Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Brīžiem nīdēta un brīžiem godā celta, viena no Latvijas četrām skujkoku sugām – parastā īve (Taxus baccata) – veiksmīgi sagaidījusi 21. gadsimtu.
Pa šo laiku īve paguvusi nonākt īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas Sarkanajā grāmatā. Var, protams, apšaubīt šāda likteņa veiksmīgumu, tomēr – viss ir relatīvs, vēl jo vairāk, ja zinām, ka Lietuvā šī suga izzudusi pavisam.
Attiecību stāsts
Īves un cilvēku attiecību stāsts ir garš un sarežģīts. Cietās un izturīgās, tajā pašā laikā lokanās koksnes dēļ tā senākos laikos izmantota šaujamo loku izgatavošanai. Dekoratīvo mūžzaļo skuju dēļ cienīta un vienlaikus nežēlīgi griezta mūžamāju rotai. Nīdēta sava indīguma dēļ, jo mājlopi to šad un tad riskējuši pagaršot savā mūžā pirmo un pēdējo reizi.
Laikos, kad inde bija visai iecienīts politisko attiecību kārtošanas veids, īve likta lietā arī šim nolūkam. Leģendas vēsta, ka varmācīgais Krievijas cars Ivans Bargais aizsūtīts pie velna tieši ar īves palīdzību. Sazvērnieki pagādājuši, ka vakarā uz cara gultas naktsskapīša vīns pasniegts no īves koka svaigi grebtā kausā. Nakts tumsā un pusmiegā slāpes remdējot, valdnieks pat nenojautis, ka vīnā izšķīdusi no kausa ekstraģētā inde, bet no rīta jau bijis par vēlu – cars bijis pagalam.
Lai nu tāda vai citāda bijusi kuru reizi īves viesošanās karaliskajos apartamentos, arī vienkāršā tautā īve sava indīguma dēļ šur un tur lietā likta. Dzirdēts par sāpoša, caura zoba izbakstīšanu ar īves zariņu. Tepat vien Kurzemē vecos laikos, ja jaunai, neprecētai meitai draudējis sanākt nesmukums, nevēlamas grūtniecības pātraukšanai lietā liktas īves skujas. Tiesa, pārdozēšanas gadījumā gods glābts par dārgu cenu. Šā lietojuma dēļ īvei tautā dots arī meitu koka nosaukums.
Izplatības areāls
Pārejot no visnotaļ aizraujošā īves biogrāfijas pikantāko epizožu izklāsta uz jaunākiem laikiem un lietišķāku skatu uz šo vērtīgo koku, pieminēsim, ka parastās īves izplatības areāls aptver Rietumeiropu, iestiepjoties uz Austrumiem Latvijā un Igaunijā (Lietuvā, kā jau pieminējām, izzudusi, pareizāk sakot – likvidēta), Ukrainā, Kaukāzā, Mazāzijā un uz dienvidiem – pat Ziemeļāfrikā. Īve var izaugt kā 5–8 m augsts koks vai – biežāk – liels krūms. Latvijā atsevišķas šā auga savvaļas atradnes zināmas Rietumkurzemē. Latvijas resnākā īve aug Zentenes muižas pils parādes pagalma malā, skaistākā – laikam jau pie Daiku mājām Daiku īvju lieguma malā.
Īves ne indīgā daļa
Bez oficiālā un jau pieminētajiem tautā dotajiem nosaukumiem literatūrā saukta gan par platpaegli, gan ogu īvi. Pēdējais nosaukums cēlies savdabīgo, gaļīgas sēklsedzes ietverto sēklu dēļ, kas kopā izskatās kā skaistas sarkanas ogas. Sarkanā sēklsedze jeb arils ir vienīgā īves ne indīgā daļa. Tomēr nekāda delikatese no šī it kā pārtikā lietojamā produkta nesanāk. Pat kā biologam visēdājam man glumās un salkani iesaldenās sēklsedzes nogaršošana ne reizi nav radījusi vēlmi saplūkt vēl kādu saujiņu ogu desertam.
Ne visām īvēm zaros ieraudzīsim ogas – īve ir divmāju augs, tas nozīmē, ka ir vīrišķie un sievišķie eksemplāri, un sēklas, kā noprotams, var gaidīt tikai no pēdējiem. Tikai retos gadījumos gadās hermafrodītiski eksemplāri ar abu dzimumu dotumiem.
Neaizstājams apstādījumu augs
Tomēr plašāku atpazīstamību Rietumeiropā īve izpelnījusies ar savu piemērotību apstādījumiem. Šī suga ir viens no visplašāk izmantojamiem augiem dažādu apstādījumu elementu (cirptu) veidošanā. Baroka dārzu ģeometriski precīzo formu veidošanā īve ir vienkārši neaizstājama. Latvijas apstākļos īves izmantošana jau ir krietni sarežģītāka – tā mēdz apdegt pavasara saulē. Tomēr – ziemām kļūstot siltākām, iespējams, sāks uzlaboties arī šā auga pašsajūta. Veiksmīgi ierīkotu cirptu parastās īves dzīvžogu varam vērot, piemēram, pie Dundagas pils.
Bez parastās īves (T. baccata) Latvijas stādaudzētavu sortimentā atrodama arī Japānas jeb Tālo Austrumu īve (T. cuspidata), abu sugu hibrīds – vidējā īve (T. x media), Kanādas īve (T. canadensis), kā arī šo sugu šķirnes, kas atšķiras gan ar vainaga formu, gan skuju krāsu.