Puzikovs: galvenais ir darbs un atbildības sajūta

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Mārtiņš Otto / TVNET

Klāt kārtējais «Eirodziesmas» laiks, kad pašmāju mūziķi cīnās par tikšanu uz «Eirovīzijas» dziesmu konkursu. Gadu gaitā lielākās skatuves zvaigznes no šīs sacensības ir loģiski atkritušas, un tiek dota iespēja jaunajiem. Viens no reālākajiem pretendentiem uz uzvaru ir vairāku TV šovu zvaigzne Nikolajs Puzikovs, kurš šogad debitēs arī ar albumu. Par to, par konkursu, par policiju un vēl šo un to lasi sarunā ar Nikolaju.

Tev tuvojas nu jau kārtējais TV šovs, kārtējais pārbaudījums. Ko tu pats no tā gaidi, cik tālās «Eirovīzijas» tālēs uzreiz skaties?

Galvenais man ir izpildīt savu uzdevumu. Labi nostartēt, lai pašam pēc tam nav kauns. Ir ieguldīts liels darbs, nav tā, ka atnākšu, nodziedāšu un aiziešu. Process ir bijis ilgstošs, izlietoti resursi, enerģija...

FOTO: Mārtiņš Otto / TVNET

Tevi atbalsta ierakstu kompānija «Mikrofona ieraksti», par kuru mākslinieku esi kļuvis.

Tā ir, viņi mani atbalsta ar idejām, ar dziesmām, vēl citām lietām. Atbalsts ir tiešām jūtams.

Kāda ir sajūta būt nākamajam izredzētajam talantam no TV šoviem, kuru ir atzinuši lieli izdevēji un tagad turpinās attīstīt jau kā īstu mākslinieku?

Ir tā, ka esmu ļoti daudz strādājis, lai būtu šajā situācijā. Es domāju, ka ikvienam cilvēkam, ja viņš grib kaut ko dzīvē sasniegt, ir daudz jāstrādā. Bez tā nekas nesanāks. Par mani ir bijuši daudzi slikti komentāri, cilvēki neatzīst to, ko es daru, bet es turpinu cītīgi strādāt.

Tu domā interneta komentārus? Tos lielākoties vispār nav jēgas uztvert nopietni. Visticamāk arī pie šīs intervijas būs daudz sliktu komentāru. Daudz svarīgāk ir, cik daudzi cilvēki rakstu vispār izlasa.

Tā arī uzraksti! Tiem, kas raksta visādas sliktas lietas, varu teikt – labāk darīsim labu!

Tevi pašu nekaitina, ka tiec dēvēts par «dziedošo policistu»?

Nē, jo es jau tāds arī esmu – reāli strādāju policijā. Reāli! Cilvēki man daudzreiz prasa, vai es tiešām turpinu tur strādāt, bet tā tiešām ir. Esmu īstā dienestā.

Bija runas, ka mainīsi darbavietu, nebūsi vairs policists Ogrē.

Bija, bet joprojām strādāju turpat. Nu jau būs gandrīz divi gadi. Bet ar iespējamo darba maiņu viss tā arī beidzās – mani citur nepārcēla un viss.

Ja jau esam sākuši runāt par tavu primāro darbu, tad kas ir tas, ko tu dari policijā?

Man ir tāds darbs, ko jebkurš negribētu darīt. Nākas saskarties ar diezgan briesmīgām lietām.

Manā dzīvē tiešām ir divas pilnīgi atšķirīgas sfēras – mūzika, šovbizness, lielā skatuve, kur esi uzmanības centrā, un reālā iela, alkohols, narkotikas, arī slepkavības un nelaimes gadījumi.

To visu redzu ar savām acīm. Esmu jau pieradis. Man tiešām arī policijas darbs šķiet ļoti interesants. Tas nav tāds, kur tu vienkārši sēdi un atstrādā savas stundas, darba dienas. Visu laiku esi apritē, piedzīvo ko jaunu, aizsargā cilvēkus.

Tas, ka tu esi jau gana atpazīstams, primārajā darbā traucē vai netraucē?

Galīgi netraucē! Ir, protams, situācijas, kad būtu labi, ja tas cilvēks, kuru es aizturu, mani neatpazītu, bet pagaidām esmu konstatējis, ka tas pat drīzāk palīdz, nevis nepalīdz. Cilvēks uzreiz nomierinās, jo zina, ar ko runā. Viņš mani uzrunā – o, jā, Nikolaj, tu dziedi, tu tur to un to... Ir dažādi kuriozi, bet ir vieglāk sarunāties ar cilvēkiem. Ne jau visi mani, protams, zina, bet liela daļa noteikti, arī bezpajumtnieki un cilvēki, kas nonāk īslaicīgās aizturēšanas izolatorā turpat Ogrē.

Ja ņem vērā tava primārā darba specifiku, tad tu kā mūziķis drīzāk varētu būt sociālais reperis, nevis dziedāt dziesmas par mīlestību. Vai arī tas tevi pārāk «nogruzītu»?

Tā arī nebūtu. Ir jau tā, ka ikdienā esmu nopietns un citu seju uzlieku tieši uz skatuves. Taču reperis nebūšu.

Tas poptēls, popskatuve tevī rada harmoniju, pretsvaru ikdienai?

Es domāju, ka jā. Grūti tagad spriest, kā būtu, ja būtu. Ja es nestrādātu policijā un pievērstos tikai muzikālajai jomai. Iespējams, ka tieši tā arī notiks.

Tādu domu tātad neatmet – ja uz skatuves veiksies arvien labāk, tad pametīsi policiju?

Pavisam neatmetu, bet pagaidām tādas domas nav. Un arī tas imidžs izstrādājies labs - «dziedošais policists». Domāju, ka es no tā tikai iegūstu.

Kas ir forši, ka tu ar to nespekulē. Šķiet, ka Ellai bija «Eirodziesmas» izgājiens uz skatuves policijas tērpā...

Ā, nē, nē, es noteikti nepārģērbšos policijas tērpā! Uz skatuves tik izteikti mēģinu to sajūtu neņemt līdzi. Tas traucētu.

Ir gan grūti iedomāties, piemēram, Lauri Reiniku, kurš paralēli skatuves darbībai vēl strādātu arī policijā. Ne tāpēc, ka viņš būtu neatbilstošs cilvēks, bet tīri dēļ laika ieguldījuma, ko viņš velta darbam mūzikas jomā.

Jā, es arī daudz laika veltu gan darbam policijā, gan mūzikai. Protams, ir grūti to apvienot. Bet pagaidām kaut kā raujos. Kamēr jauns, tikmēr tā var. Klausies, man arī patīk kaut kāds pamats!

Ir tomēr vajadzīgs stabils darbs, pamats zem kājām. Ja tev Latvijā tā ir, tad var uzskatīt, ka jau ir paveicies.

Negribētu tā, lai būtu jādomā – būs šomēnes koncerts vai nebūs? Tas mūziķa darbs nav tik pastāvīgs.

Tu dzīvo Ogrē. Tas ir gana tuvu, lai izbraukāšana uz koncertiem, šoviem droši vien nebūtu problēma. Daudzi zināmi mūziķi vispār turpina dzīvot Liepājā, Smiltenē un citās pilsētās.

Ogre jau principā ir blakus Rīgai! Man pat policijas iecirknis ir pievienots Rīgas reģionam. Viss notiek Rīgā, arī aizturētie jānogādā Rīgā. Pusstundas brauciens, un esi klāt.

Atgriežoties pie «Eirovīzijas», vai tev ir tāda ambīcija braukt uz to lielo konkursu tieši šogad, nevis kaut kad nākamgad vai vēl vēlāk?

Nu, pagājušogad jau arī piedalījos, arī bija liela pārliecība. Tādēļ es tā nedomāju. Ir vienkārši jāmēģina, jāizdara savs darbs, jāizspiež no sevis maksimāli visa sula, un tad jau redzēsim. Bet noteikti jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari. Un jābūt tai vēstij, lai cilvēks saprot, ko tu dari, lai viņam tas šķistu patīkami un būtu prieks skatīties. Rezultātu, protams, ietekmē ļoti daudzas lietas.

Rezultāti gan tev līdz šim ir bijuši pat ļoti labi – uzvara «Muzikālajā bankā», TV šovu fināli...

Tā tiešām ir, un par to ir milzīgs prieks. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mēģinu būt tāds, kāds esmu.

Kas, tavuprāt, ir tas, kas cilvēkus uzrunā, kad esi uz skatuves?

Viņiem patīk gaišas lietas. Man pašam ir tāpat, nepatīk negācijas. Latvijā diemžēl ļoti daudz saskaramies ar sliktām lietām. Tagad vispār tā sajūta ziemā ir tāda drēgna, bezkrāsaina, it īpaši, ja pastaigā pa Rīgu. Vēl cilvēkiem vajadzīga atklātība, godīgums.

Tad tu runā nevis par popmūziku šova pēc, bet par popmūziku ar mesidžu un atklātību.

Jā, ar mesidžu. Mūzika ir garīga lieta. Tai ir jāsagādā cilvēkam prieks. Manuprāt tā ir vienīgais relaksācijas veids, ar kuras palīdzību cilvēks var pa īstam relaksēties. Tu klausies mūziku, un viss ķermenis, arī dvēsele atpūšas. Tas ir ļoti dziļi. Kāpēc vispār mūzika ir? Tur būtu ko papētīt. Tai pašā laikā ar to mūziķis var pelnīt arī naudu.

Es iepriekš ne velti pieminēju to «dziedošā policista» klišeju. Šķiet, ka daudziem tiešām radies tāds priekšstats, ka tu esi policists, kurš gandrīz vai nejauši nonāca TV šovā un momentāni kļuva par zvaigzni. Viņi nezina tavu biogrāfiju, to, ka esi gājis cauri vairākiem jauno dziedātāju konkursiem, ieskaitot «Aprīļa pilienus» un «Jaunās zvaigznes»...

Jā, jā. Es nodarbojos ar mūziku pat pirms vispār iestājos policijas skolā. Šaubos, vai iespējams tā no nulles uzreiz gūt tik lielus panākumus. Man arī bija tāds konkrēts mērķis jau vidusskolā. Es iestājos policijā, lai varētu sevi materiāli atbalstīt ar darbu, plus arī tēvs bija policists un tā lieta nešķita sveša. Un tad varēju atļauties nodarboties arī ar mūziku.

Tas laikam ir pierādījums tam, ka ir forši zināt, ko tu gribi. Daudzi tavas paaudzes cilvēki šķiet tādi nedaudz apmaldījušies, viņi nezina, ko paši grib.

Tā ir, un man šķiet skumji, ka cilvēki apgalvo – Latvijā nav nekādas iespējas. Tās ir pilnīgas muļķības! Ja tu kaut ko gribi sasniegt un strādā, tad Latvijā ir viss, kas vajadzīgs. Kādēļ jābrauc prom no savām mājām? Var jau būt, ka pēc vairākiem gadiem es dzīvošu kaut kur citur, bet vismaz pagaidām man ir labi šeit.

Kad gaidīt debijas albumu?

Šobrīd ar ierakstu kompāniju meklējam sponsorus. Vēl ir jāieraksta pāris dziesmas, un pavasarī, iespējams, iznāks albums.

Tu pats arī saceri dziesmas?

Ir paredzēts, ka viena dziesma būs arī manējā. Ceru, ka sacerēšu, esmu tagad radošajās gaitās. Sacerēšana lielā mērā ir tā pati improvizācija.

Tu spēlē klavieres?

Nē, es nemāku spēlēt nevienu mūzikas instrumentu.

Vienīgais, ko māku spēlēt, ir pēkšķis! Tā ir tāda trubiņa ar plēvīti iekšā. Ieliec to mutē, dziedi un rodas vibrācija, dažādas skaņas.

Esmu to demonstrējis «Koru karos» (šajā TV šovā Nikolajs piedalījās kā Olgas Rajeckas Violetā Lielvārdes kora dalībnieks – red. piez.).

Tavai jaunajai «eirodziesmai» radīts arī videoklips, un tajā ir ļoti daudz mīlestības.

Tajā klipā es vēlējos uztaisīt savu dienasgrāmatu – parādīt, ar ko es nodarbojos.

Vadoties pēc klipa, sanāk, ka tu nodarbojies tikai ar mīlestību.

Nē, sanāk tā, ka es nestrādāju tikai policijas iecirknī, bet arī braucu pie cilvēkiem – pie bērniem, pie veciem cilvēkiem. Vēlējos parādīt, ko es redzu savām acīm. Mana auditorija galvenokārt ir tieši šī.

Tas lielā mērā saistīts arī ar labdarību.

Dažreiz tā ir labdarība, dažreiz var arī kaut ko nopelnīt. Bet vēlējos arī parādīt, ka mana auditorija ir plaša un ka tie ir tie pamatcilvēki, vienkāršie cilvēki, kuri nemelo un ir tādi, kādi ir.

Droši vien, ejot uz skatuves ar tādu pašu atklātu attieksmi, arī saņem ar grābekli pa pieri no tās auditorijas, kas nevar noticēt tam, ka tā nav tēlošana. Tā vienkārši nevar būt!

Tā laikam sanāk. Bet vismaz nevaru sūdzēties par uzmanības trūkumu. Kaut vai sociālajos medijos vien. Pirms diviem gadiem nevarēju iedomāties, ka tā vispār varētu notikt. Līdz ar to es spēju to novērtēt. Un esmu iemācījies sevi pasargāt.

Tevi ikdienā šī atpazīstamība netraucē?

Lielākoties nē. Bet ir tā – pamosties no rīta un saproti, ka esi ar kaut ko īpašāks, varētu pat teikt, ka izredzētais! Kurš katrs uz skatuves arī nevar stāvēt. Tur tu esi pašā uzmanības centrā...

Bet tas nav mainījis tavu dzīvi tā, ka uz ielas nākas vairāk piedomāt, ko tu dari, kā tu runā?

Ir jāpiedomā, bet es to darīju jau pirms tam, kad iestājos dienestā. Jau pēc vidusskolas kļuvu tāds nopietnāks.

Respektīvi tev šī disciplīna ir jau iedzīta asinīs. Dzeltenajai presei būtu grūti tevi pieķert kādā amizantā situācijā vai stāvoklī.

Tā sanāk. Es izturos ar atbildību pret visu, ko es daru. Tāpēc jau cilvēki ar mani arī strādā. Ja nebūsi atbildīgs un uzticams, tad neviens ar tevi nesadarbosies. Viena no galvenajām vērtībām ir tieši šī stabilitāte. Tu, piemēram, vari man uzticēties, ka es atnākšu uz interviju, nevis piezvanīšu un pateikšu – nu, jā, man tur kaut kas ne tā sanāca...

Vēlam atbildību un veiksmi arī «Eirodziesmā»!

Paldies, bez veiksmes noteikti neiztikt.

Uz augšu