Janvāra inflācija 1,3% apmērā liek gaidīt vēl augstāku inflāciju un varbūt arī citas izmaiņas Latvijas finanšu sistēmā. To iespējamību Neatkarīgā pārrunāja ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kura pilnvaru termiņš beigsies šā gada decembrī.
– Tagad notiek tas, par ko mēs uztraucāmies pirms trim gadiem, – atgādina Ilmārs Rimšēvičs.
– Vai arī tas pats, kas 1987. gada februārī: tagad cenas latos tādas pašas kā toreiz rubļos un inflācijas temps arī apmēram tāds pats.
– Šāds salīdzinājums nav īsti korekts: tolaik mums bija darīšana ar hiperinflāciju.
– Ko jūs sauktu par hiperinflācijas robežu?
– Ja inflācija pārsniedz divciparu skaitli. Šobrīd inflācija Latvijā mērāma ar vienu ciparu, bet, ilgstoši neko saskaņoti nedarot un ļaujot gada inflācijai turēties 6–7% līmenī, sekas tomēr būs līdzīgas kā daudz augstākas inflācijas gadījumā: inflācijas gaidas iesakņojas cilvēku pārliecībā, viņi netic, ka inflācija varētu atkal pazemināties, neuzkrāj naudu. Rezultātā bankām trūkst ilgtermiņa resursu, ar ko kreditēt tautsaimniecību. Tāpēc ne velti no akadēmiskajām aprindām izskan atgādinājums par teorētisku iespēju, ka var sākt svārstīties nacionālās valūtas kurss.
– Inflācija ar devalvācijas gaidām varētu pat stimulēt ārzemju valūtas krāšanu, kamēr to var dabūt par zemu kursu. Nacionālās valūtas devalvācija padarītu šādu cilvēku par bagātnieku.
– Lata devalvācija nav zāles konkurētspējas celšanai, un tās nelietosim! Jautājums ir tikai par to, ka 7% inflācija pārsniedz 4–5% par depozītu un naudu nav vērts nest uz banku, nauda tiek tūlīt iztērēta.
– Tad kāds īsti ir jūsu vēstījums? Vai tas, ka "var sākt svārstīties nacionālās valūtas kurss", vai ka "devalvāciju nelietosim"? Vai varbūt šie apgalvojumi neizslēdz viens otru? Vai lata kurss nevar mainīties neatkarīgi no tā, ko LB gribētu vai negribētu darīt?
– Situācijā, kad Latvijas ekonomika attīstās tik strauji, turklāt attīstās nesabalansēti, ļoti svarīgi ir tas, kā ekonomika tiek vadīta. Ko domāju ar nesabalansētību? Inflācija jau 3–4 gadus ir 6–7%, eksporta pieaugums palēninās un importa – paātrinās jeb citiem vārdiem – tekošā konta deficīts ar katru gadu pieaug. Svarīgi, kādi tam visam tiek sperti pretsoļi. LB ir izdarījusi visu iespējamo. Valdība no savas puses mēģina turēt valsts budžeta deficītu tik mazu, cik vien tas iespējams. Bet, ja cilvēki tomēr redz, ka ilgstoši nekas netiek darīts, lai atdzesētu nekustamā īpašuma tirgu, ka vēl daudz darāmā eksporta konkurētspējas palielināšanā, ka kavējas sabalansēta budžeta izveide, tad ziņa par janvāra inflāciju, kas mēneša laikā kāpusi par 1,3%, viņiem liek secināt: "Mēs jau zinājām, ka tā būs, un sagaidām, ka turpmāk inflācija būs vēl augstāka." Tas rada augsni prātuļošanai un spekulācijām par to, vai nacionālā valūta paliks vai nepaliks stabila. Es kā centrālās bankas vadītājs teikšu – lats paliks stabils! Un to balsta konkrēti darbi! LB speciālisti ir snieguši savus priekšlikumus arī valdības izveidotajai inflācijas apkarošanas darba grupai, un ceru, ka tie tiks sadzirdēti.
– Ko īsti LB ir izdarījusi "no savas puses"?
– Savu refinansēšanas lodziņu mēs esam pilnīgi aiztaisījuši ciet – mūsu likmes nav tādas, lai bankas no mums aizņemtos latus. Vienīgais veids, kā centrālā banka laiž latus apgrozībā, ir ārvalstu valūtas pirkšana par latiem, lai nodrošinātu pašu galveno – noteiktu valūtas kursu 0,702804 santīmus par vienu eiro.
– Tātad jebkurš apgrozībā esošais lats ir nopirkts un līdz ar to arī nosegts ar eiro, dolāru utt. jūsu rezervēs.
– Jā, tieši tā. Segts ar LB ārējām rezervēm.
– Tik lielām rezervēm, ka visa Latvija var stāvēt pie LB durvīm un mainīt latus pret eiro par jūsu nosaukto kursu.
– Mēs laidām latu apgrozībā kopā ar solījumu atpirkt jebkuru daudzumu latu neierobežotā daudzumā un bez kādiem laika ierobežojumiem. Tieši tas ir vairojis uzticību LB valūtas politikai, kas bijusi maksimāli saprotama un caurredzama: lats bija piesiets SDR tāpat kā tagad – eiro. Tās ir lietas, kuras mēs nekad neesam apšaubījuši un mainījuši. Jautājums ir par ko citu – kā Latvijā pieejamais preču un pakalpojumu daudzums atbilst apgrozībā esošajam naudas daudzumam. Diemžēl naudas kļūst vairāk, nekā pēc klasiskās ekonomiskās teorijas būtu vajadzīgs. ES fondu nauda taču nav nosegta ar precēm un pakalpojumiem, tāpat arī repatriētā nauda, ko nopelnījuši mūsu tautieši ārzemēs. Vismaz sākotnēji šādi vēl nav segti ārzemju kapitālieguldījumi un kredīti, kurus Latvijas komercbankas izdala no savu ārzemju mātes banku naudas. Ir lieli naudas apjomi, kurus vajadzētu piebremzēt: nedaudz mazināt kreditēšanas apetīti un ES fondu naudu novirzīt nozarēm, kurās var rasties augsta pievienota vērtība nākotnē un kuras neizraisītu tūlītēju inflāciju.
– Bīstama līdzība. Cīņa par augstas pievienotās vērtības radīšanu tiek piesaukta vēl ilgāk nekā cīņa pret inflāciju – un rezultāti gandrīz nekādi abos gadījumos.
– Iespējams, ka situācija pirms diviem gadiem izskatījās mazāk saspringta nekā tagad. Tāpēc paļaujos uz to, ka šajā piegājienā konkrētu pasākumu kopa tiks īstenota. Sabiedrībai ļoti precīzi skaidrojama stabilu cenu saistība ar sabalansētu budžetu, ar nekustamā īpašuma tirgus attīstību, ar aptveroša kredītreģistra izveidi. Tāpat regulējamo cenu uzraugiem precīzi jāpasaka, cik ilgā laikā energoresursu cenas sasniegs pasaules līmeni un tālāk vairs nekāps, visu laiku velkot sev līdzi pārējās cenas. Es ļoti ceru, ka marta beigās gaidāmais inflācijas apkarošanas plāns sniegs atbildes uz šiem jautājumiem.
– Bet tauta nobalsoja par augstas inflācijas valdību. Kāpēc lai tā atteiktos no patīkamā pienākuma dalīt aizvien lielāku naudu?
– Valdība saprot, ka situācija ar iekšzemes kopproduktu (IKP) un inflāciju nav ilgtermiņā uzturama. Ja nu kas notiek (I. Rimšēvičs sit pie koka – A.K.), tad nevarēs tik vienkārši visiem indeksēt algas. Tad būtu jāmeklē papildu līdzekļi no citiem avotiem. Skaidrs, ka valdība to nevēlas un ļoti labi saprot pašreizējās situācijas nopietnību. Mūsu domas šajā gadījumā neatšķiras no valdības pieejas.
– Vai jūs neesat dzirdējis arī valsts iestāžu vadītāju cerības un solījumus, ka maijā vai jūnijā iešot vaļā liela naudas dalīšana, grozot valsts 2007. gada budžetu? Tad nu gan visi dabūšot pilnu inflācijas kompensāciju un vēl vairāk.
– Būtu žēl, ja ar šādu naudas dalīšanu mēs ieietu nebeidzamā spirālē aug cenas – aug algas – aug cenas... Ekonomiskā vēsture rāda, ka tā ved uz bēdīgām sekām. Tāpēc pagaidīsim to, kas būs ierakstīts inflācijas apkarošanas plānā un kas īstenībā notiks ar šā gada budžetu.
– Kā gan politiķi uzdrīkstēsies nedalīt naudu, ja tauta prasīs?
– Tas ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības jautājums. Ja mēs šobrīd noēdīsim visu, ne drusciņas neuzkrājot, kā arī nesamazinot ekonomiskās izaugsmes tempu, tad nākotnē, ekonomikas attīstībai palēninoties, mūs var gaidīt lielas problēmas. Un cilvēki, to apzinoties, sagaida lēmumus, kas neiet īstermiņa prasību pavadā.
– Kur pasaulē ir šādi pareizo lēmumu piemēri?
– Pozitīvo piemēru ir daudz, bet jāsāk ar Īriju pagājušā gadsimta 90. gadu beigās un šā gadsimta pirmajos gados. Tad Īrijas ekonomika arī bija pārkarsusi, un valdība spēra asus soļus gan nekustamā īpašuma tirgus atdzesēšanā, gan fiskālajā politikā.
– Tad jau īstā izeja ir darbaspēka ievešana! Tā pirmā nāk prātā, tiklīdz Latvijā piemin Īriju.
– Tās ir viņu iespējas laikā, kad ekonomika attīstās stabili. Kad Īrijas ekonomika draudēja pārkarst, viņi nekādu darbaspēku neieveda. Viņi vienojās, ka ekonomikai par labu nāktu tās straujās izaugsmes piebremzēšana. Turklāt toreiz viņu IKP pieaugums bija zemāks nekā Latvijas 11,9% ceturtā ceturkšņa aplēsēs. Tas vēl jo mazāk ir ilgtermiņā uzturams rādītājs, tāpēc pasākumi pie mums jāveic nekavējoties.
– Kāpēc? Ja jau jūs sakāt, ka IKP pieauguma temps obligāti saruks, tad vienkārši nav jādara nekas – viss notiks pats no sevis.
– Jā, bet jāraugās, lai tas notiek pakāpeniski, nevis ar sāpīgu kritienu. Viena iespēja ir lēzens tempa palēninājums no 11,9% līdz 10–8–7%, bet cita – ar rāvienu nonākt līdz vienam procentam vai nullei.
– Arī to Latvija ir piedzīvojusi pēc Krievijas 1997. gada ekonomiskās krīzes bez kādiem jūtamiem satricinājumiem.
– Bet paraudzīsimies, vai tajā laikā Latvijai bija vai nebija bezdeficīta budžets*. Pateicoties iepriekšējām Latvijas valdībām, valstij tajā laikā bija uzkrāti tauki, t.i., bija iespējas aizņemties un plūstoši pārdzīvot Krievijas krīzes sekas. Šobrīd Latvijai uzkrājumu nav. Mēs skatāmies uz kopējo – ne tikai uz valdības parādu, un valsts parāds jau pārsniedz 100% no IKP. Tas ir tas, kas satrauc ārzemju investorus un liek izteikt minējumus par lata devalvāciju.
– Vai tad tas, pēc jūsu teiktā, nebūtu labi, ka valstī ieplūstu mazāk naudas?
– Šobrīd visi tirgus spēlētāji – galvenokārt bankas, bet arī lielo nozaru uzņēmumi – nāk pie mums ar saviem priekšlikumiem, kā atdzesēt ekonomiku. Bankas nevar un nedrīkst vienoties, ka nu neviena vairs nekreditēs Latvijas tirgu, tāpēc regulējošajiem ierobežojumiem jānāk no valsts, bet bankas tos pieņems, jo grib darboties stabilā, no satricinājumiem brīvā vidē. Bankas saprot, ka kreditēšana par katru cenu vairs nav darba kārtībā.
– Kā tad bankas atgūs naudu no nekustamo īpašumu pārdevējiem, ja nekreditēs pircējus?
– Es situāciju redzu daudz labvēlīgāku. Domāju, ka bankas ir izveidojušas drošus kredītportfeļus. Banku stabilitāte mūs neuztrauc, jo komercbankas pēdējos desmit gados ir strauji palielinājušas savus pamatkapitālus un izsniegušas kredītus pret ķīlām. Mūs uztrauc tas, lai cilvēki, kuri ieķīlājuši savus mājokļus, nepaliktu bez tiem.
– Kur bankas liks šādus īpašumus? Kas tos pirks?
– Gan pircēji atradīsies, kas varbūt gaida nekustamo īpašumu cenu krišanos, lai tad lēti pirktu.
– Kādi darbi vēl šogad ir LB darba kārtībā?
– Mums pietiek ikdienas darbu. Joprojām aktīvi esam klāt visā, kas attiecas uz eiro ieviešanas priekšdarbiem: konsultējam valdības darba grupas un, kā esam paši sev likuši par uzdevumu, spēsim organizēt eiro apriti, tiklīdz vien mums to lūgtu.
– Jā, bet kad tas varētu notikt?
– Tas jājautā pirmām kārtām finanšu ministram. Varu tikai minēt, ka tagad reālākais termiņš būtu 2011.–2012. gads, bet tad gan ar noteikumu, ka pasākumi mūsu atbilstībai eiro ieviešanas kritērijiem tiek veikti, sākot no šodienas.
* Kamēr krīze Krievijā tikai sākās, Latvija paguva 1997. gadu beigt ar valsts budžeta fiskālo pārpalikumu 40,4 miljonu apmērā. Krīzes sekas Latvijā izpaudās kā 33,2 miljonu latu fiskālais deficīts 1998. gadā un 164,3 miljonu deficīts 1999. gadā. Attiecībā pret toreizējo IKP tie bija 3,9%. Šogad valdība paredzējusi 177,8 miljonu deficītu, bet šāds deficīts būs tikai 1,4% no IKP.