Mīlestība parasti mēdz būt triju veidu: sirds, jūtu, līdzjūtības... Taču kādreiz eksistēja arī Rīgas "pieraksta mīlestība". Pēdējais variants pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados prasīja pat tādus upurus kā laulības šķiršana. Toreiz daudzi arī izšķīrās, bet tagad, kad bērni jau paaugušies, ar to pašu sievu jāprecas atkal.
Kā otrreiz apņemt to pašu sievu (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī mērķa īstenošanā jeb atkārtošanā nekas netraucē ne juridiski, ne ekonomiski, ne arī morāli. Juridiski tas ir likumīgs darījums pret savu valsti, bet ekonomiski – kopīgi iekrātās mantas likumīga publiskošana. Visbeidzot morāli – grēka "noņemšana" jeb kopā būšanas turpinājums likumīgā laulībā.
Toreiz un tagad
Toreiz – sabiedrisko formāciju jeb dziesmotās revolūcijas priekšvakarā morālo ētisko vērtību izpratne bija citāda. Toreiz krāpt, tas ir - abiem jaunajiem speciālistiem iegūt pierakstu Latvijas galvaspilsētā, bija ja ne goda lieta, tad teiksim tā – parasta parādība. Tagad ir citi laiki un citi tikumi.
Pēc 15 gadu pārtraukuma atpakaļ raugoties, tas bija varoņdarbs, jo fiktīvās laulības notika ne jau iedzīvošanās vai krāpšanas dēļ, bet gan klasiskā latviešu Jāņa Purapuķes "sava kaktiņa, sava stūrīša" izcīnīšanai. Tagad sabiedrībā uzvedības normas sāk nostabilizēties, atbildības pakāpe ir pavisam cita, arī mājokļa iegūšanas kārtība un cena. Turklāt pieraksta sistēma sen jau atcelta.
Senāk viss parasti sākās kādā darba "dzertiņā" kopā ar priekšnieku, kad tika pārrunāts jautājums – kur dzīvot. Pēc vairākiem mēriem, kuri aizgāja kā lācim zemeņu oga, no klātesošo kolēģu vidus tika sniegti vērtīgi padomi. Tā kā profesionālu iemaņu sievu mainīšanā un dzīvokļu iegūšanā "iesācējiem" nebija, tad tika piedāvāts tam pašam priekšniekam "precēt manu sievu"...
Faktu, ne vērtību spriedumi
Runāts, darīts, taču, lai priekšnieks savā īpašumā iegūtu jauno sievu, līdzšinējam vīram vispirms no tās bija oficiāli jāšķiras. Tad priekšnieks varētu "apņemt" visus trīs – gan kungu, gan cienīto, gan vecāko meitu, pierakstot savā lielajā miteklī. Kā jau ierasts tajos laikos, ģimeniskās saites bija liela vērtība un tās saraut nemaz nebija tik viegli, kā sākumā kāds iedomājas. Šķiršanas procedūras tiesnesis noteikti mēgināja vairākas reizes atrunāt no šī lēmuma, savu prasību pamatojot ar vārdiem: "nekas tāds jau nav noticis", "visādi gadās" vai arī "mēdz pāriet". Tas tīkami satrauc, taču gaidīt vairs nevar, jo visas iesaistītās puses, toskait amatpersonas, avansu jau saņēmušas. Tāda vakarēšana skalu gaismā varētu pajukt, jo darījumam taču jānotiek ātri.
Risinājums parasti tika rasts. Proti, tiesnesim sakot, ka stiprajam dzimumam komunikācijā ar daiļo dzimumu ir problēmas, tāpēc labprātāk priekšroka tiekot dota puišiem... Pēc šāda apgalvojuma tiesas amatpersonai nekas cits vairs neatlika kā laulību šķirt.
Apgarots un spēkpilns
Tā nu jauns speciālists ar visu "famīliju" tika pierakstīs sava priekšnieka plašajā mitklī un varēja, tātad, tikai kā brīvs pilsonis, turpināt ģimenes dzīvi. Sākumā sajūtas bija dalītas, taču, ņemot vērā Lautenbaha-Jūsmiņa teikto, ka "zirgs ar četrām kājām klūp, kur nu vēl cilvēks ar divām", kreņķi bija jāmet pie malas.
Un viss būtu labi, kamēr priekšnieks min šis zemes takas, taču, ja pēc kāda gada viņš pārceļas uz citiem medību laukiem...
Nekas cits neatliktu kā atkal doties pie tiesas kungiem, bet šoreiz jau pēc viņu oficiālā ielūguma, jo dzīvoklis taču bija visu dzīvošanas telpa.
Ko līdz padoms, ja nav darītāja, jeb kā to tagad iegūt savā īpašumā? Talkā varēja nākt ne tikai labi padomi, bet arī prāvi kukuļi "repsīšos". Pat kārtīgs celofāna maiss ar dažāda "kalibra" un arī krāsas naudas zīmēm. Visbeidzot, kad dzīvoklis tik tiešām jau bija reālā pāra rīcībā, tas mērkaķa ātrumā bija jāmaina, un tad jau tajā laimīgi dzīvot var arī tagad.
Samocītā uzvara
Protams, padsmit nākamajos gados doma "samest kaulus kopā" atpakaļ neliktu mieru. Īsti jau kurpe nespiestu to darīt, bet kauns taču no cilvēkiem, it īpaši radiem, kuri tādu mērkaķošanos kā dzīvošanu ārpuslaulībā uztvertu par nepieņemamu. Savukārt, kad vienreiz ķermeņa spriedze un emocionālais stāvoklis bija nobriedis tiktāl, ka nolemts vēlreiz apņemt to pašu sievu, bet par šo notikumu uzzinājusi sievasmāte – viss pajūk. Un tikai tāpēc, ka tālrādē, redzot kādu sieviešu raidījumu, kurā piedalījās arī "sieva", viņa nepārprotamā tiešumā izmet: "Esmu atkal iemīlējusies savā bijušajā vīrā".
Tā ir uguns pakulās, un no atkārtotas sievas apņemšanas nekas prātīgs nesanāks. Beigu beigās varētu būt vēl trešais mēģinājums, taču nevar īsti saprast, kas cilvēkus šajā lietā attur – biklums vai slinkums? Ja no vienas puses, tad precēties tagad nav modē, ja no otras – visu regulē līgumi. isbeidzot trešā lieta – kā uz to skatās bērni, kuri visu redz un saprot?