Rakstu tūdaļ pēc pirmdienas LTV1 raidījuma „Viss notiek” noskatīšanās 26.01.2009. Raidījuma vadītājs Ansis Bogustovs un veidotāji skāra ļoti svarīgu tēmu par lauksaimniecības produkcijas ražošanu un realizāciju Latvijā. Var teikt tā – tas bija mēģinājums vispusīgi virspusīgi apskatīt šo jautājumu no dažādiem aspektiem. Raidījums domāt rosinošs, bet, manuprāt, pārāk optimistiski pacilājošs.
Pārdomas par "dabīgu" Latvijas pienu (23)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arī es, nepretendējot uz dziļāku šīs pārraides analīzi, domu un emociju svaigumā nedaudz izteikšos par raidījumā izvirzītajām tēmām kā vienkāršs patērētājs. Informācijas, specializācijas un profesionalitātes nepietiekamības dēļ nesākšu analizēt raidījumā pieminētās lietas, procesus un problēmas, bet gan vienkārši uzdošu jautājumus, kas tik īsā un dinamiskā pārraidē netika uzdoti uzaicinātajiem ekspertiem - Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājam Henriham Danuševičam, AS Valmieras piens valdes priekšsēdētājam Rolandam Gulbim, saimniecības „Ezerkauliņi” pārstāvei (lūdzu atvainot, bet neatceros vārdu, kā arī nepratu to atrast interneta resursos).
Tātad – mani jautājumi:
1. Vai tiešām apstākļos, kad Latvijā tik daudz lauksaimniecības zemes stāv atmatā, uzņēmīgie Salaspils puses lauksaimnieki no „Ezerkauliņiem” ir mēģinājuši ar abpusēji izdevīgiem noteikumiem slēgt līgumus ne tikai ar Mārupes dārzeņu ražotājiem, bet ar iespējami plašāku un lielāku skaitu zemkopju – dārzeņu audzētāju par produkcijas iepirkšanu? Varbūt tomēr šie noteikumi nav tik izdevīgi, lai citi zemnieki nodotu savu produkciju šim lielveikalu tīklus ieņēmušajam uzpircējam?
2. Kāpēc lielie piena pārstrādātāji arī vietējam tirgum paredzētos piena produktus pamatā ražo no piena pulvera? Vai saskaņā ar eksperta izskanējušo ieteikumu, kurā tika minēts salīdzinājums ar Vāciju, jebkuras šķirnes govis var turēt nojumēs pat mīnus 20 grādu salā? Kā tas ietekmētu izslaukumus? Vai, neiepērkot kvalitatīvas(=dārgas) slaukšanas, piena dzesēšanas iekārtas, piena ražotāju izredzes saražot Latvijā noteiktajām Eiropas normām atbilstošu pienu ir reālas?
(Atkāpe – nostāsts par Austrijas Alpu mazpilsētiņā pieredzēto: saimnieks tāpat vien ar rokām izslauc savu goteli, pat tesmeni neapmazgājis, ieliek slauktuvi ūdens baļļā, mazliet pamaisa un ... pēc dažām stundām ielej piena savācēja cisternā. Smieklīgi vai skumji?)
3. Vai tiešām divi lielākie lielveikalu tīkli, kā arī daži ne tik lielie, veicot produkcijas iepirkumus, ir vienlīdz pretimnākoši gan lieliem piegādātājiem (gribētos teikt uzpircējiem), gan ne tik lieliem piegādātājiem? Radās arī daži jautājumi pieaicinātajiem.
Vai tiešām zinātnieki Latvijā var tik pārliecinoši apgalvot, ka ģenētiski modificēti produkti nenodara nekādu kaitējumu? Jebkuram vairāk vai mazāk zinošam cilvēkam ir skaidrs, ka izmaiņas gēnos nav pamanāmas ne 10, ne 20 gados. Un pilnīgi droši mūsu paaudzes pētnieki šīs izmaiņas ne tikai nepamanīs, bet arī negribēs pamanīt, lai tikai netiktu kavēti viņu pētījumi. Nesadzirdēta palika kādas sievietes replika, ka sekas ģenētiski modificēto kultūru audzēšanas lielvalstīs jau ir jūtamas.
Nemaz jau nerunāsim par tām pieļaujamajām normām, kuras pat nav jāuzrāda uz produkta iepakojuma. Vai esat kādreiz padomājuši par tiem desertiem, kas ražoti no ekoloģiski tīriem produktiem, piejaucot tiem ģenētiski modificētu cieti? Ansi, vai gribētu, lai tavi bērni ēd kaut ko modificētu?
Iveta