Piecdesmit. Baņutai nav iebildumu, ja šo ciparu bez jelkādas koķetērijas tā arī melns uz balta ierakstu, jo vārds apaļa tāpat jau visu izsakot: – Un tad jau skaidrs, ka man vairs nav četrdesmit un vēl nav sešdesmit. (Iesmejas.) Bet… man ļoti nepatīk laika zobs. Tas tracina. Piecdesmit nav patīkams slieksnis, ko pārkāpt. Varbūt pēc desmit gadiem ar to būšu apradusi un jutīšos filozofiskāk. Bet patlaban, ejot pa ielu, brīžiem tā vien šķiet, ka vēl tikai astoņpadsmit, vēl tik daudz kas jāizdara, ir tik daudz iespēju… Nemaz nejūtos tā, kā iedomājos, kā vajadzētu justies piecdesmit gadu vecumā.

Savā dzimšanas dienā Baņuta labprāt sev uzdāvinātu ceļojumu uz Indiju. Daudz būts Eiropā, bet vēl nekad pavisam citādā vidē: – Mani mazāk interesē Japāna vai Ķīna. Šo zemju kultūras liekas vardarbīgākas. Bet uz Indiju vilina šīs zemes smaržas, krāsas un kultūra, kas man šķiet tik dzīvespriecīga.

Tikpat nepārprotami Baņuta atklāj, no kā viņai šai dzīvē bail. No augstuma. No kara. No okupācijām un lieliem režīmiem.

Trimdinieku bērns

Trimdinieku bērns Baņuta uzauga ar apziņu, ka tai fiziskajai telpai jeb zemei, kurā tu uzaugi, tu faktiski nepiederi. Tu piederi Latvijai. Un ir jāgādā par Latviju, un jārunā latviski, un jākopj latviskums. Bet tā vieta, kur tu dzīvo, nav tik nozīmīga. Svarīgāka ir tā otrā, kur tava patiesā būtība. Taču, no otras puses, cilvēkam, kurš spējis kļūt par bēgli, laikam iekodēta arī kāda romantiska stīga, kas allaž vilina, aicina celties un doties tālāk, un it kā čukst: tu varētu pastāvēt arī citur… Kā teicis Baņutas vectēvs pirms aiziešanas: ja viņam būtu viena nākamajām paaudzēm atstājama dzīves gudrība, tā skanētu – "Ubi bene, ibi patria" (Kur labi, tur tēvzeme. – latīņu val.). Baņuta piebilst: – Neapgalvošu, ka tāpat domā arī mani vecāki. Bet šādi bija secinājis vectēvs pēc tam, kad viņam bija jāpamet skolotāja amats, viss mūžs Kanādā jāpavada kā būvstrādniekam, un savām acīm Latviju viņam tā arī vairs neizdevās redzēt nekad.

Pēc gadu desmitiem Baņutas radi Varakļānos rādīs vietu, kur kara lodes urbās ēkas sienās no abām – krievu un vācu – pusēm. Viņi, Irēna un Pēteris Broki, vienkārši Latgales skolotāji, muka no kara. Pēcāk vecmamma mazmeitai Baņutai stāstīs, kā abi ar vectēvu dārzā aprakuši podus ar ievārījumu. Lai ir ko celt galdā, taču jau drīz atgriežoties… Bet viss izvērtās pavisam citādi.

Baņuta nāca pasaulē 1956. gadā Toronto. Gan jau Rubesi zināja gan Kalniņa operu "Baņuta", gan Raiņa "Pūt, vējiņi!" Barbiņu, taču šis apstāklis saistībā ar bērnu vārdiem nekad netika īpaši uzsvērts. Ģimenē patika burtiņš "B". Laikam jau tāpēc, ka ar to sākas kā Biruta, tā Brunis. Pirmā viņiem piedzima Baiba. Tad nāca pasaulē otra meitiņa, kurai vārdā tika Baņuta: – Ja vecāki būtu ilgāk apdomājušies, nez vai viņi man dotu tādu vārdu, ko angliski tik grūti izrunāt. Skolā ļoti pārdzīvoju mirkli, kad jaunam skolotājam bija jāizrunā mans vārds – baņuda, baņeda, banada… Visa klase uz mani skatījās. Tas bija briesmīgi.

Pirmie astoņi dzīves gadi aizritēja Kanādā, nākamie seši – Vācijā. Tieši tie topošajā aktrisē un režisorē nostiprināja eiropeisko personību, par ko viņa pati teic: – Redzu kanādisko sevī, bet kanādietis tomēr ir pavisam cita tipa cilvēks. Salīdzinājumā ar eiropieti mazāk nopietns. Viņš netic liktenim, jo visiem taču šajā pasaulē ir brīva izvēle. Viņš sagaida, ka dzīvē labas lietas notiek labiem cilvēkiem. Turpretim eiropietis, un visnotaļ austrumeiropietis, tik viegli nepieņem, ka labas lietas notiek labiem cilvēkiem. Jo pieredze pierādījusi ko citu. Vecajā Eiropā valda padrūmāks skats uz dzīvi. No otras puses, tā dod emocionālu pieredzi. Jo Eiropas pilsētas ir astoņsimt gadu vecas, izceļas ar savu vēsturi un sakopto vidi. Bet Toronto, piemēram, ir tikai simt piecdesmit gadu. Tā ir liela, jūtama starpība.

Uz teātri

Savu pirmo izrādi "Baņutas mājdzīvnieki" viņa iestudēja pirmajā klasē. Vidusskolā viņas izveidotā grupiņa saucās "Pēdējie āksti". Tapa izrādes gan ar Ziedoņa, Čaklā, Belševicas, Petera dzeju, gan no pašu etīdēm. Savā pirmajā augstskolā – Karalienes universitātē Kingstonā, Kanādā, kur varēja dabūt bakalaura grādu divos priekšmetos reizē, Baņuta izvēlējās vēsturi un teātri. Tolaik nebija gan neviena, kas teiktu – Baņut, tev vajag iet uz profesionālo teātri. Drīzāk jau attieksme bija cita: interese par skatuvi laba lieta, bet nopietni tas nebūs. Jēdzīgāk kļūt par advokāti, juristi, ierēdni… Neviens neliedza, bet neviens arī nemudināja. Un tad draudzene Dace Aperāne ierosināja uzrakstīt mūziklu latviešu jaunatnes dziesmu svētkiem Monreālā 1978. gadā. Baņutas "Varoņdarbos" darbojās Lāčplēsis un Melnais bruņinieks, un tas bija viņas pirmais lielais skatuves iestudējums. Un arī pirmā pieredze no publikas saņemt gaidītajam pavisam pretējo. Izrāde izsauca milzīgu skandālu. Tās dēļ pat sastrīdējās ģimenes. Redz, kanādiskā brīvības izjūta ļāva Baņutai brīvi spēlēties ar simboliskiem tēliem. Un viņas Laimdotai mugurā bija īsa fliterkleitiņa ar dziļu dekoltē. Bet avīzēs parādījās sludinājumi, ka Baņutas Rubesas darbus nedrīkst rādīt, jo tie samaitā latviešu jauniešus. Autore, kura tajā brīdī, saņēmusi ļoti prestižo Rodas stipendiju (tā sedz pamatizdevumus un visu skolas naudu), Oksfordā jau studēja Raini, šai jezgai gribēja atmest ar roku. Taču tieši paši izrādē spēlējošie jaunieši iestājās par iestudējumu. Un tas piedzīvoja vēl divas pilnīgi izpirktas izrādes lielos teātros Ziemeļamerikā. – Darbs bija ļoti antiautoritārs. Cerēju, to sapratīs kā protestu pret Padomju Savienību ar autoritāro režīmu, bet vecākā gada gājuma tautieši redzēja vien kostīmus un ģība, – savu pirmo pieredzi atminas Baņuta.

Nupat Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Baņutas Rubesas iestudētais melofarss "Hotel Kristina", ko pēc Blaumaņa lugas "Ugunī" motīviem radījuši Māra Zālīte un Jānis Lūsēns. Mūzikla autore skatītājiem sagādājusi pārsteigumu – iespēju izrādes laikā balsot, kādu finālu uz skatuves šovakar rādīt: iziet Kristīnei pie Edgara vai tomēr pie Akmentiņa, kam šajā darbā dots Šteina vārds.

Bet, ja Baņuta Rubesa nebūtu šā iestudējuma režisore, tad viņa pati… – Ja pēc Blaumaņa… viss atkarīgs no tā, ko saskata Edgarā. Ja ar viņu saistās kaislība, mīlestība, bet nedrošība, turpretim Akmentiņš ir stabilitāte un miers, taču nav mīlestības, tad skaidrs, ka es apprecētu Edgaru. Bet, ja Edgarā redz alkoholiķi un pļēguru, turpretim Akmentiņā kārtīgu vīrieti vien, tad es laikam neietu ne pie viena. Māras Zālītes mūziklā Edgars ir mūziķis. Un tas jau izsaka ļoti daudz. Taču būtu ļoti žēl, ja skatītāji balsotu tikai par Edgaru. Arī Šteina fināls ir ļoti interesants un negaidīts. Tāpat kā negaidīts, dziļš un savā ziņā "lecīgs" ir Māras Zālītes darbs.

Kaut arī režisore pirms pirmizrādes izteicās visai diplomātiski, kam pieder viņas sirds, varu nojaust. Bet pirmajās divās pirmizrādēs latviešu publika lika kārtis uz stabilitāti un pārticību. Ak, tavu pārsteigumu, nobalsoja par Šteinu… Atvērās fināla priekškars, un publika jutās pārsteigta. Baņutai atkal izdevies satracināt. Bet pašas visai skarbā rakstura tēvā Brunī Rubesā izraisīt atklātības mirkli – pirms daudziem, daudziem gadu desmitiem agrā jaunībā viņa meitene aizgājusi pie Edgara…

Mirkli iešaujas prātā – nu kā gan vienam tēvam var būt divas tik dažādas meitas! Baiba – Latvijā zināma uzņēmēja, Baņuta – režisore. Taču no seniem laikiem ģimenē bijušas pretrunīgas spējas. No mātes Birutas dzimtas, kur daudzi ar daiļamata talantiem apveltīti, viņas dzīslās rit spēcīgas latgaliešu asinis, bet no tēva Bruņa, rīdzinieka, puses nāk intelektuālisms un sava veida mistika. Brunis Rubess bija vijolnieks, pirms iesaukšanas leģionā spēlēja radio orķestrī, savulaik nodarbojās ar jogu un, jau būdams firmas "Volkswagen" Kanādas prezidents, spēja no galvas citēt Hermani Hesi. Bet varbūt māsas nemaz nav tik dažādas? Kad tēvs vēl bija tikai menedžmenta konsultants, Baņuta, vai "pielipusi" pie galda, smēlās gudrības no pārrunām, kā vislabāk vadīt cilvēku grupas… Bet tā Laimdota ar sarkano fliterkleitu, par ko tik ļoti sašuta latviešu publika, bija māsa Baiba Rubesa, tagad "Statoil" izpilddirektore. Tā gan Baņutas māsai bija pirmā un vienīgā loma. Savukārt jaunākais brālis Balvis ir datormākslinieks Kanādā, ilustrē grāmatas ar trīsdimensiju bildēm.

Par mīlestību

Baņuta Rubesa bija iecerējusi iestudēt lugu par Toronto 1959. gadā. Tolaik visai nopietnu, neinteresantu un garlaicīgu pilsētu. Sižetā vērpās pavediens par kādu baltkrievu, kurš tolaik sācis veidot savu džeza klubu. Ja izrādē ir mūzika, turklāt džezs, jāmeklē komponists. Toronto teātra saimē sprieda, ka visīstākais būšot džezists Niks Gothams, angliskas izcelsmes kanādietis.

Bija pulksten divpadsmit dienā, kad Baņuta stāvēja pie viņa mājokļa. Durvis atvēra nesen no gultas izkāpis vīrietis ar vaigā vēl bohēmiski pavadītās nakts pēdām. Baņuta to brīdi atminas tā: – Man, tolaik īstai darbaholiķei, pirmā zemapziņā iešāvusies izjūta teica – nu, nē, ar šitādu tipu man nekad nevarētu būt nekādas attiecības, par tuvām pat nerunājot… Bet Niks, būdams tāds pats nabaga mākslinieks kā vairākums, nevarēja saprast, kāpēc gan visu laiku jāstrādā… Un patiesi – nekas daudz jau dzīvē nav vajadzīgs. Ir tikai dažas būtiskas lietas. Brīvība. Ģimene un draugi, ar kuriem dažkārt pietiek, ja ģimenes nav… Vēl – humora sajūta. Idejas. Pašapziņa.

Komponists Niks Gothams savaldzināja pamazām, ar smalkiem uzmanības pierādījumiem. Bet izšķirošais abu attiecībās bija kāds kopīgs brauciens. Viņa iestudēja Monreālā izrādi. Niks ieradās šajā pilsētā tikai tādēļ, lai kopā dotos atpakaļ. Un sešu stundu atceļā pārsteidza. Ar komponistiem, īpaši jau džezistiem, kuri savas izjūtas bieži vien pauž ritmos, ne visai raksturīgām spējām izteikties vārdu plūsmās un negaidīti intelektuāliem spriedumiem par literatūru. – Tas bija mirklis, kad sapratu, ka šis cilvēks mani ļoti interesē, – atzīstas Baņuta, kura pēcāk atklāja sava nākamā vīra personības neviendabību. Viņš varēja visu nakti spēlēt mūziku vai uzdzīvot kādā klubā, aizrauties ar franču strukturālistiem un reizē ļoti mīlēt dzīves vienkāršās baudas – deju, garšīgu ēdienu….

Cilvēkus ļoti tuvina kopīgs radošs darbs. Kopš savas pirmās izrādes viņi kopā veidojuši jau divpadsmit citas. Ar katru reizi tajās satiekoties kā divas atšķirīgas, viena otru papildinošas personības. Nika kontā ir divas operas, no kurām viena – "Nigrēdo viesnīca" – jau astoņdesmit reizes izrādīta Kanādā, Anglijā, Skotijā, bet otru viņi abi ar Baņutu iecerējuši iestudēt Rīgā. Tagad Niks Gothams raksta gan džezu, gan nopietno mūziku, bet vienu skaņdarbu sacerējis īpaši korim "Gaudeamus". Baņutas tuvākajās iecerēs ir debitēt kā režisorei animācijas filmā.

…Baņutas un Nika kāzās Toronto līgavas tērps plandījās sulīgi zilās un violetās krāsās. Ko nu vairs vilksi baltu, kad gredzeni tiek mīti pēc sešu gadu kopdzīves. Viņi apprecējās, kad Baņutai Rubesai bija trīsdesmit seši. Abiem šķita, ka nu pienācis laiks mazuļiem.

Šķirstot kāzu albumu, pamanu pazīstamas sejas. Viesu vidū Vaira Vīķe-Freiberga, kura toreiz, protams, vēl nebija Latvijas Valsts prezidente, ar dzīvesbiedru Imantu Freibergu. Kanādas latviešu aprindās nav noslēpums, ka šos divus latviskajā vidē ļoti zināmos cilvēkus saveda kopā Biruta un Brunis Rubesi, kuru jaunākās meitas kāzas nebūtu iedomājamas bez vecāku ģimenes draugiem. Vaira Vīķe-Freiberga teica runu.

Baņutas un Nika ģimenē pirmais nāca pasaulē Dzintars, kuram nu ir divpadsmit gadi un kurš mācās Rīgas 2. vidusskolā. Savu pirmo dzimšanas dienu puika nosvinēja Rīgā. Tagad viņš pats par sevi teiktu, ka ir dzejnieks, kurš mīl paukot un spēlēt ģitāru. Meitai Kaivai ir astoņi. Viņa dejo "Dzintariņā", ir dzīvespriecīga gudriniece, kurai patīk uzstāties un kura uz skatuves varētu dejot, dziedāt un spēlēt jebko.

…Uz platās koka palodzes viņu dzīvoklī Strēlnieku ielā divi lieli leduslāči un lācene ar mazuli zobos. Šis eskimosu tautas mākslas darbs no marmoram līdzīga akmens ir īpaši mīļa piemiņa no mātes. Dāvināta Baņutai, jo viņa no Rubesu bērniem vienīgā ir māmiņa. Blakus leduslāčiem gozējas arī četras akmens pīles no vecāku kolekcijas, kurā pavisam bija piecpadsmit līdzīgi putni. Viena pīlīte ir īpaši skaista. Kā prototips tām, kuras peld, kā teic Baņuta, "mūsu ezerā pie lielā akmens".

Nu jau septiņus gadus Baņutas Rubesas mājas ir Latvijā. Bet Kanādā ir kāds milzu akmens pie Krauforda ezera Toronto ziemeļos. Tur meža ielokā atrodas vecāku vasarnīca. Un ezers, kurā peld pīles ar ļoti skaistu, savdabīgu dziesmu… – Nostalģiju pēc Kanādas es vairs nejūtu, – viņa pēc mirkļa piebilst.

Bet ja nu būtu tā, ka kāds režisors iestudētu lugu par Baņutas Rubesas dzīvi, kurai aktrisei viņa uzticētu galveno lomu? Pēc mirkļa apdomas viņa teic, ka laikam izvēle kristu uz Baibu Broku. Kā jau radinieci. Viņas tēvs kinovīrs Antons Broks ir Baņutas Rubesas vectēva brāļadēls. Bet Antona Broka pirmā skolotāja savukārt ir Baņutas Rubesas vecmāmiņa, kuru viņš atceras kā sievieti ar ļoti asu mēli. – Tad jau tā mana mīlestība pret skatuvi ir arī ģenētiski dota…

Jautāta, kā viņiem ar Niku, no Kanādas šurp pārbraukušiem diviem brīvmāksliniekiem, tagad klājas, viņa atbild vienkārši – kā jau visiem Latvijā.

***

Baņuta Rubesa

1977. gadā beigusi Karalienes universitāti Kanādā, iegūstot bakalaura grādu vēsturē un drāmā. Doktora grāds vēsturē Oksfordā 1981. gadā.

Nozīmīgākās iestudētās izrādes: A. Makdonaldas "Ar labu nakti, Dezdemona", Nightwood Theatre, B. Rubesas "Šausmu skola", B. Rubesas/ N. Gothama "Boom, Baby, Boom", Aspazijas "Atriebēja" (kopā ar N. Batleru), teātris "Kabata," T. Findleja "Nedzīvi dzimušais mīļākais", J. Lūsēna/M. Zālītes "Putnu opera", LNO, K. Čerčilas "Zelta meitenes", JRT, Dž. Maitona "Iespējamās pasaules", JRT, N. Gothama "Glābšanās no Trojas", Liepājas Karostas krastā, Aspazijas "Sidraba šķidrauts", JRT.

Lugas: "Ak, pilot!", "Putas", "Galva maisā", "Ugunsgrēks", "Trausls ledus", "Pāveste Johanna", "Tango Lugāno", "Varoņdarbi", "Tev, Anna".