Klauns Aleksandrs Slaugotnis: Latvijas gaisā ir izmaiņas (1)

Klauns Saša nav ne lielais jautrībnieks, ne skumjais, bet klauns fantazētājs.

Nesen ieradies, savu mākslu Rīgas cirkā rāda klauns Saša. Rīdzinieks Aleksandrs Slaugotnis, kurš jau 18 gadu dzīvo ASV, taču joprojām prezentē sevi kā jautrības sūtni no Latvijas. Šodien viņa meistardarbnīcā bagātīgo skatuves pieredzi apgūs profesionāļi, bet nedēļas nogalē ikviens var doties uz cirku un redzēt klaunu Sašu manēžā – līdzās Ķīnas, Kenijas un Eiropas valstu māksliniekiem.

Ņujorka un pieci aģenti

"Tikai pa ceļam no Rīgas lidostas uzzināju, ka miris Gunārs , biju ļoti satriekts. Tieši viņam jāteic lielais paldies, izdarīja visu, lai Rīgas cirks eksistētu," ar dziļu cieņu saka Aleksandrs Slaugotnis.

Latvijā Aleksandrs nav tik bieži, tāpēc jautāju – vai valstī redzamas izmaiņas. Brīdi padomājis, teic, ka kaut kas mainās gan, bet grūti pateikt, tieši kas. "Izmaiņas ir gaisā. Bet es pat nevaru pateikt, vai uz labu tās vai sliktu. Toties varu pateikt to, kas man ļoti nepatīk – ka no visas Eiropas brauc un izpērk Latviju pa gabaliņam. Lepojas, ka ir daudz viesu, taču ļoti daudzi nevis brauc Vecrīgu skatīties, bet tikai ar biznesa nolūku – nopirkt, nopirkt, nopirkt!! Daudziem Latvijā nav naudas, lai iegādātos zemīti, mājas un dzīvokļus, nevar sacensties ar citu zemju middle klasi. Vajadzētu pagaidīt, kamēr mūsu middle paceļas finanšu ziņā, tad tikai ļaut iebraucējiem pirkt," visai dusmīgi teic Aleksandrs.

Uzvaicāts, vai pats Amerikā pieder vidējai klasei, met ar roku – neesot vis sasniedzis to līmeni, jo pie šīs klases varot pieskaitīt tos, kuri pelna aptuveni 100 000 dolāru gadā. Taču darba klaunam Sašam pietiekot. "Dzīvoju Ņujorkā, man ir pieci aģenti, es ļoti daudz braukāju. Longailenda, Ņūdžersija, Konektikuta, Pensilvānija, Honkonga, Singapūra, Anglija... Amerikā izrādes parasti notiek piektdienās un brīvdienās, un tad, ja ir svētki. Bet to jau netrūkst, paši izdomā – biznesam der, un taisa augšā," viņš ironizē.

Amerikā Saša sevi dēvē par ekscentriķi – "jo amerikāņi vārdu clown ir padarījuši ļoti zemu". Un nemaz neesot tik ļoti atšķirīgi, par ko smejas ASV un par ko Latvijā. "Man gan patika reiz lasītais Latvijas presē – latviešu humors ir pasteļa krāsā. Taču ja reprīze laba, tad smejas visur. Lielāki uztveres kontrasti ir, piemēram, angļiem un francūžiem."

Svarīgā stunda

Vecāki vēlējās, lai Saša būtu mūziķis, puisis cītīgi apguva fagota spēli. "Kad parāvos uz cirku, viņi bija šokā – ko nu?!" Bet vispirms bija Rīgas pantomīma, ar tās dotajām iemaņām arī devies uz cirku. Drīz vien sācis trenēties kā akrobāts – "esmu metru septiņdesmit garš, tolaik svēru tikai 55 kilogramus, ideāli gaisa numuriem. Kad atgriezos no armijas, Antonio aicināja uz savu grupu. Es zināju, ka būt klaunam ir ļoti grūti, viena no augstākajām pilotāžām, bet nedomāju, ka tik grūti. Daudz vieglāk un ērtāk ir uzčabināt vienu numuru un startēt."

Taču tieši tas bijis par vainu ļoti daudziem cirka meistariem, kas savulaik devušies iekarot Ameriku. Drīz vien nācies meklēt citu darbu, jo ar vienu numuru nevienam neesi interesants. Ar Sašu bija citādi. Uzaicināts uz trim mēnešiem, drīz vien saņēmis kontraktu uz vienu gadu, pēc tam uz septiņiem... Tā arī palicis Amerikā. Protams, jāņem vērā, ka Latvijā tolaik vēl bija padomju laiki, tikšana uz ASV bija iespēja izrauties un pelnīt.

"Man daudz palīdzēja amerikāņu draugi, vadāja pa klubiem, lai redzu, kā strādā citi mākslinieki, pamazām iejutos. Sākumā nestrādāju viens, bija partneri. Pēc gada uztaisīju pats savu numuru. Tie bija lieli prieki, ka varu būt skatītāju priekšā viens pats veselu stundu! Un amerikāņiem patīk, un viņi saprot, ko es viņiem saku!"

Uzvaicāts, kā tagad rit ikdiena ārpus izrādēm, Saša rimti stāsta par Brodveju, kur cenšas iepazīties ar visu jauno, kā iet uz Ņujorkas džeza klubiem, tiekas ar draugiem. Ar latviešiem gan iznākot maza saskare. Longailendā esot vairāk latviešu, "bet visi aizņemti. Pa telefonu dažreiz papļāpāju, ne vairāk. Tur nevienam nav laika".

Kā Žvaņeckis nokrita

Latvijā Aleksandrs Slaugotnis iecerējis pavadīt vēl kādu mēnesi, grib apskatīt teātra izrādes, lasīt grāmatas latviski, ko tur grūti nopirkt, izjust labāk Latvijā notiekošo. Te joprojām dzīvo viņa jaunākā māsa Olga , Cēsīs ir radi...

Vai ir doma atgriezties? Aleksandrs nedomā ne mirkli, teic kaismīgu jā. "Te ir mana dzimtene, tēvzeme, ko es tur darīšu?! Tikai vēl pensija jānopelna, lai varu finansiāli izdzīvot, tad braukšu atpakaļ."

To zina daudzi, ka intervijās no klauniem grūti izdabūt smieklīgu noti. "Tas ir tāpat kā reprīzi izstāstīt. Reiz Odesā satiku Žvaņecki, lūdzu, lai uzraksta arī klauniem kaut ko. Viņš gribēja, lai izstāstu, ko rādām manēžā. Izklāstīju reprīzi par dzintaru. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Kad atnāca uz izrādi, par to pašu reprīzi tā smējās, ka gandrīz no ložas izvēlās. Tā ir dieva lieta, viņš pēc tam teica, bet to es neprotu uzrakstīt, es rakstu tekstu. Tā ir ar klauniem!

Es vienmēr atcerēšos Antonio stāstīto. Kāds bērns viņam vaicājis: vai jūs esat klauns?! Antonio nopietni atbildējis: pagaidām vēl ne, bet gribu būt. Klauns ir ļoti augsts nosaukums. Taču daudzās zemēs tas noplicināts – ja cirka artists neko neprot, tad uzmālē sev seju, uzvelk parūku un iet manēžā ākstīties. Par tādiem Antonio kādreiz teica: smieklīgs kā katafalks," pasmaida Aleksandrs Slaugotnis.

***

Aleksandrs Slaugotnis

- Klauns Saša

- Dzimis 1948. gada 7. novembrī Rīgā

- Pabeidzis E. Dārziņa mūzikas skolu, fagota klasi

- Darbojies Rīgas pantomīmā

- Uz cirku atnācis 16 gadu vecumā, sākumā bijis pantomīms, tad sācis trenēties kā akrobāts un batuta lēcējs

- Pēc armijas sācis apgūt klauna amata nianses, par saviem skolotājiem ar lepnumu dēvē slavenos klaunus Antonio (Antons Markuns) un Andri Polkmani

- Kopš 1989. gada dzīvo un strādā ASV, Ņujorkā

- Ir dēls