Profesija – mamma un tētis (8)

Tas man ir ļoti svarīgi," – tā par savu sieviņu saka slavenais hokejists. Viņi ir kopā jau 18 gadus, un abu laulībā dzimuši trīs bērni – meita Sabīne (12) un spriganie dvīņu puikas Nils un Nauris (5). Sarunā ar Mēs viņi katrs atsevišķi stāsta, cik nejauša bijusi abu iepazīšanās, un atklāj, kā nosargāt mīlestību tik daudzu gadu garumā.

– Kur un kā jūs satikāties?

Normunds: – Mēs iepazināmies diezgan banāli: mans draugs Ulvis Katlaps – kādreiz kopā hokeju spēlējām – gāja uz randiņu ar vienu meiteni, un es aizgāju līdzi. Viņa draudzenei arī līdzi bija draudzene, un tā bija Laine. Tas bija sen, 1988. gadā. Bija ziema, auksts, sezonas vidus. Un šī satikšanās notika kafejnīcā Palete, bija tāda kādreiz. Bet Ulvis ar savu draudzeni neapprecējās, viņš tagad ir Amerikā – tur studēja, tur iepazinās ar amerikānieti un tur arī apprecējās.

Laine: – Tas bija 1988. gada pavasaris. Mana draudzene stāstīja, ka viņai ir baigi foršais draugs un ka viņiem kafejnīcā Palete sarunāts randiņš. Aicināja mani līdzi. Tur izrādījās, ka viņas foršais draugs arī paņēmis līdzi draugu, un tas bija Normunds. Tā mēs iepazināmies. Nu jā, tā iznāk, ka tam foršajam draugam bija vēl foršāks draugs... (Smaida.)

– Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skata?

Normunds: – Jā, varētu tā teikt. Atceros, ka Katlapam teicu: "Saderam uz desmit kastēm šampanieša, ka es ar Laini pēc gada apprecēšos!" Sākumā jau viņš bija ar mieru derēt, bet pēc tam pārdomāja, teica: "Tu esi dulls, no tevis jau neko nevar zināt!" Un tā arī notika – vasarā pēc pusotra gada bija kāzas.

Laine: – Nē, tā gluži nebija mīlestība no pirmā acu skata. Sākumā jau viņam pat īpaši nepievērsu uzmanību, vienkārši jauns paziņa. Taču šīs jūtas attīstījās diezgan ātri, un jau pēc pusotra gada mēs apprecējāmies. Uztaisījām foršus svētkus sev un draugiem.

– Kurš brīdis no jūsu kāzām šodien palicis atmiņā visspilgtāk?

Normunds: – Kāzas kā kāzas, nekas īpašs traks jau nenotika. Bet man patika pārsteigums, ko sagādāja mūsu vedēji. Tas bija mūsu kāzu auto – antīks, ar koka spieķiem. No Brīvdabas muzeja uz Ķemeriem, kur notika mūsu kāzu svinības, braucām kādas divas stundas, ja ne vairāk. Katru mazāko bedrīti varēja sajust, bet auto bija ekskluzīvs...

Laine: – Mēs bijām tik jauni, un tas bija tik sen... (Smejas.) Bet bija tāds kuriozs: mums neatbrauca muzikanti. Normunda draugi tad kaut ko saorganizēja, un beigās kaut kāda mūzika jau bija un kāzu valsi nodejojām... Taču es atceros, ka visi bija ļoti uztraukušies, bet mani absolūti neuztrauca, ir tā mūzika vai nav. Man likās, ka viss tāpat ir ļoti jauki.

Nu, protams, emocijas kāzu dienā ir īpašas – kad uzvelc to balto kleitu, kad esi tāds sapucējies un kad ieraugi savu otru pusīti arī tādu skaistu, tad, protams, tā vairs nav ikdiena...

– Vai astoņpadsmit gadu laikā esat sapratuši, kas tas ir – mīlestība? Vai varat to ietērpt vārdos?

Normunds: – Grūti... Nu, man jau liekas, ka galvenais ir pacietība un iecietība vienam pret otru. Ja tā nav, tad mīlestība ātri var izplēnēt.

Laine: – Tā ir ļoti liela laime. Un ļoti liela veiksme, ja vispār atrodi savu otru pusi, to cilvēku, ar kuru vari kopā dzīvot. Mīlestība – tās ir jūtas,

kuras visu laiku ir jākopj. Nevar uzskatīt: man ir mīlestība, man nekas vairs nav jādara. Ja to laimi sajūt, nevar dzīvot eiforijā, ka tā būs līdz mūža galam. Lai tā būtu, par to ir jācīnās un jārūpējas. Ir jājūt, kurā brīdī attiecībās kaut kas jāpamaina. Ir jājūt, kurā brīdī abiem vienkārši jāiekāpj lidmašīnā un kaut kur jāaizbrauc tikai divatā...

– Vai mīlestības dēļ kādreiz esat arī raudājuši?

Normunds: – Nē. Vismaz es tādu gadījumu neatceros.

Laine: – Nē, nevaru teikt, ka par kādu mīlestību būtu ļoti raudājusi. Vairāk vai mazāk esmu gājusi cauri dzīvei diezgan viegli, un man ir paveicies no tā izvairīties. Bet manis dēļ gan varbūt kāds ir dabūjis paraudāt...

– Vai kādreiz aci pret aci esat satikušies ar greizsirdību?

Normunds: – Attiecībās ar sievu es neesmu bijis greizsirdīgs – nav bijis pamata tādam būt. Es zinu, kas ir niknums, es zinu, kas ir naids, bet greizsirdību gan īsti nekad neesmu izjutis. Vai Laine ir greizsirdīga? Nu... nezinu. Grūti pateikt. Izrādījusi viņa man to nav.

Laine: – Mazliet greizsirdības ir pat veselīgi, un normas robežās tā kādreiz iezogas, taču ne vienam, ne otram mums tā nav pārspīlēta. Un pa visiem šiem gadiem mums nav bijis neviena strīda dēļ kaut kādas stulbas greizsirdības. Ja tu cilvēkam uzticies, tad greizsirdībai nav absolūti nekāda pamata.

Man jau liekas, ka Normunds arī nav greizsirdīgs. Viņam pat patīk izlikties, ka līdz viņam tas vispār neaiziet... (Smejas.) Lai gan es zinu, ka tā tas nav. Bet patiešām greizsirdības dēļ nekad neesam strīdējušies. Jā, es saprotu, ka greizsirdība varētu sabojāt attiecības, bet, tā kā esam kopā jau tik ilgus gadus, acīmredzot esam pratuši to sabalansēt, un tā mums netraucē dzīvot.

– Vai Normunds bieži saka Lainei komplimentus?

Normunds: – Nu, droši vien jau ne. Ar to es grēkoju. Viss ir kārtībā, varbūt tāpēc neienāk prātā... nē, es nezinu, kāpēc.

Laine: – Nu nē, bieži viņš nesaka. Bet viņš man parasti dod padomus, kā labāk apģērbties, ja mums kaut kur kopā jāiet; to mēs vienmēr saskaņojam. Bet lai viņš mani katru dienu apbērtu ar komplimentiem, tā gan nav. Viņš absolūti nav no tiem vīriešiem, kas nepārtraukti runā: kāda tev skaista frizūra vai kādi tev skaisti nadziņi... To, ka viņš to novērtē, var saprast no skatiena vien.

– Kurš kuru vairāk lutina?

Normunds: – Droši vien, ka sieva mani. Vai kafiju uzvāra vai pusdienas sarūpē, vai vakariņas uztaisa. Man vienmēr bijis tāds darbs, ka daudzām lietām nav laika, tāpēc bieži vien daudz kas paliek uz sievas pleciem.

Laine: – Ir reizes, kad viņš mani vairāk lutina, un ir reizes, kad es viņu palutinu. Nav tā, ka viens no mums otru visu laiku izteikti aplido. Kādreiz tas ir Normunds, kādreiz es. Vispār jau varētu teikt, ka Normunds ir uzmanīgāks...

– Nereti ģimenēs ar bērniem ir tā, ka viens savas atvases vairāk audzina, norādot, ko drīkst, ko nedrīkst, bet otrs vairāk pažēlo un palutina. Kā ir jūsu ģimenē?

Normunds: – Es negribētu teikt, ka viens lutina vairāk, otrs mazāk. Bet... var jau būt, ka es vairāk palutinu – jo es esmu retāk mājās, un tad jau drīzāk gribas ar viņiem padauzīties.

Laine: – Uz maiņām. Bet šīs attiecības arī ir sabalansētas, un tās kompensējas. Kādu reizi ir kāds temats, kur mammai ir stingrāka nostāja, un ir lietas, kur tētim. Tā nevar pateikt, ka viens lutina, otrs nelutina. Un nekad nav tā, ka mamma ar tēti abi reizē ir dusmīgi – tad nu gan mūs būtu baigi jānokaitina, lai mēs abi sadusmotos. Vairāk jau bērni tiek mīlēti un lutināti nekā bārti. Viņi nemaz nav pieraduši, ka viņus bārtu – viņiem vienmēr viss tiek mierīgi izskaidrots. Bet nu, protams, ir jau reizes, kad pacietība ir beigusies. Divi puikas, un tad vēl lielā māsa pa vidu, kas mazos pakaitina... Citreiz mājās ir tāds troksnis, ka mēs ar Normundu vairs nevaram izturēt. Tad bērniem sakām, lai iet uz savu istabu un tur kliedz, cik grib. Un dažreiz, kad viņi aiziet gulēt, mēs vienkārši baudām mieru un klusumu...

– Kuras ir tās īpašības, ko jūs viens otrā visvairāk novērtējat?

Normunds: – To, ka uz Laini var paļauties. Un to, ka viņai var uzticēties. Man tas ir ļoti svarīgi. Ko vēl? Grūti tā pateikt... (Domā.) Viņā ir visas iespējamās labās īpašības... (Smaida.) Bet tas, ko sieva manī novērtē, man joprojām ir liels noslēpums. Nemaz nevaru iedomāties. Un, ja tā godīgi jāpasaka, par to nekad neesam runājuši.

Laine: – Pirmkārt, viņš ir ļoti, ļoti godīgs. Ļoti mīļš un uzmanīgs. Rūpīgs un gādīgs. Reti kurā vīrietī šodien var sastapt visas šīs īpašības kopumā. Un, protams, viņš ir uzticīgs. Savai ģimenei. Jā, viņš ir godīgs gan pret ģimeni, gan pret darbu. Vienalga, lai ko viņš darītu, viņš to izdara pēc vislabākās sirdsapziņas.

Es nezinu, ko Normunds manī novērtē. Varbūt to lielo optimismu, kas ir manī – jo manī pārsvarā dominē pozitīvās emocijas. Varbūt arī to, ka mums ir vienādas intereses: ja mēs kaut ko darām, tad darām to visi kopā – vai ejam slidot, vai uz kino, vai peldēt, vai uz restorānu, vai boulingu uzspēlēt. Nu, ja ļoti vajag, arī hokeju mamma var uzspēlēt... (Smejas.) Būtībā mums nav tādu lietu, par ko teikt: tas mani neinteresē, tas ir tikai Normundam, vai – tas interesē tikai mani. Tāpēc mums ir viegli kopā saplānot savu brīvo dienu vai nedēļu, vai atvaļinājumu.

– Vai gadās kādreiz arī sastrīdēties? Par ko?

Normunds: – Nu, sanāk jau kādreiz, bet mēs nekad neesam ilgi strīdējušies. Agrāk, kad aktīvi spēlēju hokeju, vairāk nebiju mājās nekā biju. Un tagad domāju: ja mēs visu laiku būtu bijuši kopā, varbūt tik draudzīgi un mīļi tagad nedzīvotu. Jo pienāk dzīvē brīdis, kad gribas vienatni, kad gribas attālināties no ikdienas rūpēm un problēmām. Ja abi visu laiku ir mājās, visa ikdiena kopā, agri vai vēlu sākas strīdi. Pat par nenozīmīgiem sīkumiem.

Laine: – Strīdu mūsu ģimenē ir ļoti maz, un es pat nevaru nosaukt iemeslu, par ko tie ir. Visdrīzāk par neko. Tādu nopietnu strīdus iemeslu pat nevaru atcerēties. Bet, protams, kādreiz jau uznāk, sakrājas, un tad var sastrīdēties par ne par ko. Un visbiežāk tas otrs cilvēks pie tā nemaz nav vainīgs.

– Kurš pirmais šajās strīdu situācijās piekāpjas?

Normunds: – Pēdējā laikā jau droši vien, ka es.

Laine: – Man jau liekas, ka mēs abi diezgan veikli mēģinām visu atrisināt. Nekad nav bijis tā, ka nedēļām nerunājam viens ar otru. Diskomfortā ar sevi nav viegli dzīvot, tāpēc, kad tā lielā dusma pāriet, sākam domāt ar prātu un saprotam, cik tas bija muļķīgi...

– Kā ir sadalīti pienākumi jūsu mājās? Kurš uzkopj māju un kurš vairāk pie plīts stāv?

Normunds: – Godīgi sakot, mums nekas nav sadalīts. Un man nekad nav bijusi problēma uztaisīt ēst, uzslaucīt vai izmazgāt istabu. Pietiekami ilgi viens pats esmu dzīvojis – kopš sāku spēlēt hokeju, no kādiem septiņpadsmit gadiem. Mani vecāki izšķīrās, dibināja jaunas ģimenes, un es ātri kļuvu diezgan patstāvīgs. Tāpēc man nekad nav bijusi problēma arī veļu izmazgāt vai veikalā iepirkties. Pārsvarā jau to visu sieva dara, bet, ja vajag, es arī to varu izdarīt. Jebkuru mājas darbu. Piemēram, ēst gatavot man patīk jau kopš desmit gadu vecuma. Māte mani savulaik pat gribēja sūtīt uz pavāru skolu, bet es sāku spēlēt hokeju, un tā tas izpalika. Taču man joprojām patīk virtuvē eksperimentēt un visu ko izmēģināt.

Laine: – Mums mājas darbi nav sadalīti, visu darām kopā. Ja vajag uztaisīt ēst, to varu izdarīt gan es, gan Normunds. Ja vajag izsūkt grīdu, to var izdarīt gan Normunds, gan es, gan bērni. Kurš tajā brīdī ir brīvs, tas to darbiņu izdara. Ja vasarā vajag zāli nopļaut, tad to izdara tas, kuram vakars ir brīvs, vai arī sarunājam – kopā nopļausim zāli un tad kopā uzcepsim gaļiņu... Tas pats attiecas arī uz bērniem: ja tajā mirklī Normunds ir brīvs, tad viņš ar viņiem darbojas, bet, ja es esmu brīva, tad es viņus vedu uz treniņu vai kādām citām nodarbībām.

– Vai varat atklāt katrs savu mazo sapnīti – par ko sapņojat vaļā acīm? Un vai jums ir kāda nojausma, pēc kā klusiņām ilgojas un par ko sapņo otrs?

Normunds: – Es gribētu aizbraukt uz kādu nedēļu vai divām kaut kur atpūsties. Uz siltām zemēm. Atceros, ka bērnībā, kad man prasīja, par ko es gribu kļūt, teicu – par atpūtnieku. Jo es visu bērnību pavadīju Bulduros, Dzintaru prospektā, tur bija ļoti daudz sanatoriju, un tur dzīvoja atpūtnieki no visas Padomju Savienības. Viņi staigāja gar jūru, pa vakariem dejoja un neko nedarīja. Visu laiku tikai priecājās kā traki. Tāpēc teicu, ka es arī gribu būt par atpūtnieku. Varbūt kādreiz mans sapnis piepildīsies un es varēšu sēdēt šūpuļkrēslā, kūpināt cigāru un neko nedarīt... (Smejas.)

Par ko sapņo Laine? Nu nezinu... nezinu gan... (Domā.) Iespējams, viņa gribētu kaut kur aizbraukt, paceļot. Izvēdināt galvu, izrauties no ikdienas. Vismaz reizi divos mēnešos. Vācija viņai ļoti patīk, Austrija, Šveice – drīzāk tās ir vācu valodas zemes, turklāt viņa pati vācu valodu labi pārzina. Mēs nesen bijām Milānā, un esam bišķiņ vīlušies, gaidījām ko vairāk. Nu jā, tur ir skaisti dārgi veikali, bet jēga no tiem kāda, ja viens apavu pāris ir mašīnas vērtībā? Tad jau mums daudz labāk patīk Minhene, arī Bavārija ar tās mazajiem alus krodziņiem. Tagad pavasarī taisāmies aizbraukt uz Vīni, uz Austriju. Vasaras atvaļinājumā parasti braucam kopā ar bērniem, bet sezonas laikā cenšamies izrauties bez bērniem, vismaz uz četrām piecām dienām. Divatā jau arī gribas pabūt. Atvilkt elpu no mājas rūpēm, bezrūpīgi pastaigāt pa pilsētu un vakarā aiziet uz kādu restorāniņu romantiskās vakariņās...

Laine: – Gribētos jau, lai Normunda komandai veiktos. Tūlīt sākas play off spēles, sezonas izšķirošais brīdis, un ļoti jau gribētos, lai viņi visi saņemtos un forši nospēlētu. Lai pašiem prieks, lai līdzjutējiem prieks un līdz ar to arī ģimenēm lai prieks.

Par ko Normunds sapņo? Domāju, ka viņš varētu sapņot par atpūtu kaut kur siltajās zemēs. Mēs bieži esam runājuši, kāda ir vislabākā atpūta, un vienmēr, saliekot visus plusus un mīnusus, esam nonākuši pie secinājuma, ka tā ir pasīvā atpūta – guli, baudi sauli, ūdeni un neko nedari. Jo mūsu dzīve ir tik šausmīgi ātra, temps ir tik straujš, ka atvaļinājumu gribas pavadīt, nedarot pilnīgi neko. Vasara jau tuvojas, tāpēc varētu būt, ka Normunds jau ir izsapņojis, kā mēs visi kopā varētu to pavadīt.