LNO baleta trupas solists Aleksejs Avečkins: jautājumi sev pašam

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Rīt skatītāju vērtējumam tiek nodota mūsdienu parodiju baleta izrāde Pusdārgakmeņi. "Tā ir jautra parodija, tāda viegla spēle, nevis sarežģīta izrāde par dramatiskiem likteņiem. Drīzāk – mūsdienu cilvēka komisks skats uz klasisko baletu," tā par jauniestudējumu saka baletdejotājs Aleksejs Avečkins.

Brīvības kods

Le Grand Pas de Deux, Marijas sapnis un Pusdārgakmeņi, kuru horeogrāfiju autori ir Kristians Špuks, Petra Zuska un Pīters Anastoss, – šie viencēlieni veido izrādi Pusdārgakmeņi. Visos viencēlienos lomas ir arī Aleksejam Avečkinam, kurš atzīst, ka iestudējuma process bijis interesants arī tāpēc, ka viņš daudz dejo klasisko repertuāru, bet tieši modernais balets māksliniekam sniedzot tik ļoti nepieciešamo brīvības izjūtu. "Iestudējuma periodā man galvenais ir, lai komandai veidotos domubiedru attiecības. Protams, ne katrā izrādē iespējams atklājums, lai gan tieši vārds atklājums man ir būtiskākais profesijā. Ja komanda ir, kā mēdz teikt, vienā ticībā, tad arī rodas šedevri, bet citās reizēs nākas ekspluatēt to, ko sauc par pieredzi. Šajā izrādē šedevru no manis gaidīt nav vērts. Jo visi svarīgākie atklājumi man bijuši, strādājot pie nopietniem iestudējumiem, kas mani ir mudinājuši domāt," saka Aleksejs Avečkins.

Reālais optimists

Par sevi viņš teic, ka uz dzīvi neraugās ne komiski, ne dramatiski, bet – pozitīvi. "Optimists laikam esmu bijis vienmēr, jo es zinu, ko gribu un ar kādiem līdzekļiem to iegūt. Un es gribu vienkāršas lietas – gribu redzēt savu ģimeni, ko tik sen neesmu saticis, gribu vairāk saules, vairāk laimīgu un smaidīgu seju, atklātus skatienus, labvēlīgu attieksmi... Tādas vienkāršas cilvēciskas lietas... Pats arī vienmēr cenšos smaidīt..."

Ciemošanās pie savas ģimenes, kas joprojām dzīvo Baltkrievijā, nav atkarīga tikai no cenšanās, bet gan no darba ritma. Gadumija pavadīta Latvijā, jo 2. janvārī baleta trupa devusies uz viesizrādēm Spānijā. Nereti arī vasaras atvaļinājumi tiek veltīti interesantiem profesionāliem piedāvājumiem, nevis dīkdienībai bērnības vietā. "Es piedzimu Brestā, bet desmit gadu vecumā aizbraucu uz Minsku mācīties baletskolā. Un katra reize Brestā tagad ir... nevis nostalģija, jo atgriezties nevari, bet... tur es it kā saelpojos to enerģiju, kādu var iegūt tikai tajā vietā, kur tevi vienkārši mīl tikai par to, ka esi. Un neko vairāk man nevajag. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka esmu gluži kā augs, kuram, esot tur, neko vairāk nevajag – ne lasīt, ne rakstīt, ne klausīties, tikai vērot un apcerēt pasauli. Un divas nedēļas nekāda režīma! Nav baleta, nav darba, nav pienākumu... Vajag atļauties – divas nedēļas nedarīt neko, jo muskuļiem un saitēm ir jāatpūšas, pēc tam sāku pamazām trenēties un savest sevi kārtībā jaunajai sezonai."

Gala pietura

"Vai Rīga ir mana profesionālā gala pietura, ir provokatīvs jautājums, lai gan – precīzs un īstajā laikā... Kad jutīšu, ka griezti jau ir tuvu un man vairs nav, kur attīstīties, tad... Pēdējā laikā pats par to domāju. Griestu sajūta man ir. Apmēram divus gadus. Nupat biju Spānijā, pēc tam Francijā... Atrodoties šeit, daudz ko uztver pavisam citādi, jo darba ir daudz, esi aizņemts un visu, kas ar tevi notiek, uztver citādi... Kad aizbrauc, rodas iespējas no attāluma paraudzīties pašam uz savu dzīvi, rodas iespēja parunāties ar sevi un pašam sev uzdot jautājumus, un arī godīgi mēģināt atbildēt uz tiem. Ārpus steigas un rosības. Arī jautājumus par to, kāpēc ar tevi nenotiek tas, kas varētu, kam esi gatavs, ko profesionāli vari. Jūtu, ka man, iespējams, tuvojas pārmaiņu periods. Brīdis, kad man vajadzēs pieņemt lēmumu," runājot lēnā ritmā, saka Aleksejs Avečkins.

Uz piebildi – izskatās, ka lēmums jau pieņemts – viņš pasmaida. "Jā, esmu pieņēmis lēmumu, nesen – atrodoties svešā vidē un ar svešiem cilvēkiem. Ja manā dzīvē notiks tā, kā es vēlos, es būšu laimīgs. Man gribētos darīt vairāk, nekā daru šobrīd."

Avečkins pēkšņi atceras to laiku, kad strādājis Baltkrievijas baleta trupā, un viņam – jauna un perspektīva baletdejotāja statusu ieguvušam, kurš vēl dejoja kordebaletā un jau sāka izpildīt vadošās lomas – bijis skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, pat neskatoties uz to, ka netrūcis ne darba, ne novērtējuma. Un tad saņēmis uzreiz divus piedāvājumus – no Varšavas un Rīgas. "Tagad varu teikt – pilnīgi pareiza izvēle, jo sagadīšanās pēc noticis tā, ka šo gadu laikā esmu strādājis ar Mihailu Barišņikovu, Allu Sigalovu, Borisu Eifmanu, Kšištofu Pastoru... Un ar baleta trupu izbraukājis vai puspasaules. Viss notiek tieši īstajā laikā – ja līdz šim piedāvājumu nebija, man tas nebija vajadzīgs, jo es visu laiku esmu attīstījies pakāpeniski un pareizi, un tas neradīja sajūtu, ka man kaut kā trūkst. Esmu strādājis ar fantastiskiem profesionāļiem, kas tieši man ir iestudējuši izrādes, un tas jaunam māksliniekam ir visbūtiskākais. Tas mani attīstīja, un tāpēc es nemeklēju neko citu. Ne emocionāli, ne fiziski, ne pieredzes ziņā nebiju gatavs... Ja gribu doties vēl tālāk un augstāk, tad jābūt pilnībā gatavam kā personībai, jo tur vairs neviens ar mani neauklēsies, esi atbraucis – dejo, nevari – lūdzu, nākamais."

***

Aleksejs Avečkins

- LNO baleta trupas solists (kopš 1998. gada)

- Dzimis 1976. gadā Baltkrievijā

- Absolvējis Baltkrievijas Baleta akadēmiju (A. Martinova, G. Semeļņikovas un A. Azimova klasē, 1994)

- Baltkrievijas Lielā akadēmiskā operas un baleta teātra solists (1994–1998)

- Helsinku baleta mākslinieku konkursa diplomands (2001). Spēlmaņu nakts laureāts nominācijā Labākais baleta solists (1999.)

- Saņēmis Aldara Starptautisko Gada balva operai (1999), Lielās mūzikas balvas laureāts (2002)

- Lomas baletos Bīstamie sakari (2006), Žizele (2006), Dons Kihots (2004), Gaišais strauts (2004) u. c.

***

Sava ceļa gājējs

Aivars Leimanis, LNO baleta mākslinieciskais vadītājs

Talantīgs mākslinieks un personība. Visspilgtāk izpaužas laikmetīgā repertuārā. Drusku noslēgts sava ceļa gājējs, bet tomēr – viens no visu laiku visspilgtākajiem mūsu baleta solistiem.

    Uz augšu