Latvija ietu bojā, ja krievu valodai būtu oficiāls statuss

«Ir pazemojoši balsot par to, kas mums pienākas,» iesāk allaž patriotiski noskaņotais brīvības cīnītājs. «Lai arī kā mēs uz sevi vai kāds uz mums neskatītos, mums ir tiesības vienā mazā pasaules pleķītī lietot savu valodu un nepakļaut to iznīcībai, ko pieļautu šī referenduma organizētāji.»

Bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs un politiķis, kurš tagad pārcēlies uz dzīvi dzimtajā pusē Madonā, pēc nobalsošanas aicina mainīt likumus, lai šādi pazemojoši referendumi vairs neatkārtotos.

«Balsošana par krievu valodu kā valsts valodu ir balsošana pret Latvijas tautas pastāvēšanas tiesībām.»

Īvāns atminas, ka Atmodas sākumā 1988.gada jūnijā, pirms runāšanas par neatkarības atgūšanu Rakstnieku savienībā tika runāts par latviešu valodas bojāeju tieši tāpēc, ka blakus pastāvēja oficiālais sazināšanās līdzeklis – krievu valoda. «Tikai ar šo valodas jautājumu mēs sākām iet tālāk. Sapratām, ka latviešu valodu nav iespējams nosargāt, ja nebūs valsts un neatkarības,» viņš saka.

Izsaka pateicību nelatviešiem, kas nepakļāvās provokācijai

Tālab viens no pirmajiem likumiem, kas sabiedrības spiediena rezultātā tika pieņemts vēl pirms Tautas frontes, bija likums par latviešu valodu kā valsts valodu.

«Šobrīd šāds referendums ir atkāpšanās aiz Atmodas robežām, tā ir atkāpšanās atpakaļ uz staļinismu,»

teic Īvāns un piebilst, ka parakstu vācējiem Vladimiram Lindermanam un Jevgēņijam Osipovam piemīt līdzīga domāšana un nicība pret mazākām tautām un valodām.

«Lai arī cik nepatīkami un pazemojoši daudziem cilvēkiem nešķistu balsot par šādu pašsaprotamu lietu, uz šo tautas aptauju ir jāiet un pārliecinoši jāparāda, kāds tad ir īstais spēku samērs un kāda ir patiesā Latvijas tauta.»

Bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs izsaka pateicību tiem pēc izcelsmes nelatviešiem, kas nav pakļāvušies šai provokācijai.