Pēc Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienām Atis un Jānis Auzāni atkal atsāk koncerttūri «Rokasspiediena attālumā...». Un viņi absolūti neuztraucas, ka tas notiek piektdienā, 13.datumā. «Neesam māņticīgi, un tas būs pasākums ar piedzīvojumiem!» smejas Atis.
Eksperiments attaisnojās
«Ir jābūt ļoti drosmīgiem, lai vienā piegājienā ieplānotu sešdesmit koncertus,» smej Jānis, kurš uzņēmies arī tūres menedžera pienākumus, piebilstot, ka tūres pirmajā kārtā vēlējies izpētīt, kāda ir cilvēku atsaucība, ko viņi grib dzirdēt un vai viņi vispār nāk uz koncertiem, lai pēc tam izlemtu, vai ir vērts turpināt.
«Tas pierādījās jau tūres pirmajās nedēļās, un nupat mums sāk pietrūkt laika, lai aizbrauktu uz visām vietām, kur cilvēki mūs gaida. Ir vēl vismaz desmit pilsētas, kur vajadzētu uzstāties, taču nekādi nespēju atrast brīvus datumus...»
Mūziķi nenoliedz, ka programma «Rokasspiediena attālumā...» bijusi eksperiments, vēl jo vairāk tādēļ, ka cilvēkiem joprojām brāļi Auzāni asociējas ar Oranžo kori un «Koru kariem», savukārt šī programma kardināli atšķiras no visa iepriekš dzirdētā.
«Veidojot programmu, ilgi domājām un likām lietā pašu uzkrāto pieredzi, lai labāk saprastu, kas klausītājiem ir nepieciešams – gan šajā gadalaikā, gan vispār. Izrādījās, ka tas, ko darām, cilvēkiem patīk... Iespējams, tādēļ, ka tagad reti kad koncertē tik lieli sastāvi, turklāt lielu darbu esam ieguldījuši dziesmu izvēlē.
Ja dziedi dziesmu, kas patīk tev pašam, tad cilvēks klausoties notic tām sajūtām un emocijām,
kas ieliktas priekšnesumā,» spriež Jānis.
Taujāti, vai gaidāmā referenduma sakarā programmā nav bijusi doma iekļaut «Dzimto valodu», Jānis pēc maza klusuma brīža atteic, ka nē. «Manuprāt, mūsu programmas ideja un nostāja tāpat cilvēkiem ir skaidra. Nedomāju, ka ir nepieciešami skaļi vārdi.»
Pie visa vainojams venecuēlietis
Brāļu koncertprogrammā netrūkst muzikālu pārsteigumu – tostarp Leonarda Koena dziesmas «Hallelujah» versija un «Volare» no grupas «Gipsy Kings» repertuāra, kuru klausītāji allaž pieprasa atkārtot un ir ļoti iecienījuši.
«Laikam mana mamma kādam paguvusi pastāstīt, ka es spāniski ne tikai dziedu, bet arī runāju,» Jānis smejas. Taujāts, kā īsti ir ar spāņu valodu, viņš skaidro, ka, mācoties Līvānu vidusskolā, iesaistījies jauniešu kultūras apmaiņas programmā. «Tad pie mums ciemos ieradās un kādu laiku dzīvoja venecuēlietis Hairo, kurš runāja tikai spāņu valodā. Viņš bija ļoti sabiedrisks un ik pa brīdim pie viņa iegāzās vēl kāds kolumbietis vai venecuēlietis, tā ka brīžam pie mums dzīvoja vismaz piecpadsmit jaunieši. Protams,
spāņu valoda apkārt skanēja nepārtraukti, un tā nu šo to apguvu.
Savukārt Hairo mācījās latviski, un, lai gan pagājis jau tik daudz gadu, viņš joprojām runā ļoti labā un tekošā latviešu valodā.» Tādēļ apgūt spāņu dziesmas tekstu Jānim nav bijis problēmu.
«Kad Atis teica, ka man būs jādzied tieši šīs divas dziesmas, es atbildēju – tu taču esi galīgi traks! Es neesmu dziedātājs, un, manuprāt, tik sarežģītas dziesmas dziedāt var cilvēks, kurš to ir mācījies, nevis visu laiku nodarbojies ar pilnīgi citām lietām,» stāsta Jānis, neslēpjot – Atim piemīt lielisks talants pārliecināt. «Kad viņš ir pārliecinājis, ka tu vari, tad arī pats tam notici. Vēl Atis teica:
ja tu katru dziesmu nodziedi četrsimt reižu, tad vari uzskatīt, ka esi to iemācījies...»
Gluži četrsimt reižu Jānim šīs dziesmas vēl nav izdevies nodziedāt, taču nu jau vairs daudz netrūkstot. Tomēr par profesionālu dziedātāju viņš sevi joprojām neuzskata, lai gan ir pārliecinājies, ka dziedāšana ir labs veids, kā savas emocijas parādīt klausītājiem. «Ja tas strādā – lieliski!»
«Dejām pietrūkst vietas!»
Vai publika dažādās Latvijas pilsētās atšķiras? «Ar Oranžo kori mums bija vismaz 270 koncertu apmēram simt dažādās Latvijas vietās. Pēc tam secinājām, ka publika neatšķiras,» atklāj Atis, savukārt Jānis viņa teikto papildina – viss atkarīgs no tā, kā tu pasniedz savu priekšnesumu.
Brāļi arī novērojuši, ka publika mēdz būt gan vēsāka, gan karstasinīgāka, bet tas esot atkarīgs no vairākiem faktoriem. «Pirmais: cik bagāta vai trūcīga ir kultūras dzīve tur, kur uzstājamies, un cik daudz cilvēki apmeklē pasākumus. Ir vietas, kur koncerti notiek maz un reti, jo vai nu mākslinieki uz turieni nebrauc, vai cilvēki nevar atļauties iegādāties biļetes. Tādēļ iespējams, ka šā iemesla dēļ cilvēki būs vērtējošāki un savas emocijas mazāk parādīs uz āru,» stāsta Jānis.
Visprecīzāk to definējis Ata un Jāņa vidējais brālis Āris, kurš pēc koncerta brāļiem teicis, ka pirmās trīs četras dziesmas cilvēki skatās un vērtē, kāds īsti ir jaunās programmas formāts.
«Tad viņš ērtāk iekārtojas krēslā un jūtas tik pārņemts,
ka puskoncertu pēc dziesmām pat īsti negrib aplaudēt – nevis tāpēc, ka nepatiktu dzirdētais, bet tādēļ, ka nespēj sagaidīt nākamo dziesmu,» piebilst Atis. Brāļi arī pamanījuši, ka cilvēki zināmākās dziesmas labprāt dzied līdzi, taču deju pagaidām neesot bijis. «Kas zina: ja zālē būtu vairāk vietas, iespējams, kāds pie «Volare» arī mestos dejā,» spriež Jānis.
«Nekad nesaki nekad»
Paralēli koncerttūrei brāļi piedalās arī dažādos citos muzikālos projektos: top jauna dziesmu programma «Bez skaistām sievietēm nav dzīvot vērts», turklāt šo sestdien Eirovīzijas pusfinālā izskanēs Elizabetes Zagorskas dziedātā «You Are a Star», kam mūziku rakstījis Atis, bet vārdus – Kārlis Streips. Abi autori tikušies klātienē neesot, un Atis stāsta, ka dziesmas iniciatore bijusi Elizabete: «Viņa man atnesa vārdus un lūdza, lai uzrakstu mūziku. Parasti es draugiem neatsaku, tādēļ ķēros pie darba. Dziesmas tapšanā lielu darbu ieguldīja arī Elizabete pati, tādēļ viņa noteikti minama kā līdzautore.»
Zinot, ka abiem brāļiem ir liela TV šovu pieredze («Koru kari», «Dziedi ar zvaigzni», «Dejo ar zvaigzni»), loģisks šķiet jautājums, vai viņi nevēlas izmēģināt spēkus Eirovīzijā, kas arī pieskaitāma TV šoviem. «Stipri šaubos un domāju, ka drīzāk nē,» Atis visai strikti atteic, gan pēc brīža piebilstot – protams, nekad nesaki nekad.
Savukārt Jānis teic: ja nebūtu šīs koncertprogrammas un katru nedēļas nogali pa trim četriem koncertiem,
iespējams, jau šogad brāļu duets būtu pieteicies Eirovīzijai.
«Par šo jautājumu neesam runājuši, taču zinu, ka abi esam domājuši. Ideja gaisā ir noplivinājusies. Galu galā Eirovīzija arī ir šovs, kas ieņem zināmu vietu mūsu izklaides industrijā.»
Pagaidām brāļi nolēmuši turpināt aizsākto; vēl jo vairāk tādēļ, ka šie koncerti un tikšanās ar cilvēkiem, viņuprāt, ir lieliska enerģijas apmaiņa. «Tas ir kaut kas īsts!» viņi ir pārliecināti.
