Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mednieku ticējumiem un tradīcijām ir sena vēsture. Grieķu mitoloģijā kā medību dieviete minēta Artemīda, kura rūpējusies par meža dzīvniekiem, ganāmpulkiem, auglību, sodījusi medniekus, kuri nesaudzīgi izturējušies pret meža dzīvniekiem. Vēlāk romieši Artemīdu pārdēvējuši par Diānu.
Arī Latvijā atsevišķi mednieku kolektīvi pirms medībām godina Diānu.
Ticējums: jo zemāk Diānai mednieks klanīsies, jo labāk veiksies medībās.
Latviešu tautasdziesmās medību sakarā minēta Meža māte.
Arī latviešiem ar medībām un medniekiem saistīti daudzi ticējumi.
Ja no rīta ejot uz medībām pirmo satiek sievieti, medības būs neveiksmīgas, ja vīrieti - veiksmīgas.
Ja mednieks iet uz medībām, tad viņam nedrīkst vēlēt sekmīgas medības - tad tajās neveiksies. Jāvēl: "Ne spalvas!" vai "Šauj garām!".
No rīta, dodoties uz medībām, mednieks nedrīkst atgriezties mājās pēc aizmirsta priekšmeta, tad neveiksies.
Ja, medībās ejot, suns vāļājas pa zemi, medības izdosies.
Kad medību suns apmierina dabiskās vajadzības, medniekam jānoņem cepure - būs veiksme.
Senas medību tradīcijas saistītas ar lauztiem vai grieztiem koku zariem. Tā ir īpaša mednieku simbolika.
Latvijā to visbiežāk ievēro pēc dižmedījuma iegūšanas - medību vadītājs pasniedz medniekam lauztu trijžubura egles vai lapotu ozola godinājuma zariņu - augstāko apbalvojumu medībās. Zariņu pasniedz, turot to uz cepures vai uz medību dunča asmeņa. Nav pieņemts asmeni turēt pret mednieku. Viņam šajā brīdī jābūt bez galvassegas, bet vēlāk viņš pats zariņu piestiprina pie cepures kreisajā pusē. Pieņemts, ka zariņu pasniedz virs medījuma galvas. Ja vienās medībās mednieks gūst vairākus dižmedījumus, cepurei piesprauž ne vairāk kā divus zariņus.
Dzinēju medībās pieņemts, ka godinājuma zariņu veiksmīgam šāvējam pasniedz pēc katra masta mednieku ierindas priekšā - tas tādēļ, lai mednieks uzmanības centrā būtu visu dienu.
Individuālajās medībās veiksmīgam šāvējam godinājuma zariņu pasniedz līdzgaitnieks vai meža sardzes pārstāvis. Ja tādu nav, zariņu nolauž un cepurei piesprauž pats mednieks.
Godinājuma zariņu mednieki kā atšķirības zīmi var nēsāt dažādos svinīgos saietos. Šādos gadījumos zariņus, piestiprina cepures labajā pusē. Pavadot kādu mednieku uz mūža dusu, pavadītāji zariņus samet aizgājēja kapā.
Sadalot dižmedījumus, veiksmīgais šāvējs tradicionāli saņem medījuma galvu un ādu, bet gaļa tiek sadalīta līdzīgās daļās visiem medību dalībniekiem. Dažos mednieku formējumos pieņemts, ka šāvējam piešķir arī dižmedījuma krūšu kaula izgriezumu.
Klājot mielasta galdu, uz katras porcijas var arī uzlikt egles vai ozola zariņu.
Sadalot porcijas, ieteicams nelielu daļu atdot arī tiem medību suņiem, kuri labi strādājuši. Savukārtatzinību nav pelnījuši tie, kuri atvesti uz medībām izklaidēties.
No "Lielās medību grāmatas"