Sifiliss nokāva karaļus un prostitūtas (19)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Wikipedia

Iekaisumi, plānprātība un mokoša nāve. 16. gadsimtā Eiropu skāra slimība, kas ātri izplatījās visā kontinentā un nogalināja vairākus simtus tūkstošu cilvēku. Kad ļaudis saprata, ka šī slimība – sifiliss – izplatās dzimumattiecību ceļā, baznīca sāka karagājienu pret izlaidīgu dzīvesveidu, cenšoties eiropiešus padarīt par īstiem puritāņiem.

Kristofors Kolumbs un viņa vīri 1493. gada 20. aprīlī triumfējoši iejāja Barselonā. Viņi tikko bija atgriezušies no jaunatklātās Amerikas. Kuģi bija pilni ar bagātībām: zeltu, eksotiskiem dzīvniekiem un līdz šim nepazītām lietām – tabaku, kakao un kukurūzu.

Kristoforu Kolumbu un viņa svītu sveica milzīgs ļaužu pūlis. Kolumbs zināja stāstīt, ka Dievs bijis spāņu pusē – viņš aplipinājis iezemiešus ar slimībām, tāpēc spāņiem bijis vieglāk iekarot viņu zemi. Taču Amerikas iekarošanai bija sava cena, par kuru Kolumbs neko nenojauta. Bez visām sagrābtajām bagātībām viņa vīri mājās uz Eiropu bija atveduši arī jaunu slimību. Nepagāja ilgs laiks, līdz tā izraisīja epidēmiju.

Neapoles karš aizsāka epidēmiju

Divus gadus vēlāk kļuva skaidrs, cik ļoti nopietna ir jaunā slimība. Francijas karalis Šarls VIII 1495. gada janvārī ar savu algotņu armiju stāvēja pie Neapoles vārtiem.

Tā bija cīņa, kurā Neapoles aizstāvjiem nebija izredžu uzvarēt. Viņi bija ne tikai mazākumā, viņus turklāt mocīja noslēpumaina slimība, ko spāņu algotņi bija ievazājuši pilsētā. Ar šo slimību bija inficējusies liela daļa pilsētas iedzīvotāju, jo īpaši – prostitūtas.

Aptuveni mēneša laikā Neapole bija sakauta, Šarls VIII ar triumfu iegāja pilsētā. Taču prieks bija īslaicīgs. Algotņi ar savu pļēgurošanu, izlaidību un vardarbību bija tik ļoti nodarījuši pāri Neapoles iedzīvotājiem, ka pilsētnieki sacēlās. Francijas karalis Šarls VIII atlaida armiju, algotņi izklīda pa visu Eiropu.

Sev līdzi viņi aiznesa slimību, kuru Kolumbs bija atvedis no Karību salām. Jaunā slimība – sifiliss – izplatījās kā uguns pakulās. Kopā ar Šarla VIII bijušajiem algotņiem tā sasniedza Eiropas malu malas.

1497. gadā slimība bija sasniegusi britu salas ziemeļos un Ēģipti dienvidos. Tajā pašā gadā sifiliss parādījās arī Skandināvijā.

Visa miesa čūlās

Pirmo aculiecinieka stāstījumu par jauno kaiti pierakstījis ārsts Kumano, kas aprūpēja franču karaļa Šarla VIII karaspēku pēc Neapoles aplenkuma: “Neskaitāmiem karavīriem uz sejas un uz miesas parādījās strutu pilnas čulgas. No pirmā acu uzmetiena čulgas izskatījās kā nekaitīgas cistas, taču pastāvīgā nieze vēlāk pārvērta tās par mokoši sāpīgām, iekaisušām brūcēm.”

Viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš pamatīgi izpētīja sifilisu, bija vācietis Jozefs Grīnbeks.

“Dažus karavīrus no galvas līdz pat ceļgaliem moka briesmīgs kašķis, viņi ir izraibināti ar melniem, šausmīgiem augoņiem, kas netaupa ne seju, ne kaklu, ne krūtis, ne dzimumorgānus. Viņi ir tik netīri un pretīgi, ka uz kaujas lauka zem klajām debesīm cer tikai uz nāvi. Daži vaimanā, raud un izgrūž sirdi plosošus kliedzienus, jo viņu vīrišķo orgānu ir saēdušas lielas brūces,” rakstīja Jozefs Grīnbeks.

Smagi cieta augstmaņi

Šķita, ka šī slimība šķiro sabiedrību kārtās. Bez karavīriem un prostitūtām īpaši smagi slimība skāra arī augstākos sabiedrības slāņus. Lai gan sifilisa iemesli, norise un sekas 16. gadsimta sākumā vēl bija maz izpētītas, drīz kļuva skaidrs, ka šo slimību inficētie ieguvuši dzimumsakaros. Tāpēc sākumā augstdzimušo un turīgo eiropiešu vidū tā pat ieguva modīgu nokrāsu – sifilisu uzskatīja par pierādījumu, ka inficētais ir īsts vīrietis, kam pagātnē daudz seksuālo iekarojumu.

Vienu no galvenajiem sifilisa simptomiem – brūci uz pieres – dēvēja par “Veneras kroni” un demonstrēja ar lepnumu. Tomēr šī muļķīgā iedomība ilga tikai līdz brīdim, kad gan medicīnas zinātne, gan augstmaņi aptvēra, ka salīdzinoši vieglie simptomi slimības pirmajā stadijā ir tikai sākums garai un sāpīgai saslimšanai, kas var beigties ar nāvi.

Tādēļ drīz vien kļuva moderni savas brūces noslēpt zem pieres rotām un biezas smiņķa kārtas.

Baznīca sāka cīņu ar sifilisu

Baznīcas un reliģiozo ļaužu acīs sifiliss nebija nekas godājams. Gluži pretēji – visredzamākie slimības upuri bija prostitūtas, viņu klienti un visi citi, kam bijuši ārlaulības dzimumsakari. Tāpēc slimību uzskatīja par Dieva sodu netiklajiem.

Lai apturētu infekcijas izplatību, bija tikai viens risinājums: visiem jāizvairās no “netīrajām baudām pie velna kārdinātājām, kas izmanto savu daiļumu, lai padarītu vīrus par Sātana vergiem. Viņš sūta savus upurus uz viņpasauli un liek tiem izciest miljons sāpju par mirkļa baudu. To mēs redzam pie sifilisa pacientiem, kas mirst iekaisumu un brūču saēstiem deguniem, rīklēm, pēcpusēm un citām ķermeņa daļām. Mēs pat redzam, kā miesa pazūd no viņu sapuvušajām kājām.” Tā 1647. gadā rakstīja ārsts Martēns Delamartinjērs.

Likvidēja izpriecu vietas

Grēciniekus vajadzēja atgriezt uz pareizā ceļa. Tāpēc baznīca izdarīja spiedienu uz varas iestādēm, lai tās izdotu likumus, kas nodrošina tikumību un ierobežo sifilisa izplatību. Drīz par grēkāzi izraudzīja vienu no tālaika izplatītākajām izpriecu vietām – peldu iestādi. Tur ļaudis mazgājās, ēda un dzēra vīnu – bieži vien vīrieši un sievietes kopā. Taču 17. un 18. gadsimtā visā Eiropā peldu iestādes tika slēgtas.

Kad sāka izplatīties sifiliss un problēmas risinājumā iejaucās baznīctēvi, turpmāko gadsimtu laikā seksualitāte kļuva par kaut ko tādu, ko cilvēks aizvien vairāk paturēja savas mājas sienās.

Varas iestādes visā Eiropā vairākus simtus gadu centās iznīdēt prostitūciju, lai apturētu sifilisa izplatīšanos.

Tomēr tas nebija iespējams, un varasvīri bija spiesti ķerties pie citām metodēm. Jau 16. gadsimtā daļa ārstu pasludināja, ka priekameitas vajadzētu regulāri izmeklēt, lai varētu kontrolēt, vai viņas nav inficējušās ar sifilisu. Taču praktiski prostitūtu reģistrāciju un piespiedu izmeklēšanu lielos mērogos sāka ieviest tikai 19. gadsimta sākumā. 19. gs. 30. gados kontrole bija tik sistemātiska, ka franču policija veica aptuveni 100 000 pārbaužu gadā.

Ārsti meklēja pretlīdzekli

Kamēr baznīca sprediķoja par grēku un policija vajāja ielasmeitas, mediķi sāka meklēt zāles sifilisa ārstēšanai.

Visbiežāk viņi apzieda brūces ar dzīvsudrabu, lika pacientiem ieelpot indīgus tvaikus vai mudināja viņus iekšķīgi lietot šķidru dzīvsudrabu. Ārstēšana bija sāpīga un bīstama dzīvībai. Pacientiem asiņoja smaganas un izkrita zobi, sākās krampji un paralīze.

Īstais apvērsums sifilisa ārstēšanā notika tikai 1928. gadā, kad angļu bakteriologs Aleksandrs Flemings atklāja jauno brīnumlīdzekli – penicilīnu, kas beidzot spēja apturēt arī 500 gadu veco slimību.

Slaveni slimnieki

Kristofors Kolumbs (1451–1506)

Kolumbs bija viens no pirmajiem zināmajiem eiropiešiem, kas slimoja ar sifilisu. Mūža nogalē viņu mocīja slimīgs aizdomīgums un lielummānija, kas ir progresējoša, neārstēta sifilisa simptomi.

Viljams Šekspīrs (1564–1616)

Vairākos Šekspīra darbos ir aprakstīts sifiliss, tāpēc daži pētnieki uzskata, ka dzejnieks pats ar to slimojis. Daži zinātnieki pieņem, ka viņa plikpaurību izraisīja ārstēšana ar dzīvsudrabu.

Ivans Bargais (1530–1584)

Iespējams, ka Ivana Bargā nežēlības iemesls bija sifilisa izraisīta garīga slimība.

Ļeņins (Vladimirs Uļjanovs) (1870–1924)

1902. gadā apmeklējot Parīzi, padomju valsts dibinātājs inficējās ar sifilisu. Ļeņina nāves cēlonis bija valsts noslēpums līdz pat 1992. gadam.

Als Kapone (1899–1947)

Kautrīgais un atturīgais Als Kapone jaunībā inficējās ar sifilisu. Viņa personība pilnībā pārmainījās. Kapone kļuva nesavaldīgs, viegli aizkaitināms, un viņam uznāca lielummānijas lēkmes.

Idi Amins (20. gs. 20. gadi – 2003)

Idi Amins bija viens no nežēlīgākajiem diktatoriem Āfrikā. Pēc Amina nāves ārsti konstatēja, ka viņš slimojis ar sifilisu, kas bija izraisījis bojājumus smadzenēs.

Visu rakstu lasi februāra žurnālā „Ilustrētā Pasaules Vēsture”

Komentāri (19)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu