"Sarkanais" Vecmīlgrāvja dendijs Vilis Lācis

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Joprojām diskutabla persona Latvijas vēsturē ir rakstnieks, Maskavas ieceltā "leļļu režīma" darbonis Vilis Lācis. Viņa romāna Zvejnieka dēls galvenais tēls Oskars un arī citos darbos rādītais vīrišķīgais, spēcīgais cilvēks spēj izturēt visus pārbaudījumus un šķiet iemiesojam paša autora garu. Kā izrādījās, dzīvē rakstniekam šā spēka pietrūka.

No parasta strādnieka kļuvis par slavenu un turīgu rakstnieku, Lācis piedzīvoja ne tikai sociālas, bet arī gara metamorfozes, ko varētu nodēvēt par "kā vajadzīgs" taktiku. Tas izpaudās, vispirms slavinot vienu iekārtu un tās pīlārus, bet, varai mainoties, visu to nogānot un apdziedot jauno "sauli". Turklāt, kļūstot par padomju varas "balstu", viņš iemācījās vēl "smalkākus" jaunās varas paņēmienus. Kāpēc tāda pārvērtība — pārliecība, bailes, vēlme izdzīvot, slavas un varas kāre? Grūti tagad to pateikt — laikam jau viss kopā. No trūcīga strādnieka par turīgu rakstnieku

Par Viļa Lāča privāto dzīvi joprojām zināms visai maz. Viņš allaž bija kluss, korekts, noslēpumains, jo vienmēr atradās specdienestu uzmanības lokā.

20. un 30. gados Lācis ir "melnais". Fiziski stalts cilvēks ar dzelzs muskuļiem un dzelzs gribu. Pēc smaga darba viņš naktīs raksta. Lācim ļoti patīk dejot. Ballītēs viņš ierodas Marijas ielas bodītē pirktā nocenotā uzvalkā un izpelnās iesauku "Vecmīlgrāvja dendijs", kuru, starp citu, nekad neredz iereibušu. Lācis jūsmo par "smalko aprindu" meitenēm. Vecmīlgrāvī viņam iepatīkas namīpašnieka meita Herta. Viņa mācās ģimnāzijā un apmeklē Virsnieku nama balles. Lācis bieži ciemojas pie iecerētās, līdz Hertas māte meitai saka: "Vai tādēļ es tevi augstās skolās sūtu, lai tu draudzētos ar prastu strādnieku?" Vēlāk Herta ar ģimeni rūgti nožēlo, ka atraidījuši Lāci un palaiduši garām mūža lielo laimi.

Aizvainojums rakstnieka dvēselē paliek. Palīdz alkas izrauties uz augšu, arī ticība likteņa gādībai. Jo reiz Ziemassvētku naktī vētras laikā viņu gandrīz ieskalo no kuģa jūrā. Citreiz meža darbos viņam uzkrīt liela egle, tomēr starp zariem Lācis paliek sveiks un vesels.

1927. gadā Vilis apprec klasesbiedreni Mariju Buti. Sievas vecāku mājās abiem ir atsevišķa istaba, kur vieglāk rakstīt. Drīz Lācis piedalās streikā un zaudē darbu. Ģimene neapmierināta, jo 1928. gadā Lāčiem piedzimst dēls Zigurds. 1932. gadā pasaulē nāk otrs dēls — Ojārs. Tomēr drīz ar Zvejnieka dēlu sākas Lāča lielā slava un turība. Nu daudzi alkst viņa sabiedrības. Pats rakstnieks ir kluss un savrups, arī smalkajās aprindās, līdz kurām beidzot izcīnījies un kurās labprāt uzturas. Elegants, noslēpumains kā sfinksa viņš dzīvo rāma buržuja dzīvi. Protams, čakli rakstot. Tikai retais zina par Lāča saikni ar sarkanajiem. Viņam ir vēl viena kaislība — azartspēles. Likmes un derības uz zirgiem hipodromā. Tur gan slava traucē — jālūdz paziņu palīdzība, lai tie veic likmes uz zirgiem.

Skauģi ļauni vēro Lāča slavu un lielos honorārus. Baumo, ka rakstnieka karjeru virza miljonāre Emīlija Benjamiņa — Lācis esot preses karalienes mīļākais. Emīlijai Pirmajai (kā viņu ironiski sauc) patīk atlētiski proletāriskas izcelsmes vīrieši. Sabiedrība pamana, cik dedzīgi Lācis skūpsta "maizes mātes" roku. Iespējams, tā ir tikai pateicība. Taču neapsīkst runas, ka Lācis arī citās jomās ir tikpat čakls kā rakstniecībā.

Ulmaņa slavinātājs un noliedzējs

1938. gadā Lācis kļūst par Jaunāko Ziņu štata līdzstrādnieku. Savos rakstos cildina Ulmani, 15. maija apvērsumu, miljonāru Antonu Benjamiņu. Kā zināms, 1919. gada vasarā ar kuģi Saratov Ulmanis un pagaidu valdība atgriezās Rīgā. Atzīmējot Latvijas Republikas 20. gadskārtu, Lācis Jaunāko Ziņu 1938. gada 17. novembra numurā velta ievadrakstu: "Tie ir cilvēki, kas iegājuši latvju tautas vēsturē, valsts vadītāji un veidotāji. Viņu vidū redzams kāds spēcīgi noaudzis vīrs, kura seja pauž spraigumu, lielu gribasspēku un gaišu drosmi. Viņa skats ir sirsnīgs un laipns, bet, kad viņš runā par savu darbu, viņa acīs pavīd kaut kas izaicinošs un spītīgs — ticība savai lietai un cīnītāja uguns. Es zinu, es ticu! Liekas sakām katrs viņa žests un vārds. .. Vientuļais kuģis peld rāmu gaitu, ved pāri ūdeņiem latvju brīvības dvēseli uz jaunās valsts galvaspilsētu. .. Saratovas vairs nav, bet nekad tautas atmiņā neizgaisīs šī leģendārā kuģa vārds. Nākošās paaudzes kā brīnumu lasīs vēstures lapās stāstu par brīvības un uzvaras kuģi."

Lācis ir 15. maija režīma favorizēts autors. Pēc Zvejnieka dēla motīviem tiek uzņemta lielfilma. Ulmanis ignorē politpārvaldes savāktos "kompromatus" par Lāča graujošo darbību. Filmas pirmizrādē Ulmanis saka: "Mums visiem filma patika!" un ilgi un cieši spiež rakstnieka roku. Vēl vairāk: 1940. gada janvārī Jaunākās Ziņas informē, ka Ulmanis par personiskiem līdzekļiem nopircis 500 (!) Zvejnieka dēla eksemplāru un ziedojis tos skolām.

Pēckara romānā Vētra Lācis savu bijušo labdari raksturo ar lamuvārdiem, piemēram, "prezidents atgādināja sagūstītu, aizkaitinātu mežakuili", "augstā ekselence ar pilnām tiesībām nesa "korupcijas tēva" godpilno nosaukumu", "labi nobarotais Zemgales budzis". Vētrā Lācis liek saprast, ka Ulmanis bijis homoseksuāls, un apgalvo, ka viņam ārzemēs bijušas pilis, muižas, miljoniem lieli noguldījumi bankās.

1940. gada vasarā rakstnieks kļūst par okupācijas režīma lielāko un spožāko izkārtni. Viņam piedāvā un piešķir vēl vairāk slavas, naudas, augstus amatus, titulus, ordeņus. Tātad varu — vai vismaz tās ilūziju. Savai "maizes mātei" Lācis pagriež muguru. Pilnīgi izputinātā, satriektā Benjamiņa bieži sēž Lāča uzgaidāmās telpās un vēl cer. Veltīgi. 1941. gada 14. jūnijā Emīlija Pirmā (un Pēdējā) dodas savā Golgātas ceļā. Starp citu, viņai palaimējas gandrīz visu Baigo gadu nodzīvot, lai arī trūkumā, tomēr brīvībā. Daudzus citus ņēma ciet tūlīt. Jau 1940. gada 31. jūlijā iekšlietu ministrs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža un viņa ģimenes izsūtīšanu uz padomiju.

Vētra arī ģimenē

Tomēr drīz Lāču ģimeni piemeklē smags trieciens. Kā likteņa atriebība par piedalīšanos Latvijas iznīcināšanā 1940. gada 3. oktobrī lifta šahtā nositas jaunākais dēls Ojārs. Pēc vienas versijas, tas ir nelaimes gadījums. Pēc citas — atriebība. Ir arī minējums, ka sabojātais lifts gaidījis pašu Lāci.

Kara laikā Maskavā viņš vada neeksistējošās LPSR valdību. Sieva ar dēlu dzīvo Kirovas apgabalā. Laulība sairst, un tam ir dažādi iemesli. Kirovā esošā sieva ir neapmierināta ar vientulību, sadzīvi, viņu moka greizsirdība.

1944. gada 19. oktobrī līdz ar Sarkano armiju Rīgā kopīgi uz dzīvi atgriežas Lācis un Velta Kalpiņa. Tā ir otrā lielā nodevība rakstnieka mūžā. Kad neko nezinošā Marija ar dažus mēnešus veco zīdaini Edvīnu un pusaudzi Zigurdu arī atgriežas Rīgā, viņus sagaida tikai šoferis. Tas atved atbraucējus uz dzīvokli un pavēsta, ka te viņi dzīvos vieni paši. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķir viņu laulību. 18. novembrī Lācis oficiāli apprec no revolucionāru ģimenes nākušo Kalpiņu.

Formāli šī laulība ir saskanīga. Tajā piedzimst dēli Leonīds (1945—1998) un Juris (1946). Velta kļūst par žurnālisti un gadiem ilgi strādā žurnālā Zvaigzne. Vilim Lācim tagad ir viss — ģimene, nauda, slava, lielas varas liela ilūzija, ar to saistītās privilēģijas. Taču nemitīgi uzbrūk un moka dažādas slimības — acu kaites, reimatisms, diabēts, divi insulti, gangrēna. Arī alkoholisms. Ministru Padomes priekšsēdētājs piedzērās arī darba laikā, un padotie to slēpa. Apdraud arī intrigas un nemitīgā cīņa par varu. Par saimniecību gādā kalpone un Velta, jo pats Lācis pārvēršas graustā. Cīņai ar gangrēnu milicis ved no tirgus mellenes, māju sargā milicis garā šinelī. Blakus namā dzīvo Lāča māte un māsa Milda. Laikabiedri atzīmē, ka mātei bija "cieti sejas vaibsti", bet māsas sejā valdīja "bezkaislīga marmora izteiksme". Lācim neesot paticis māsasvīrs, un karalaukā viņš esot parūpējies par radinieka pazušanu. Vecumdienas māsa pavadīja Berģu pansionātā. 50. gadu beigās ar vēzi saslimst Marija. Lācis izlīgst ar pirmo sievu, apciemo viņu slimnīcā. Marija vēl sagaida mazmeitu Ilzi un mirst 1959. gadā.

Tā paiet pasaules godība

1966. gada 6. februārī ar infarktu nomirst Vilis Lācis. Viņa dzimtas liktenis nav īsti laimīgs — šķiet, nasta būt Lāča bērniem bija smaga. Marijai saslimstot, Edvīnu Lācis paņēma pie sevis. Taču Velta bijusi skarba pamāte. Edvīnam vajadzējis doties uz kādu Cēsu arodskolu, kur tēvs viņu vēl apciemoja. Viņš strādāja kādā Rīgas rūpnīcā, sāka iedzert un vairumu mūža pavadīja pansionātos. Zaļā pūķa apkampienos nokļuva arī Zigurds un Lāča māsasmeita.

Sekmīgs nav arī otrās laulības atvašu liktenis. Leonīda veselību un izskatu iedragāja poliomielīts. Viņš bija kluss cilvēks. Studēja svešvalodas, strādāja skolā, bibliotēkā un rāmi grima alkoholā. Arī viņam bija gangrēna, un pēc kājas amputācijas 1998. gadā viņš nomira. Alkoholā noslīka arī jaunākā dēla Jura mūziķa karjera. Šo likteni izbēga vienīgi mazmeita Ilze Lāce–Eglīte (juriste un tulkotāja), tagad dzīvo un strādā Briselē — Eiropas Savienības struktūrās.

90. gados darbu pārtrauca 1984. gadā dibinātais Viļa Lāča muzejs. Atraitne Velta māju pārdeva. Tagad Mežaparka villa piederot kādam Kaļiņingradas miljonāram.

***

Vilis Lācis (līdz 1954. gadam Jānis Vilhelms Lācis)

Dzimis 1904. gada 12. maijā Mangaļu pagasta Rīnūžos ostas krāvēja Teņa un zvejnieka meitas Karlīnes Lāču ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā — kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Sibīriju;

1920.—1921. — pirmās publikācijas (feļetoni) Sibīrijas latviešu—komunistu laikrakstā Sibīrijas Cīņa;

1921. — atgriežas Latvijā, iespējams, jau kā PSRS specdienestu aģents;

1922.—1933. — krāvējs Rīgas ostā, zvejnieks, kuģu kurinātājs, saistīts ar kreiso pagrīdi. Kopš 1928. gada PSKP biedrs. Kā politiski neuzticams — Latvijas specdienestu uzraudzībā. Kopš 1928. gada strādā arī literāru darbu;

1933.—1935. — Rīgas 9. bibliotēkas bibliotekārs;

1933.—1934. — laikraksts Jaunākās Ziņas publicē romānu Zvejnieka dēls. Lācis kļūst par vienu no 30. gadu populārākajiem rakstniekiem;

kopš 1938. — Jaunāko Ziņu štata līdzstrādnieks. Vienlaikus uztur sakarus ar komunistisko pagrīdi. Savās publikācijās cildina Ulmani, 15. maija apvērsumu, A. Benjamiņu;

kopš Latvijas okupācijas — viens no aktīvākajiem kolaborantiem. Aktīvi piedalījies pret latviešu tautu īstenotajā genocīdā. 1940. gada vasarā kā iekšlietu ministrs parakstījis pavēli par ģenerāļa Jāņa Baloža ģimenes izsūtīšanu, piedalījies ārlietu ministra Vilhelma Muntera ģimenes deportācijā. Pēc kara parakstījis deportāciju pavēles. 50. gadu beigās intrigu un slimības dēļ pamazām zaudējis varu un ietekmi.

Miris 1966. gada 6. februārī Rīgā. Apbedīts Meža kapos.

    Uz augšu