Mednis un Grāvers atklāj Ogres noslēpumu

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri
References: API SITE

Daudziem ir zināms, cik nozīmīgu lomu Latvijas mūzikas vēsturē spēlējušas tādas tradīcijām un leģendām apvītas pilsētas kā Liepāja un Jelgava, tomēr ir kāda apdzīvota vieta, par kuras pienesumu pašmāju mūzikā nav runāts daudz, lai gan mūziķi, kas nākuši no šejienes, komentārus neprasa. Tā ir Ogre un tās apkaime.

Asociējas ar anarhiju vilcienā

«Man tēvs ir kādreiz pats dzīvojis Ogrē. Viņš saka: tu tajos mēslos iekšā nejaucies,» tā slavenajā Jura Podnieka kinolentē «Vai viegli būt jaunam?» runāja viens no tās varoņiem, Juris Gulbis. Šī dokumentālā filma ir ikonisks stāsts par astoņdesmito gadu padomju jauniešiem, kas sev uzmanību pievērsa ar vienu no lielākajiem skandāliem Latvijas rokmūzikas vēsturē. 1985.gada 6.jūlijā pēc ansambļa «Pērkons» uzstāšanās Ogres estrādē grupas fani koncertā gūto emociju uzplūdā izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus.

Šis ir gadījums, kad Ogres vārds kontekstā ar mūziku līdz šim izskanējis visskaļāk. Tomēr mazpilsēta, kas daudziem asociējas ar dzelzceļa staciju, bezpersoniskām daudzstāvu blokmājām un kriminogēno vidi, bijusi klāt pašmāju mūzikas notikumos vairāk, nekā tas kādam varētu likties.

«Yamaha» un «Roland» sintezatori dara brīnumus

Mūziķis Arnis Mednis ir pārliecināts, ka «ODIS» (atšifrējumā – Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacija) ir pirmā grupa Baltijā, kas sākusi muzicēt, ietekmējoties no astoņdesmitajos gados populārajiem r&b un elektrofanka žanriem. Lai arī apvienība nāk no Rīgas, gandrīz visu pastāvēšanas laiku Mednis kopā ar pārējiem «ODIS» dalībniekiem muzicēja Ogresgalā, spēlējot vētrainas ballītes vietējā kultūras namā. Sākumā populāru skaņdarbu kaverversijas, vēlāk paši savu materiālu.

«Mūsu radītā mūzika bija vismaz pusgadu priekšā tam, ko tobrīd spēlēja pasaulē,»

sarunā ar TVNET atceras mūziķis. Viens no iemesliem tam bija progresīvi domājošais Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas direktors Kārlis Strazdiņš, kas paveica teju neiespējamo misiju un mūziķiem sagādāja tolaik grūti dabūjamos «Yamaha» un «Roland» sintezatorus. «Tobrīd Ogres rajonā bija progresīvi domājoši saimniecību vadītāji, kuri deva naudu aparatūrai un instrumentiem, jo tajā laikā nebija uz kā spēlēt. Maksāja pat algas, un mēs tur strādājām kā mūziķi,» stāsta Aigars Grāvers, kurš turpat netālu 1984.gadā bija sācis darbību grupā «Jumprava».

Teorētiski abas apvienības konkurēja, tomēr ārpus skatuves mūziķi bija labi draugi un tādi ir joprojām. 1986.gadā tika nodibināta apvienība «Opus Pro» ar «dzelzs rīkli» Aleksu un ģitāristu Hariju Zariņu sastāvā, kas sāka spēlēt smago roku, tomēr plašākai auditorijai vēlāk kļuva pazīstami ar balādēm, kā «Tu un es» un «Rozā lietus». Kopā ar tolaik populāro folkroka ansambli «Ornaments», kā arī dziedātāju Olgu Rajecku, kas nāk no Ogres rajona, šie kolektīvi bija spēcīgs pieteikums pašmāju mūzikas dzīvē.

Ne visi spēj uztvert «ODIS» deju ritmus

ODIS "Hei, mazā"

"ODIS", jeb Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas mūziķi nonākuši savam nosaukumam atbilstošā vidē. No kreisās: Andris Lūkins, Egons Krinkelis, Arnis Mednis, Raimonds Macats un Indris Orubs.

FOTO: doremi.lv

«ODIS» zēni uz citu vietējo izpildītāju fona izcēlās ar savu imidžu. Punktotas bikses, netradicionālu piegriezumu žaketes un krekli... Vietējās mākslinieces Elitas Patmalnieces tērpi neatpalika no tā laika pasaules modes tendencēm, taču Padomju Latvijā par tām reti kurš zināja un, kā atceras Mednis, pašmājās viņi tika uztverti kā dīvaiņi. Līdzīga bija arī publikas attieksme pret «ODIS» spēlēto mūziku.

Skatoties šodienas acīm, «Hei mazā», «Radio, radio» un «Šodien ārā saulains laiks» ir perfektas popdziesmas, bet tā laika vidējam Latvijas klausītājam šo netipiski «melno» skanējumu bija grūti «sagremot».

Par vienu gan daudzi ir vienisprātis – Vlada Goldberga režisētais un 1991.gada barikāžu laikā traģiski bojā gājušā Gvido Zvaigznes filmētais video dziesmai «Radio, radio» ir viens no pirmajiem augstas raudzes klipiem pašmāju mūzikā. Ar operatora dzīvesbiedres Daigas un Jura Podnieka studijas režisores Dzintras Gekas laipnu atļauju publicējam šo ilgus gadus televīzijas arhīvos glabāto pērli.

«Jumpravas» mūzika - īpaši nozīmīga Atmodas laikā

Aigars Grāvers spriež, ka tehniski «ODIS» mūzika bija ļoti augstā līmenī («mēs neko tādu nevarētu nospēlēt»), tomēr vietējā klausītāja gaumei tuvāks bijis «Jumpravas» skanējums. Pēc dziesmu «Par rozēm» un «Mākonis» izdošanas «Jumprava» popularitātē uzšāvās gaisā kā raķete, bet Grāvers grupas muzikālo skanējumu vēlējās padarīt nedaudz agresīvāku, mēģinot kombinēt fūzētu ģitāru ar sintezatoru tembriem. Mainījās arī grupas vizuālais tēls (ādas jakas, apģērbs ar kniedēm), un tas pats attiecas uz dziesmu tekstiem, kuri, runājot Grāvera vārdiem, arvien tiešāk un agresīvāk skāra sociālas tēmas:

«Apzinājāmies, ka esam ne tikai muzikanti, kas kaut ko uzspēlē, bet arī mediji, kam kaut kas jāvēsta no skatuves.»

Nozīmīgu ieguldījumu «Jumpravas» dziesmu vārdos ielicis arī turpat netālu Salaspilī dzīvojošais, vēlākais grupas «Aurora» solists Ritvars Dižkačs. Pateicoties vēstījumam un aktuālajam skanējumam, «Jumprava» kļuva par vienu no svarīgākajām grupām Atmodas laikā. Tāpat jāpiebilst, ka Zigmara Liepiņa komponēto cīņai par neatkarību veltīto skaņdarbu «Brīvību Baltijai» izpilda «Opus Pro» vokāls Alex.

Mūsdienās - spēcīga elektroniskās mūzikas «scēna»

Jumprava "Prom no pilsētas"

"Jumprava" astoņdesmito gadu beigās. Augšā no kreisās: Aigars Grāvers un Aigars Grauba. Apakšā: Aigars Krēsla un Ainārs Ašmanis

FOTO: Roks par neatkarību

Pēc Padomju savienības sabrukuma deviņdesmitajos visā pašmāju mūzikas dzīvē iestājās zināms pagrimums, kas skāra arī Ogri un tās kultūru. Panīkums bija manāms arī sociālā ziņā – uz bankrota robežas atradās darba vietas nodrošinošais rūpniecības gigants, Ogres trikotāžas kombināts, kas vienubrīd sāka formastērpu ražošanu «Manchester United» futbola klubam, bet rajona skatēs pamanītie un tagad valsts mērogā populārie mūziķi lielākoties jau bija pārcēlušies uz Rīgu.

Deviņdesmitajos Ogres mūzikas dzīve nekur nepazuda, tā vienkārši kļuva neformālāka.

Pilsētā radās vairākas atzīstama līmeņa alternatīvās mūzikas grupas («Kant», «Embrijs», «Skinflint»), bet pateicoties producentu apvienībai «OGER», projektam «Craft B» un citiem žanra izpildītājiem, Ogre allaž varējusi lepoties ar spēcīgu elektroniskās mūzikas «scēnu». Tā atceroties TVNET atklāj bijušais «Kant» bundzinieks Mareks Kaminskis, kurš pazīstams arī kā grupu «Dun Dun» un «Nielslens Lielsliens» dalībnieks, kā arī projekta «Taksometru sesijas» veidotājs.

Taksometru sesijas

No guļamistabas līdz BBC radio ēteram

Par nelielu atdzīvošanos Ogres mūzikā varēja runāt, tieši pateicoties postroka kolektīvam «Dun Dun». 2007.gadā TVNET Mūzika viņu paštitulēto EP atzina par vienu no labākajiem latviešu ierakstiem. Divus gadus vēlāk dienas gaismu ieraudzīja puišu otrais studijas darbs «333», bet kopš tā laika «Dun Dun» ir pieklusuši un savu darbību raksturo kā pasīvu. Apvienības dalībnieki pārcēlušies uz dzīvi Rīgā un citās pilsētās, iesaistījušies jaunos projektos.

Dun Dun "0.55"

"Dun Dun", uzstājoties "Schilling" festivālā Igaunijā

FOTO: Publicitātes foto

«Es labprāt atgrieztos kādus piecus gadus atpakaļ un aizietu uz kādu no Ogres nelegālajiem elektroniskās mūzikas pasākumiem, kuri parasti notika mežā un kuriem bija pavisam cita noskaņa nekā oficiālajām Rīgas diskotēkām,» atmiņās ar TVNET dalās «Dun Dun» basists Artūrs Liepiņš. Viņš ar vārdu «Dunian», vienkārši darbojoties datorā savās Ogres mājās, radījis mūziku, kas atskaņota prestižajā raidstacijā BBC Radio 1. No Latvijas mūziķiem tas izdevies vien retajam.

Tāpēc iespējams, ka dažas minūtes britu nacionālā radio ēterā mūziķim ir daudz lielāka atzinība par kādu no pašmāju mūzikas balvām.

Šobrīd, pēc divu gadu pauzes, «Dunian» ir atsācis muzicēt. «Iekārtoju nesen nelielu studiju, uz kuru iet pa vakariem darboties, bet joprojām nevēlos to pārvērst par kaut ko nopietnu, vēlos saglabāt tam joprojām to «mājas efektu» - gulēt ar aparātiem rokās un spēlēt,» skaidro pats mūziķis.

Pārceļas uz galvaspilsētu, jo var labāk dzīvot

Lai arī patlaban no Ogres apkaimes nāk daži visai zināmi vārdi (dziedātāja Aija Andrejeva, talantīgais ģitārists Matīss Čudars, TV šova uzvarētājs Nikolajs Puzikovs, vietējās mūzikas skolas audzēknis Atis Ieviņš, tāpat jaunais postroka kolektīvs «Butterflies In The City»), TVNET uzrunātie mūziķi izsaka šaubas, vai to var saukt par specifiski šīs pilsētas mūzikas skatuvi. «Ogre ir ļoti tuvu Rīgai, līdz ar to daudzi ar kultūru saistītie pasākumi vienkārši tik bieži nenotiek un arī tā skatuve nav tik izteikta. Ogrē, piemēram, nav kinoteātra, kas vistiešākajā mērā, es domāju, ir izskaidrojams ar Rīgas tuvumu,» pārdomās dalās «Dunian», norādot, ka pats un vairums citu mūziķu šobrīd koncentrējas galvaspilsētā tālab, ka ir iespējas ikdienā strādāt labāk atalgotu darbu.

Runājot par šodienas norisēm pilsētā, viņa grupas biedrs Mareks Kaminskis ir noskaņots vēl nesaudzīgāk: «Nezinu nevienu pilsētu, kura, esot tik tuvu Rīgai, var veidot tik provinciālu vidi, akcentu un trīs vilcienu pieturas vienā pilsētā.»

Paši mūziķi norāda, ka muzikāli šajā laikā nav īpaši lielas nozīmes tam, kur tu atrodies, jo tehniskās iespējas ļauj radīt kvalitatīvu mūziku gandrīz jebkur. «Ja tev ir vīzija, var kaut vai mežā dzīvot, no saknēm pārtikt un labu mūziku spēlēt,» jokojot rezumē «Dunian».

Uz augšu