Valentīndienā sniegsi vismaz pagaidām pēdējo programmas «Cinema» koncertu. Ar ko tas atšķirsies no iepriekš notikušajiem šīs pašas programmas koncertiem?

Pirmkārt, ar pašu vietu. Koncertzāle «Palladium» daudz ko izmaina pati par sevi. Protams, programma būs tā pati, ar nelielām, dažu dziesmu atšķirībām, bet uzsvars ir tieši uz zāli, ko ir paredzēts iekārtot maksimāli atkailināti. Man šķiet, ka šī ir tā zāle, ko noteikti nevajag aizsegt ar drapērijām vai aizbāzt ar dekorācijām. Tā ir skaista pati par sevi. Mākslinieks ir ieguldījis diezgan daudz darba, un ir izveidojusies īpaša aura. Līdz ar to šoreiz fokusēsimies tieši uz saturu – uz mūziku un uz ekrānu. Ņemot vērā klausītāju lielo atsaucību dziesmas «Frozen» sakarā, kas ir ieturēta nedaudz savādākā, eksperimentālākā stilā, esam pastrādājuši pie šīs stilistikas vēl un sagatavojuši vēl šo to jaunu. Vēl, ja nenopietni, būs arī viena jauna kleita!

Interesanti, ka tu stāsti par koncertu ne gluži tā, kā to darītu daudzi citi mūziķi, kuri koncentrētos tikai uz mūziku. Tu runā kā pasākuma organizētājs, kas arī patiesībā esi. Ņem savās rokās visu. Tas kļūst aizvien interesantāk vai tomēr kļūst apgrūtinoši, un ir doma nākotnē atstāt kaut ko arī citu cilvēku ziņā?

Cilvēki jau ir arī tagad, ir atbildīgais katrā jomā. Ir video pavēlnieks Artis Dzērve, ir konkrēti cilvēki, kas atbild gan par skaņu, gan gaismu. Varētu teikt, ka visam sirds esmu es, bet viņi ir rokas. Viņi ir drīzāk rokas.

Man patīk process, patīk izdomāt visu atmosfēru kopumā. Arī dāvana, ko cilvēks izgatavojis pats, ir daudz īpašāka.

Pirmkārt tā dāvana ir jāizdomā, otrkārt jāizgatavo un treškārt jāiesaiņo. Tā ir neatsverama vērtība. Man ļoti patīk, kā piepildās tā vīzija, kas ir galvā. Skaidrs, ka mūsu katra galvā, ņemot vērā personīgo pieredzi, tā bilde veidojas savādāka. Tā vienkārši ir. Šis formāts ir tāds, kad es varu aptvert to apjomu, kas ir jāizdara, un man patīk to darīt pašai. Arī šī koncertzāle manī ir rādījusi tādu... eksaitmentu (no angļu valodas vārda excitement – uztraukums, aizrautība – red. piez.). Nav īsti latviski tāda vārda. Tas nav ne pozitīvs, ne negatīvs.

Aizrautība?

Nu aizrautība, jā. Bet tas arī īsti nav tas. Tā zāle uzliek pienākumu visu padarīt ļoti īpašu, ne tādu kā citur. Tur ir kaut kas tāds, kas man liek pārdomāt programmu. Var būt, ka tā vienkārši ir jauna vieta. Es pat nezinu, ko gaidīt no tās auras.

Turklāt «Palladium» ir bijušais kinoteātris. Programma ar nosaukumu «Cinema» ir pašā laikā.

Sasaucas, jā, bet šī programma gan nav saistīta ar kādām konkrētām filmām. Dažas dziesmas gan ir bijušas filmu saundtreki, bet šajā gadījumā uz ekrāna ir no dažādiem avotiem montēti materiāli, lai veidotu kontrastu ar dziesmu saturu. Ir trīs grupas dalībnieki – es, Kaspars Zemītis (ģitārists) un Artis Dzērve. Šajā gadījumā nāk klāt arī ceturtais - «Palladium». Tīri emocionālā līmenī. Esmu izdzīvojusi jau daudz ko, bet man tiešām ir prieks, ka šobrīd ir atgriezies tas eksaitments.

«Palladium» gan ziemā ir pavēss. Tev skatuves tērpi nav tie siltākie, ka nenosalsti! Vai tev uz skatuves ir pilnīgi vienalga – auksts, karsts? Eksaitments pilnībā ņem virsroku?

Eksaitments tiešām uzdzen asinsspiedienu, termoregulāciju, ko tikai visu vēl ne. Spalvas ir gaisā! Esmu dziedājusi arī ārā mīnus grādos un arī neesmu jutusi aukstumu. Manī pilnībā ir tās dziesmu sajūtas. Galvenais ir darīt to, ko sirds liek, tad tas arī aizrauj un ir pareizi. Lai gan kas vispār mākslā var būt pareizi? Cilvēks tieši nevēlas redzēt un dzirdēt to, kas ir pareizi. Viņš grib tieši konkrēto mākslinieku tādu, kāds tas ir – ar miesu, asinīm un dvēseli. Tieši tādu, nevis uzlabotu, sakārtotu.

Nav noslēpums, ka tevi dēvē par pašmāju skatuves dīvu...

Paldies!

Arī uz pasaules popmūzikas skatuves ir dīvas – Madonna, Kailija Minoga. Bieži vien, skatoties viņu šovus, saproti, ka tas ir kļuvis vienkārši par skaistu iepakojumu. Dvēseli tai perfekcionismā ieraudzīt ir arvien grūtāk. Kur ir tā robeža starp šovu, kurā dvēseli jau ir grūti saskatīt, un uzstāšanos, kur dvēseliskums joprojām ir primārs?

Labs jautājums. Es pati piedzīvoju šādu situāciju. Biju uz Madonnas pagaidām pēdējās tūres koncertu Serbijā. Nevarēju nenovērtēt, kā profesionāļi ir izdarījuši pilnīgi visu. Viss bija perfekti un... perfekti. Bet nepakustējās tieši neviena dvēseles šūniņa. Tieši nevienā brīdī. Nu, varbūt tad, kad viņa iznāca skatuves priekšā, lai nodziedātu dziesmu kopā ar diviem flamenko ģitāristiem, pati arī piespēlējot ģitāru. Tas, man šķiet, bija arī vienīgais brīdis, kad viņa pa īstam dziedāja dzīvajā. Tā ir problēma – tu nespēj dziedāt un dejot vienlaikus. Tas ir ļoti, ļoti grūti. Man pašai arī ir plānos vairāk apdzīvot skatuvi ar kustību, bet nepārspīlējot. Ļoti labs piemērs ir Tīna Tērnere. Ja arī tās kustības ir iestudētas, tas tā neizskatās. Un viņa māk apvienot to šovu ar sajūtu, ka skatītājam nav šaubu – tur ir arī dvēsele un kaisle. Viss, ko vajag. Man pašai tīra forma nav interesanta. Ne pašai to skatīties, ne pašai ar to nodarboties. Nesen tieši domāju – kas man sniedz dzīvē lielāko baudu? Secināju, ka viena no svarīgākajām lietām ir tieši tā intelektuālā bauda. Arī tad, kad tu runājies ar cilvēkiem, uzzini kaut ko jaunu, lasi... Skaidrs, ka ir jābūt arī vizuāli baudāmām lietām, cilvēkam gribas baudīt ar visām maņām, bet intelektuālajai baudai ir ļoti liela nozīme.

Es pieņemu, ka mans klausītājs ir salīdzinoši līdzīgs man. Esmu tomēr tāds nišas mākslinieks. Līdz ar to man ir pilnīgi skaidrs, ka viņš grib aptuveni to pašu, ko es.

Viņam interesanti ir tad, ja priekšnesums nodarbina ne tikai acis, bet arī sirdi. Tā robeža, par ko jautāji, meklējama tieši tur – ja tev vairs pašam nav interesanti, tad saproti, ka esi jau pārāk daudz laika veltījis tehniskajai daļai. Taču man jau vēl ir ļoti tālu līdz tam. Šis būs salīdzinoši tehniski ļoti askētisks koncerts.

Teici, ka esi nišas mākslinieks. Kā tu pati šo nišu definē?

Tas patiesībā ir mans mākslinieka ceļa jautājums numur 1, uz kuru es pati īsti nevaru atbildēt. Protams, nav noslēpums, ka manas programmas pārstāv diezgan dažādus žanrus, bet varbūt to visu vieno kāda dvēseliska stīga.

Mūzikas veikalā tavu albumu droši vien ieliktu plauktiņā...

...world music?

Adult pop? Mani vienmēr ir uzjautrinājis šis stila apzīmējums.

Adult pop man šķiet drīzāk kaut kāds «Mike & The Mechanics». Robijs Viljamss. Man pašai kaut kad ienāca prātā apzīmējums grunge jazz.

Izklausās labi!

Tāda stila, protams, nav, bet vienkārši radās šāds pašai savs apzīmējums. Jaunajā programmā gan džezs varbūt ir palicis nedaudz fonā. Taču man vienalga ir grūti atteikties no tām sabiezinātajām krāsām, intensīvajām emocijām. No tā eksaitmenta, kārtējo reizi. Un tai pašā laikā negribu atteikties arī no tā maiguma. Kurš būs tas stils, kas to visu apvienos, par to es tieši domāšu pēc gaidāmā koncerta. Esmu plānojusi eksperimentēt šurpu turpu, augšā lejā. Un atrast... Nē, pat ne atrast to stilu, jo tad tas būs kā akmenī iekalts, bet nonākt pie nākamā soļa, ko būs pašai interesanti izzināt. Tiešām gribas kaut ko jaunu. Esmu izdzīvojusies pa džezu, pa popu... Tagad mani interesē savienojumi.

Bija pat roks!

Bija. «Wild and Free» (kopā ar holandiešu mūziķi Alanu Klarku). To gan nevarētu nosaukt par tādu īstu roku, bet tā garša tur bija gan. Man ļoti patika, bet tai pašā laikā es zinu, ka negribētu turpināt tādā stilā. Kādu noti, sajūtiņu gan es labprāt no tā paņemtu.

Laika gaitā ir arī mainījies veids, kā tu pasniedz sevi uz skatuves. Radies iespaids, ka esi kļuvusi labā nozīmē teatrālāka. Tas ir kopsaistīts ar «Cabaret» pavadīto laiku?

«Cabaret» bija pirmā vieta, kur man bija izdevība nospēlēt dažādas lomas. Pirms tam biju tikai es pati. Jā, man ļoti iepatikās tās lomas un esmu atstājusi no tā kaut kādas krāsas, bet tagad man piemērotāks šķiet apzīmējums «atraktīvāk», nevis «teatrālāk».

Teātrī jau arī aktieri izdzīvo savu tēlu. Tu pierodi to darīt uz skatuves.

Pierodi koncentrēties tieši tajā brīdī uz tieši to tēlu. Tā varētu būt. Iespējams, ka ar dzīves pieredzi nākušas klāt jaunas notis. Tagad es vienkārši zinu vairāk par tām krāsām, nekā tas bija agrāk. Arī dziedu vairāk citās valodās, nevis tikai angļu, un arī tas uzreiz ieliek tevi citā lomā. Portugāļu vai spāņu valodai, arī franču valodai ir cita aura, kas liek tev uzvesties savādāk. Tu mainies nemanot, dziedi savādāk, kusties savādāk. Tā ir valodas un dziesmas enerģētika, kas kustina ķermeni pati. Tā man šķiet foršāk, nevis vienkārši iestudēt kaut kādas kustības. Ja vēl jādomā par tām, tad beigu beigās esi kā tādā kastītē.

Laikam jau ir tikai loģiski, ka ar pieredzi nākusi klāt arī spēja uz skatuves atbrīvoties. Sākotnēji arī tev noteikti bija liels satraukums.

Satraukums tieši par to, ka šausmīgi baidies kļūdīties, jo šķiet, ka katra kļūda var būt liktenīga. Cilvēki tevi vairs nemīlēs, nepirks ierakstus, nenāks uz koncertiem... Ar laiku tu saproti, ka mākslā tu nemaz īsti nevari neko nepareizi izdarīt.

Tas varbūt izklausās tā pretenciozi, bet labāk ir darīt tā, kā tev šobrīd gribas, nevis tā, kā no tevis gaida. Dažreiz jau tas sakrīt, bet dažreiz nesakrīt.

Ja jau esi pieradinājis savu publiku pie tā, ka šeit šablonu nebūs, tad viņi arī gaida, ka būs tā improvizācija, jauns skats uz lietām. Publikai tas arī patīk – apskatīties, kas tad ir mainījies, kas jauns būs šoreiz.

Veroties atpakaļ uz savu jau diezgan ilgo dziedātājas karjeru, tu kaut ko būtu gribējusi darīt savādāk, lai tagad būtu vieglāk darboties?

Vienīgais, ko es tiešām gribētu būt uztvērusi savādāk, ir pirmie septiņi gadi pēc pirmā albuma, kad oriģinālmateriāls it kā tapa, bet diezgan maz. Jā, bija sadarbība ar Raimondu Tigulu, ar Horenu, ar «Mumiy Troll», ar «Prāta vētru», vienīgi bija tādi apstākļi, ka neizdevās realizēt oriģinālmateriālu. Radās sajūta, ka varbūt vienkārši nevajag iet pret lietu dabu. Ja es varētu palūgt Dieviņam kaut ko mainīt, tad apstākļus vai pašas varēšanu šajā laika posmā. Gribētos, lai tie gadi būtu daudz vairāk aizpildīti ar radīšanu – albumiem, koncertiem. Bet kaktusi jau arī aug ilgi un zied reti, un tad mēs priecājamies īpaši! Katram droši vien tas ceļš ir savādāks.

Tu esi fatāliste vai tomēr mēģini cīnīties ar domu, ka no gaisa jau tāpat nekas nenokritīs?

Vienīgais, kas ir «no gaisa», ir ģenētika un enerģētika, ar ko cilvēks piedzimst. Enerģijas daudzums, mērķtiecība, rakstura kvalitātes. Tas vai nu ir, vai nav. Bet es noteikti neesmu fatāliste. Pirms pašrealizēties, cilvēkam vajag mēģināt maksimāli daudz uzzināt par saviem dotumiem, saprast, ko viņš var. Ir jāsaprot, kurā lauciņā ir tava īstā vieta un kā sadalīt savus spēkus tajā darbojoties. Kad tu to zini, tad atliek tikai strādāt un atbrīvoties. Atbrīvoties tādā ziņā, ka, lai radītu, ir jābūt brīvam no stereotipiem un citām liekām lietām. Protams, ir jāturpina izzināt sevi, mācīties un domāt līdzi. To arī cenšos darīt.

Daudzi vietējie mūziķi ap 20 gadiem sāk kaut ko nopietni darīt, cīnīties par lielo mērķi – nonākt kaut kur tur, rietumu vai austrumu tirgū, bet tad ap 30 saprot, ka tā sišanās uz āru ir diezgan grūta un lielākoties pat nereāla un ka ir jau forši darboties arī tepat vietējā tirgū. Kā ir ar tevi?

Ja es nebūtu tikusies ar daudziem cilvēkiem ārpus Latvijas un runājusi tieši par šo tēmu, tad es noteikti domātu savādāk. Bet tagad es savu vecumu, 32 gadus, neuztveru kā šādu robežu. Kad sāku par šo lietu runāt, visi ārzemēs skatījās uz mani ar lielām acīm un nesaprata, par kādiem gadiem es runāju. Svarīgi jebkurā vecumā esot tas, kā tu izskaties un ko tu vari dot, radīt. Šie abi priekšnoteikumi ir ļoti balansējami savā starpā atkarībā no žanra, kādā darbojies. Es esmu beigusi uztvert tik kategoriski to, ka šeit nav jēgas kaut ko darīt un par katru cenu jācenšas izrauties uz to lielo tirgu, bet noteikti vēl mēģināšu to darīt. Taču mērķis ir kļuvis kustīgāks. To, kā un kad tas notiks, esmu atstājusi Dieva un likteņa ziņā. Zinu tikai to, ka ir vajadzīgas tās jaunās asinis. Nu, cik mēs te uz vietas varam viens ar otru sadarboties? Ir jābrauc ārā, jāsmeļas jauna enerģija, lai spētu radīt atkal tālāk. Māksliniekam vienkārši vajag jaunus impulsus. Bet gadi - ej nu zini, kurā brīdī tas ir pluss un kurā mīnuss.

Pieredze jau noteikti nekad nav mīnuss.

Tas gan.

Koncerts ir tieši Valentīndienā. Kāpēc ne kādā citā datumā?

Tā ir tradīcija, cilvēkiem jau rodas asociācija ar šo datumu, ka tajā ir arī mans koncerts. Nu jau ceturto gadu. Es noteikti mēģināšu šo tradīciju saglabāt. Tradīcija ir vērtība. Gana neitrāls datums ar akmenī vēl neiekaltiem «must do». Un es gribētu redzēt to cilvēku, kuram nekad nav bijusi aktuāla mīlestības tēma. Nākamgad būs... jubilejas gads!