Nulle plus nulle (18)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

– Indra sākumā nemaz negribēja ar mani precēties, nebija jau tik viegli viņu pierunāt uz šo pasākumu. Viņa pat bēga prom no zagsa, un es nevarēju saprast, kāpēc.

Domāju: es taču esmu baigi krutais džeks, ko viņa iedomājas... citas būtu laimīgas... Bet, kad tagad skatos mūsu kāzu bildes, pilnīgi viņu saprotu: toreiz tiešām izskatījos tāds lecīgs un diezgan aizdomīgs tipiņš... – smaida plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis. Nu jau ar sievu mākslinieci Indru Sproģi kopā nodzīvoti gandrīz divdesmit gadi, un abu ģimenē aug trīs lieliski puikas – Jancis (17), Fricis (11) un Filips (5). Šajā sarunā ar Mēs pa savas kopdzīves līkločiem viņi iet katrs atsevišķi.

– Kā un kur jūs iepazināties?

Indra: – Carnikavā uz ielas. Gājām ar draudzeni Zaigu, un pēkšņi uzradās viens tāds tipiņš, ar kuru Zaiga bija iepazinusies kādas draudzenes kāzās. Viņš pienāca klāt un prasīja, vai nevaram palīdzēt viņam nopirkt karogu. Kāpēc ne? Iegājām audumu veikalā, un atceros, ka viņš pārdevējai prasīja, vai viņai ir japāņu zīds. (Smejas.) Padomju laiks un japāņu zīds bija divas absolūti nesavienojamas lietas. Tas taču tāpat bija skaidrs, ka tur noteikti nekā tāda nav! Protams, viņš beigās nopirka visvienkāršāko kokvilnas audumu. Vēl viņš man prasīja, vai nevaru iedot viņam krāsu – es tajā laikā strādāju Carnikavas kolhozā par mākslinieci. Iedevu un biju pārsteigta, ka pēc divām dienām viņš to atnesa man atpakaļ. Tas bija augustā pirms divdesmit gadiem.

Jānis: – Ar Indru iepazināmies uz ielas. Carnikavā. Viņa gāja kopā ar draudzeni. Man vajadzēja nopirkt karogam audumu – es biju azartisks sērfotājs, Usmā bija gaidāma regate, un man vajadzēja karogu. Tajā laikā dzīvoju Garciemā, Carnikavā braucu uz veikalu. Mazliet pazinu viņas draudzeni, tāpēc bija vieglāk pieiet klāt. Palūdzu viņai, lai palīdz nopirkt man audumu, un viņa neatteica. Protams, ka tajā brīdī mani vairāk interesēja tā meitene, nevis audums. Audums mani interesēja līdz brīdim, kamēr nebiju viņu ieraudzījis. Jā, varu teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skata.

– Kas notika tālāk?

Indra: – Viņš tajā laikā braukāja ar motociklu, bet es visur gāju ar savu draudzeni. Un reiz viņš ar motociklu atbrauca pie manis, un, tā kā uz motocikla varēja braukt tikai divatā, manu draudzeni nevarējām paņemt līdzi. Kaut kā tā sanāca, ka manai draudzenei tur nebija vietas... (Smaida.) Jā, varbūt no manas puses tā bija nodevība pret draudzeni.

Jānis: – Sākām diezgan intensīvi tikties. Man tajā laikā bija motocikls, un mēs šur tur ar mocīti aizbraucām. Indra tolaik strādāja Carnikavā, viņa bija Carnikavas zvaigzne – strādāja klubā, māksliniece... Atceros, ka viņai pat bija iesauka – Carenes zvaigzne, un tādi kā es pie viņas rindā stāvēja. Jā, jā! Katrs gribēja viņai kaut ko palīdzēt, vismaz lineālu pieturēt... Protams, es arī stāvēju tajā rindā un tagad saprotu, ka tas bija tā vērts.

Vēl atceros, ka man tajā laikā uz mašīnas bija uzraksts Surf, un, kad braucu pie Indras, viņas kolēģi teica: – Indra, tavs serfs atbraucis... Vispār jau vietējie čaļi bija diezgan škrobīgi... (Smejas.)

– Vai varat noformulēt, kas ir mīlestība?

Indra: – Man ir pavisam matemātisks mīlestības formulējums. Pagājušogad tieši par šo tēmu uztaisīju grāmatu 0+0=? (Nulle plus nulle ir bezgalība), un šis nosaukums skaidrojams tā, ka mēs visi esam nulles, un tās visas mūsu nulles pārvietojas pa dažādām trajektorijām. Un, kad tā viena nulle satiek to otru, to īsto nulli, tad sanāk bezgalība – jo tajā mirklī, kad divi cilvēki iemīlas, iekšā visa matemātika izmainās, vienā mirklī ir spēks izdarīt jebko! Un tās divas nulles tad vairs nekādā gadījumā nav nulles...

Jānis: – Tas ir kaut kas labs! Pēc tās var tiekties un nekad arī nesasniegt. Tā ir Dieva dāvana. Kā var zināt, ka tā ir mīlestība? Ja tu ej pa ielu, tev pretī nāk divi cilvēki, un tu redzi, ka viņu kājas neskaras pie zemes, bet viņi lido, tad ir skaidrs, ka tur ir mīlestība. Vispār jau tas ir jauki – kādu mīlēt, un ir vēl jaukāk, ka arī tas otrs mīl tevi. Tas ir forši!

– Esat kopā gandrīz divdesmit gadu. Kā nosargāt mīlestību tik daudzu gadu garumā?

Indra: – Laikam jau svarīgi dzīvot tā, lai otram visu laiku ir interesanti – lai viņam nekad nav skaidrs, kas būs tālāk, lai nav tā, ka viss ir iepriekš paredzams. Pretējā gadījumā cilvēki ieslīgst rutīnā. Manuprāt, ir svarīgi spēt ielēkt dažādās lomās. Es, piemēram, vienudien varu uzvilkt vakarkleitu un augstpapēžu kurpes un citā dienā varu arī naglot dēļus. Un mums kopā ir interesanti abos variantos – gan uz balli aiziet, gan grīdu likt. Pagājušovasar pārlikām mājās grīdu, ļoti sen nebijām tādu fizisku darbu kopā darījuši, un pēkšņi jutu, ka esam iegājuši tik vienotā ritmā, ka pat vārdi vairs nav vajadzīgi – vienkārši jūtam, kā darbiem jāiet uz priekšu, un viss notiek. Nu jā, ir svarīgi ļoti daudzas lietas darīt kopā.

Tas ir līdzīgi kā ar mašīnām: ir cilvēki, kuriem vajag vienu mašīnu, ar ko braukt uz operu, otru, ar ko braukt medībās, un trešo, ar ko braukt uz darbu. Bet mana mašīna – man ir Citroen C6 – spējīga izpildīt visas funkcijas. Tai ir perfekts dizains, un tai ir visas tehniskās ekstras: ja man vajag braukt, piemēram, pa mežu, ir tikai jānospiež viena podziņa, un tā paceļas uz augšu un ir gluži kā džips. Un ar cilvēkiem ir tāpat: ja viņš ir spējīgs mainīties, pildīt ļoti dažādas funkcijas, tad ar viņu visu laiku ir interesanti.

Jānis: – Mīlestību nevar nosargāt. Kā jau teicu: tā ir Dieva dāvana, un tā vai nu ir, vai nav. Turklāt ir jāapzinās viena baigi svarīga lieta: mīlestība ir ļoti trausla, un to nedrīkst uztvert tā, ka tā tev iedota uz visu mūžu. Ir jāsaprot, ka tas ir kaut kas bezgala dārgs un trausls, un ar tādu attieksmi pret to arī jāattiecas. Citādi tu jebkurā brīdī to vari pazaudēt un tad varbūt vairs nekad arī neatrast. Tāpat kā Dievs to ir devis, viņš vienā dienā to var arī atņemt.

– Vai zināt arī, kas ir greizsirdība? Vai pazīstat šo izjūtu?

Indra: – Nē. Man liekas, ka mēs neesam greizsirdīgi. Ja nu vienīgi Jānis ir greizsirdīgs uz manām draudzenēm. Dažreiz. Jānim šķiet, ka viņas mani viņam atņem.

Jānis: – Savā ziņā – jā. Viss atkarīgs no katra egoisma pakāpes. Katrs cilvēks ir zināmā mērā egoists, un katrs grib, lai otrs cilvēks pieder tikai viņam. Es arī gribu, lai Indra ir tikai mana! Jā, es gribu, lai neviens cits viņu nedabū! Bet tas ir diezgan grūti iespējams, jo mākslinieki savos mākslas darbos iegulda ļoti daudz no sevis, un tad iznāk, ka viņi dalās ar citiem – tad iznāk, ka citi arī dabū Indru. Bet es jau gribētu, lai tikai es viņu dabūtu, turklāt lielās devās, un citi nedabūtu neko. (Smaida.)

Nevaru noliegt, ka tajā mākslas radīšanas procesā man ir grūti – jo viņa jau mani tad neredz, tad es viņu vispār neinteresēju. Tad es nesaņemu neko, viss aiziet tajos mākslas darbos, kurus visi pēc tam dabū, un tas nemaz nav forši. (Smaida.) Bet, no otras puses, – kad redzu, ka pēc šā radošā procesa tas labums nav palicis mazāks, ka nav palikusi tikai puse no viņas, bet savās emocijās viņa kļuvusi vēl bagātāka un savā enerģijā viņas ir pusotru vai divas reizes vairāk, tad tas kompensējas.

Es nezinu, vai Indra ir greizsirdīga, viņa neko neizrāda.

– Jūsu ģimenē aug trīs puikas. Vai kādreiz esat strīdējušies par bērnu audzināšanas jautājumiem?

Indra: – Par audzināšanu nestrīdamies, bet gan par to, kā viņus ārstēt, kad viņi ir slimi, – par to mums ir vislielākie strīdi, un šajā jautājumā viens otram nepiekāpjamies neparko. Man liekas, ja cilvēks ir slims, viņu vajag ārstēt, pie ārsta aizvest. Bet tas ir smags variants... Jo Jānim šķiet, ka tikai viņš vislabāk zina, kā bērnus vajag ārstēt. Ja man liekas, ka slimam bērnam ir jādod zāles, tad viņam liekas, ka visas slimības pašas pāriet – pietiek padzert siltu tēju, nekādas zāles nav jādzer un ne pie kādiem ārstiem nav jāiet!

Jānis: – Tādu konceptuālu strīdu mums nav, jo mēs bērnus īpaši neaudzinām – viņi paši aug, un mēs par to priecājamies. Mūsu galvenais princips ir netraucēt viņiem augt. Vienīgie strīdi ir par bērnu veselības jautājumiem. Ja kādreiz ir kāda problēma, man liekas, ka pats varu ar to tikt galā, bet Indrai ir savi priekšstati par to, kā jāārstē viena vai otra bērnu slimība. Viņi gan, par laimi, reti slimo. Bet, ja kādreiz kādam gadās saslimt, Indra man saka, vai tiešām nevaru aizvest bērnu pie kāda normāla ārsta, lai viņu izārstē? Es par to drusku apvainojos. Tādā ziņā jūtos drusku aizskarts un nenovērtēts. Kad viņa glezno, es taču neeju klāt un nesaku, kāpēc tu tik tizli glezno, vai tiešām nevajag to gleznu aizvest pie kāda normāla gleznotāja, lai šito vietu uzglezno...

Protams, es esmu tas, kurš šajās situācijās piekāpjas, un bērni tiek aizvesti pie tā cita ārsta. Un tad, kad tas cits ārsts pasaka to pašu, ko es, tad viņa nomierinās. Tad viss ir kārtībā. Bet nu labi... gudrākais jau parasti piekāpjas. (Smaida.)

– Kāds(-a) ir ideāls(-a) vīrietis (sieviete)?

Indra: – Tāds, uz kuru var paļauties. Tāds, kuram var just viņa stipro plecu. Un Jānis tāds ir. (Smaida.)

Jānis: – Nekas nav ideāls. Ir jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņš ir. Pats svarīgākais ir uzticības jautājums: vai nu tu vari tai sievietei uzticēties, vai nevari. Tas arī visu izšķir, viss pārējais ir maznozīmīgs.

– Kādas īpašības otrā visaugstāk novērtējat? Un ko otrs novērtē jūsos?

Indra: – To, ka viņš ļoti ātri spēj pieņemt lēmumus: ja viņš kaut ko izdomā, viņš ir absolūti pārliecināts, ka tā arī uzreiz vajag darīt, un viņš tā arī izdara! Man ļoti patīk, ka viņš ātri sadraudzējas ar cilvēkiem, ka māk komunicēt ļoti jaukā veidā. Es tā nevaru un tāpēc to novērtēju. Vēl man patīk, ka viņš spēj piespiesties darīt to, kas ir grūti un ko varbūt negribas darīt, un viņam tas neliekas nekas briesmīgs. Patīk, ka viņš šo īpašību iemācījis arī bērniem: kad negribas skriet, tomēr skriet un, kad vairs nevar paskriet, tad skriet vēl... Patīk arī tas, ka viņš māk zaudēt, un arī to viņš bērniem ir iemācījis. Es nemāku zaudēt, man tas ir ļoti grūti. Taču, kad viņš to māca bērniem, es arī to pamazām, pamazām iemācos. Nu apmēram tā.

Ko viņš manī novērtē? (Ilgi domā.) Ā, es zinu! To, ka es daudz nerunāju. Viņam darbā daudz jārunā, viņam ikdienā apkārt daudz runā, tāpēc mājās viņš grib vienkārši atslēgties. Mēs pilnīgi mierīgi varam būt blakus un nerunāt neko. Es viņam nekad lieki neprasu: – Kā tev šodien gāja? Jā, domāju, ka tas viņam varētu patikt. Varbūt arī tas, ka es protu garšīgi gatavot...

Jānis: – To, ka viņa maz runā. Tā ir baigā ekstra, nav daudz tādu sieviešu, kas maz runā. Ar viņu var saprasties bez vārdiem, un tas man ir baigi svarīgi. Nu tā. Vispār jau man viss viņā patīk. (Smaida.)

Ko viņa manī novērtē? Es nezinu... Bet laikam jau esmu kaut kam derīgs, laikam jau var mani izmantot kādiem labiem mērķiem... (Smejas.) Vispār jau esmu viņai pateicīgs, ka, dzīvojot kopā, viņa mani daudz ietekmējusi – Indra ir mani izmainījusi, labā nozīmē. Un acīmredzot man ir bijis stimuls mainīties. Nekam jau nav jēgas, ja tev nav priekš kā censties. Naudai jau arī nav jēgas, ja tev nav sievietes, ar kuru kopā to tērēt. Sieviete stimulē vīrieti attīstīties, kļūt labākam, citādam.

– Vai ir kas tāds, kas otrā kādreiz tracina, spēj izvest no pacietības?

Indra: – Tas, ka viņš iedomājas, ka ir visgudrākais ārsts no visiem – tas mani besī ārā! Es nekad nevaru tā mierīgi pateikt: aiziesim ar bērniem pie ģimenes ārsta. Jānim liekas, ka viņš visu prot izdarīt labāk par visiem, bet man liekas, ka ir speciālisti, kas katrs savu konkrētu lietu prot izdarīt labāk nekā viņš. Vienreiz man izdevās viņam to pierādīt: kad viņa slimnīcas interneta mājaslapai vajadzēja jaunas bildes. Protams, viņš teica, ka pats nofotografēs, ka pats zina, kā to izdarīt vislabāk. Es mēģināju iestāstīt, ka fotogrāfs Jānis Mednis to varētu izdarīt profesionālāk. Nē, nē, es pats... Bet, kad Mednis trīs dienas pie tā bija strādājis un tās bildes uztaisījis, Jānis tomēr atzina, ka fotogrāfs to izdarījis labāk... Par ārstiem man to neizdodas pierādīt, bet to, ka fotogrāfs Mednis ir labāks fotogrāfs nekā dakteris Zaržeckis, man tomēr izdevās! (Smaida.)

Jānis: – Kad viņa nododas savai mākslai, es viņai vispār neeksistēju – tas mani drusku kaitina, jo... es taču arī te esmu! Un vēl man nepatīk, kad Indras nav mājās – tad māja liekas tukša, ir sajūta, ka kaut kā trūkst. Neprotu noformulēt šīs sajūtas, bet zinu – kad viņa ir mājās, ir vienkārši ļoti labi...

– Uz kura pleciem gulstas ikdienas mājas rūpes?

Indra: – Bērni novāc galdu, iznes miskasti. Jānis mazgā mašīnas. Es visu pārējo, pa druskai.

Jānis: – Mājas darbus organizē Indra – kad viņa visu samenedžē, tad viss arī notiek. Mums nav tādas darbu dalīšanas, mēs pilnīgi mierīgi vajadzības gadījumā varam viens otru aizvietot. Indra parasti gatavo ēst, bet, ja vajag, es arī, protams, to varu izdarīt.

– Vai jums ir savas ģimenes tradīcijas?

Indra: – Mums Ziemassvētkos obligāti ir leļļu teātris, ko spēlējam Ziemassvētku vecītim. Ir tā, ka mēs ar bērniem to iestudējam, uztaisām dekorācijas un tērpus un tad izrādē iesaistām arī citus mājiniekus. Un Ziemassvētku vecītis jau zina, ka mums mājās būs izrāde, tāpēc viņš vienmēr pie mums nāk pats, nevis kaut kur atstāj savu maisu...

Vēl mēs visi kopā braucam slēpot. Tā gan nav mana vismīļākā nodarbe, viena es nekad nebrauktu uz kalniem, taču es to daru tāpēc, ka mēs to darām visi kopā. Savukārt vasarā mēs braucam ar laivu, Jāņos obligāti sēžamies laivā un dodamies pēc jāņuzālēm...

Jānis: – Mums ir tradīcija būt kopā katru dienu. Man patīk būt mājās, un mēs daudz laika mājās arī pavadām. Vēl mums ir tradīcija, ka ceturtdienās, kad lielie puikas ir skolā un mazais ir dārziņā, mēs divatā ejam uz kino – veltām drusku laika tikai sev. Ceturtdienās cenšos neiet uz darbu un nedarīt neko, kas saistīts ar darbu. Tās ir tādas dienišķās tradīcijas nedēļas ritumā. Bet gada ritumā tie ir Jāņi un Ziemassvētki.

– Kāda ir vislabākā atpūta kopā?

Indra: – Slēpot ar distanču slēpēm – to gan sākām salīdzinoši nesen. Tā kā Filips vēl nemāk tik labi slēpot, tad viņš ir uz slēpēm un ar gumijām piestiprināts Jānim. Jānim līdz ar to ir grūtāk, tas viņam dod lielāku fizisko slodzi, taču mēs esam visi kopā.

Visiem kopā interesantas ir arī tādas nodarbes, kad ir grūti, pat mazliet ekstrēmi. Reiz gājām visi pa Meža kaķa trasi, un es vienā vietā izkritu cauri, paliku knapi karājoties. Visi jau bija aizgājuši tālu uz priekšu. Un, kad jau likās, ka tālāk vairs netieku, mans vidējais puika Fricis man pēkšņi saka: – Mammu, turies! Tagad kāju liec tur, ar roku pārtver tur... Tajā brīdī, kad sajūti, ka tas otrs ir ar tevi, ka vari uz viņu paļauties, ir baigais gandarījums. Nu jā, tā ir vislabākā atpūta, kad jūti, ka tev blakus ir savējie. Arī kad, piemēram, visi kopā nirstam un skatāmies zivis: viens ierauga raju vai bruņrupuci un sauc visus pārējos skatīties... Tas ir jauki.

Kad pagājušogad braucām uz kalnu slēpot, domāju: Filips vēl mazs, varēšu slēpot ar viņu kopā – jo es galīgi lēni visu to daru. Bet mazais, pirmo reizi uzlikts uz slēpēm, kopā ar lielajiem brāļiem nevis vienkārši nobrauca no kalna, bet nobrauca nenormālā ātrumā un no kalna apakšas man sauca: – Mammu, a ko tu tik lēni brauc? (Smejas.) Tas jau labi, ka visiem puikām ir Jāņa gēni – ka viņiem nav bail, ka viņi to var izdarīt. Tas nu gan ir vērtīgi!

Jānis: – Atkarībā no sezonas. Ziemā labprāt slēpojam, braucam arī ar distanču slēpēm. Vasarā atkal pa ūdeņiem: sērfojam, braucam ar laivām, ar vējdēli. Vēl mēs braucam ar močiem – mums visiem ģimenē ir moči, Indrai arī.

– Jūsuprāt, kas ir tas, par ko otrs visvairāk priecājas, un – kas viņu nomāc, skumdina?

Indra: – Jānim ļoti patīk ātrums. Viņš var ļoti lielā ātrumā nobraukt no kalna ar sniegadēli un tad pats par to ir ļoti lielā sajūsmā.

Kas Jāni skumdina? (Domā.) Jānis vispār nekad nav bēdīgs. Viņam asinīs endorfīnu esot daudz vairāk nekā visiem citiem. Tāpēc viņš visu redz daudz priecīgākās krāsās nekā citi. Ja mums visiem tās brilles, caur kurām raugāmies uz dzīvi, ar laiku tiek drusciņ aizmestas, tad viņam tās vienmēr ir perfekti uzspodrinātas, spožas, spožas.

Jānis: – Indra priecājas, ja kādreiz noorganizēju viņai kādu pārsteigumu. Ja nenoorganizēju, tad viņa nepriecājas. Man, piemēram, patīk stabilitāte, patīk visu saplānot un zināt, kad kas notiks, bet viņai patīk, ja notiek kaut kas tāds, ko viņa nezina un iepriekš nav paredzējusi. Kas Indru nomāc? Ka es kādreiz neuzminu kādu viņas vēlēšanos... ka nenolasu no acīm to, ko man vajadzētu nolasīt... Bet es ļoti cenšos.

Komentāri (18)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu