Arī 63 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām vāciešus vēl joprojām nodarbina Ādolfs Hitlers. Visā pasaulē sarakstīts tūkstošiem grāmatu par liktenīgajām tautas attiecībām ar fīreru – par varas un atkarības, terora un sajūsmas mijiedarbību. Tāpat uzņemts simtiem dokumentālo filmu par nacionālsociālistu noziegumiem. Un vienalga šķiet, ka šī vēstures lappuse vēl nav pāršķirta. Paliek neatbildēts, kāpēc viņam sekoja tik daudz cilvēku?
Ārēji viņš bija nepamanāms
Hitleram nebija ne izteiksmīga profila kā Staļinam un Linkolnam, ne tādas neatkārtojamas fizionomijas kā Vinstonam Čērčilam. Viņš nebija arī tik teatrāla figūra kā plikpaurainais Musolīni. Redzot Hitleru uz ielas, neviens pat neatskatītos – viņš bija vidusmēra tips bez īpašām pazīmēm, protams, izņemot vecmodīgās ūsiņas, kas sejai piešķīra drīzāk komisku izteiksmi. Hitleram nebija ne tādu īpašību, ne talantu, kas izceltu no pelēkās cilvēku masas. Vien tas, ka viņš šo masu nicināja. Viņam derdzās gan pilsoniskās sabiedrības izpriecas, gan visa pilsoniskā dzīve kopumā. Hitlers nerīkoja galvu reibinošas pieņemšanas Reiha kancelejā un neorganizēja medības vai dzīres, kā to darīja reihsmaršals Hermanis Gērings. Draugu fīreram nebija. Viņš bija veģetārietis, nesmēķēja un nelietoja alkoholu. Vienīgās nopietnās attiecības ar sievieti viņš kā smagu nastu slēpa no sabiedrības acīm.
Pat atrodoties slavas zenītā, viņam piemita kaut kas drūms un dēmonisks. Neviens nekad viņu nav redzējis patiesi smejamies. Ir saglabājies tūkstošiem fotogrāfiju, arī privātā noskaņā – bet nevienā Hitlers nav redzams smejamies no visas sirds. Viņa dzīvē nebija nekā no tā, kas būtībā cilvēka dzīvei piešķir jēgu, siltumu un cieņu: ne izglītības, ne profesijas, ne mīlestības, ne draudzības, ne laulības, ne bērnu. Visu Hitlera politisko karjeru pavadīja nemitīga gatavība šķirties no dzīves, izdarot pašnāvību. Un beigās viņš patiešām to arī izdarīja.
Hitlers nebija intelektuālis kā vēsturiskie dumpinieki pirms viņa – Robespjērs, Markss un Ļeņins. Hitleram pat nebija savas autentiskās ideoloģijas. Neko no tā, kas tika dēvēts par nacionālsociālismu, nebija vadoņa paša izdomāts. Visu, ko Hitlers atklāja vācu nacionālo un rasistisko biedrību un partiju, kā arī publicistu ģermāniski kristīgajā pasaules redzējumā, viņš apvienoja juceklīgā mistrojumā, kas sastāvēja no sociāli revolucionāras retorikas un rasistiskas idejas. Viņš skaļi izteica to, ko daudzi klusībā domāja, un sakāpināja sacīto līdz kriminālam, jā, pat līdz slepkavnieciskam līmenim.
Hitlera dzīves iekšējais stimuls bija naids
Tas bija bezgala dziļš, patoloģisks naids uz visu pasauli. Lai viņa naids varētu izlauzties uz āru, Hitleram bija nepieciešami konkrēti ienaidnieki: arodbiedrību darbinieki, sociāldemokrāti, komunisti, čigāni, homoseksuāļi un, protams, pirmajā vietā ebreji, kas gribot iznīcināt āriešus. Šī apmātība viņa dzīvē dominēja no pirmās politiskās runas līdz pat pēdējai stundai. Politiskais traktāts Mein Kampf (Mana cīņa) nav nekas cits kā viens vienīgs uzsaukums masu slepkavībai. “Ar to, ka es atkaujos no ebrejiem, es cīnos par Tā Kunga radītām vērtībām.” Šīs nācijas iznīdēšana kļuva par priekšnoteikumu valdīšanai pār pasauli. “Valsts, kas rasu iznīcināšanas laikmetā rūpējas par saviem augstāko rasu pārstāvjiem, kādu dienu kļūs par pasaules valdnieci.”
2009. gada 30. aprīlī apritēs 64 gadi kopš Hitlera nāves. Modernā vācu sabiedrība uzskata, ka nacistu noziegumi pieder pagātnei. Bet no tāda cilvēka kā Hitlers tik viegli vaļā netikt. Neatkarīgi no tā, vai viņu piemin vai ne, Hitlers ir ieņēmis stabilu pozīciju vācu tautas kolektīvajā zemapziņā.
Vācija šai izvarošanai padevās labprātīgi: nācija, kas vēl pirms 100 gadiem sevi uzskatīja par dzejnieku un filozofu tautu sārtā dedzināja labāko dzejnieku un domātāju grāmatas, stājās brūni tērptās demonstrantu kolonnās, cēla sveicienam labo roku, fīrera dzimšanas dienā pa logu izkarināja karogu ar pretējā virzienā vērstu saules simbolu (svastiku) un, pat pērkot bulciņas, uzsauca “Heil Hitler”. Nācija gavilēja par ierīkotajām ātrgaitas maģistrālēm, folksvāgenu, gaisa kuģi cepelīnu, par jaunajiem tankiem un iznīcinātājiem, bet pievēra acis uz koncentrācijas nometnēm, kas jau sen pirms Aušvices (tagadējās Osvencimas, Polija) publiski bija ierīkotas visā impērijas teritorijā: Zaksenhauzenē, Dahavā, Būhenvaldē, Bergenā-Belzenē un citur.
Vācieši savu fīreru atbalstīja līdz viņa pēdējai stundai – patiesībā tas arī ir lielākais kauns. 1944. gada 20. jūlijā pret Hitleru tika vērsta sazvērestība, taču tās organizētāji bija izmisušu cilvēku mazākums – daži simti no 80 miljoniem. Kā būtu iegrozījusies vēsture, ja Klausa Šenka grāfa fon Štaufenberga spridzeklis tik tiešām būtu fīreru nogalinājis?
Vienmēr eksistējuši divi ērti, taču nekam nederīgi varianti, kā tikt galā ar Hitlera problēmu. Pirmais – kariķēt, kā to filmā Lielais diktators ģeniālā veidā izdarījis Čārlijs Čaplins. Otrais – pacelt līdz metafiziskajam līmenim, attēlot viņu kā ļaunuma iemiesojumu un šādā veidā Hitleram vēsturē piešķirt izskaidrojamu vietu. Taču ne kaprīzais filmas tēls, ne par sātanu kļuvušais cilvēks nespēj izskaidrot šīs personības fenomenu.
Pēc visiem šiem gadiem Ādolfa Hitlera personu nesedz vairs neviens noslēpums, un fīrera patiesā seja ir atklāta. Taču pār Vāciju ēnu viņš met vēl aizvien. No šī cilvēka nācija netiks vaļā nekad. Par Hitleru un viņa piekritējiem sarakstīts tūkstošiem grāmatu, taču viens jautājums paliek neatbildēts: kas vāciešiem lika sekot vadonim bezdibenī, gluži tāpat kā žurkas sekoja žurku ķērājam brāļu Grimmu pasakā? Mīkla nav Ādolfs Hitlers – mīkla ir cilvēki.
Raksts pilnā apjomā izlasāms žurnāla GEO janvāra numurā.
Heinrihs Jeneke, žurnāls GEO