saistības ar to, ka mēs kādu nemīlam. Tas ir pašcieņas jautājums. Ko tad vēl mēs atdosim? Daudz nekas jau nav palicis. Valoda ir viena no pēdējām vērtībām, ko atdot. Ja mēs to neuzskatām par vienu no stūrakmeņiem un nevaram par to pastāvēt, tad tālāk vairs vienkārši nav par ko diskutēt.

Kā sauksies konkursa dziesma latviskajā versijā?

«Pēdējais vārds». Pēdējais vārds par latviešu valodu. Tas mums vienkārši ir jāpasaka.