Inkēns krējumu kuļ ar mazajiem ratiem

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Tāpat kā padomju Latvijā visi zināja, kas ir Ļeņins, tagad tikpat plaši pazīstama un populāra ir kādreizējā Atmodas cīkstoņu trijotne no visu laiku labākā Latvijas TV raidījuma "Labvakar" — Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns un Jānis Šipkēvics.

Jāteic gan, jauniešiem tie trīs nu jau solīdie kungi asociējas ar pavisam kaut ko citu — Rubenis kā jaunais Nacionālā teātra priekšnieks, Šipkēvics kā "Radio SWH" programmu direktors un grupas "Cosmos" "tētis". Bet pēdējais "trīnītis" Inkēns? Nu, dažas gudrākās no jaunajām galvām varbūt zina, ka Edvīns ir TV raidījuma "Krējums... saldais" producents, pavisam nesen producēja arī TV "Nedēļu" un ir pasēdējis arī deputāta un ministra ķebļos, ir saukts par čekas aģentu, bet citi viņu ievēro tikai kā ķiršsarkanas un lepnas automašīnas "Maserati Quattroporte" īpašnieku.

Draugi par Edvīna jauno pirkumu — automašīnu "Maserati" — tikai smej un sauc par "mazajiem ratiem", taču Inkēns var tādu atļauties, jo, pārdodot savas daļas LNT televīzijā, viņš ierāpies miljonāra statusā, turklāt patlaban Inkēnam pieder puse naftas firmas "Vexoil Bunkering", tāpēc pēc graša kabatā nav lieki jāgrābstās un dzīves krējumu viņš nu var baudīt ar lielām karotēm. Vēl viņš ir arābs — paša Edvīna sens joks! —, kas bieži ēd ceptus sivēnus. Runājām par itin visu: par Atmodu, Afganistānas kalniem, par Inkēna ieroci, ko viņam tik laipni nesen uzdāvināja (!), un beidzot par ideālāko Latvijas premjerministru. Un man par lielu pārsteigumu šim postenim Inkēns nominēja ... savu seno naidnieku Andri Šķēli, tiesa gan, ar piebildi: "Ja Šķēle mīlētu šo valsti."

Kad tu juties vislabāk: tad, 80. gadu beigās un "Labvakarā" vai tagad kā brīvas un neatkarīgas valsts bagāts pilsonis, kam kabatā ir "Maserati" atslēgas, bankas kontā iespaidīgs skaitlis un durvis uz visu plašo pasauli vaļā — ceļo, kur vien vēlies?

Manā dzīvē nekad nav bijis svarīgāka un laimīgāka laika par Atmodu. Tad es dzīvoju citiem, bet sev saņēmu vislielāko baudu, prieku un laimi. Nekas svarīgāks nav bijis un nebūs, tas vienkārši nav iespējams. Pēc neatkarības bija vēl viens mērķis — iestāšanās Eiropas Savienībā, tad es septiņarpus gadus vadīju Saeimas Eiropas lietu komisiju un palīdzēju izstrādāt likumus, lai tajā ES iestātos, likumus, pēc kuriem mēs tagad dzīvojam. Pēcāk neviena liela mērķa vairs nav bijis, un tas ir vispārējo skumju avots pietiekami daudziem vidējā un vecākā gadagājuma politiķiem. Tiem, kuri ienākuši politikā pēc tam, ir citādi — viņi politikā ienāca daudz mierīgākā situācijā un nav izbaudījuši īstu bangojošu politisko vētru; viņi īsti nezina, kāda laime ir tādā jūrā peldēt.

Vai nejūties mazliet vīlies Eiropas Savienībā? Varbūt tā Eiropa nav nemaz tik laba, kā mēs cerējām?

Par šo jautājumu man nav nekādu šaubu: skaidri zinu, ka Eiropa ir mūsu piederības un identitātes sastāvdaļa. Lai ES apšaubītu, jābūt kaut kādai izvēlei. Mums tādas nebija. Kāda tad Latvija — vienīgā no Baltijas valstīm ārpus ES — izskatītos, un kas pie mums tad notiktu? Mēs kļūtu daudz ievainojamāki. Arī tam ārzemju naudas daudzumam, kas ieplūdis un turpina ieplūst mūsu ekonomikā, arī tam nav nekāda salīdzinājuma. Pārmaiņām, kas notiek, ir gan sliktās, gan labās puses — lielā izaugsme un reālā inflācija. Es neredzu ne vismazāko iemeslu domāt, ka esam izdarījuši nepareizu izvēli, pietiek aizbraukt uz laukiem un parunāt ar cilvēkiem, kas saņem reālu ES naudu. Var saprast, ka viņiem beidzot ir pārliecība par rītdienu.

Esi daudz ceļojis... Ja pēkšņi būtu jāmaina dzīvesvieta, kuru valsti izvēlētos?

Nevienu, jo es mīlu Latviju un negrasos dzīvot kaut kur citur. Teorētiski labi es justos Lielbritānijā, taču ir vēl viena valsts, kas man patiešām patīk. Tā gan ir vieta, kur nevar strādāt un sevi normāli uzturēt, tajā var tikai atpūsties. Tā ir Kuba, viena no pasaules brīnišķīgākajām valstīm. Tajā dzīvo pasaules nebēdnīgākā tauta: ar kubiešiem kopā ir ļoti viegli dzīvot, viņi ir orientēti tikai uz izklaidi. Kubieši ir fantastiski pašpietiekami.

Kad iekšlietu ministrs Jaundžeikars tevi pēkšņi apbalvoja ar personisko ieroci, tu biji Afganistānā. Vai meklēji bin Ladenu?

Tur es biju kopā ar Sandiju Semjonovu, mēs veidojām filmas par Afganistānu, un tās nesen tika rādītas Latvijas TV ekrānos. Pašu izvirzītais uzdevums bija parādīt mūsu iedzīvotājiem, kas ir Afganistāna, ko tur dara mūsu karavīri un vai tur vispār latviešiem ir jābūt.

Tā ir valsts, kuru pakļaut nav spējis neviens. Trijos vārdos par to!

Trijos nevaru, jo problēma nav vienkārša. Afgāņus var pakļaut tikai tik ilgi un tiktāl, kamēr viņi to paši ļauj. Arī patlaban NATO spēki tur atrodas tikai tāpēc, ka afgāņi to ļauj. Kad vietējie to vairs nevēlēsies, būs krusts pāri visiem sabiedroto plāniem; šajā zemē nav cerību izdzīvot nevienam sabiedroto karaspēkam, kur nu vēl NATO spēkiem, kas skaitliski tur ir ļoti niecīgi. Irākā, piemēram, NATO karavīru ir nesalīdzināmi daudzkārt vairāk, un tik un tā viņi nespēj kontrolēt situāciju. Afganistānā vietējie svešiniekus piecieš, jo redz, ka ir neliela stabilitāte. Pirmoreiz pēc 30 gadiem tiek kaut kas būvēts, nevis spridzināts un grauts. Afgāņi sāk izbaudīt patērētāju sabiedrības pirmos mazos auglīšus — iepirkšanās centrus, kino un citas mierīgas dzīves izpriecas. Beidzot šajā valstī sāk veidoties kaut kāds bizness, bet pirms tam nevar saprast, kas tur bija, — varbūt aptuvens komunisms uz pirmatnējās kopienas bāzes.

Bizness ir magoņu audzēšana? Eiropā narkotikām cenas krīt — atšķirībā no visa cita. Vai šāds ir latviešu atrašanās mērķis Afganistānā?

Afganistānai pašai tās magones nav sevišķi liela nelaime, jo tur cilvēki narkotikas patērē ļoti maz. Viņi ikdienā lieto citas narkotikas — tās ir ļoti vājas un neizraisa tādas atkarības problēmas; afgāņi tās lieto kā tonizējošu līdzekli — pīpē zālīti vai kaut ko košļā. Narkotikas nav afgāņu problēma, tā ir visas pārējās pasaules problēma. Šogad Afganistānā tika saražots par trešdaļu vairāk magoņu, nekā pasaulē patērē vispār, un tas ir briesmīgs skaitlis. Tiek klāstītas daudzas receptes, kā šo problēmu novērst. Taču, kamēr afgāņi magoņu audzēšanu neuzskatīs par kaut ko ļoti sliktu, apturēt šo procesu nevarēs. Magoņu audzēšanu vislabāk var apturēt ar spēku, taču tāda centrālajai valdībai nav, arī ar valdību saistītie cilvēki nav bez grēka šajā jautājumā. Afganistānā ir neiedomājami augsta korupcija, mēs te Latvijā vienkārši nezinām, ko nozīmē šis vārds tādā īstā izpausmē.

Kāda ir patiesība par pistoli, ko tev it kā uzdāvāja?

Pistole man tika iedota, kad janvāra barikāžu laikā biju premjera Godmaņa padomnieks. Ieroču mums bija šausmīgi maz, tie tika izdalīti tikai tiem cilvēkiem, kas krīzes brīdī atradās valdības mājā. Tajās smagajās naktīs — gan janvārī, gan augusta puča laikā — staipīju pistoli azotē, un, ja vajadzētu, noteikti liktu to lietā. Es gan neesmu nekāds "karsto" ieroču fans, bet pret šo ieroci man ir īpašs sentiments. Tas taču bija klāt man brīdī, kas Latvijas valstij izrādījās ļoti nozīmīgs! Tāpēc es pēc laika to izpirku, un to man piedāvāja pati Iekšlietu ministrija. Faktiski šis ierocis jau ļoti sen ir manējais, tātad man ir uzdāvināta nevis pistole, bet apliecinājums, ka toreiz esmu bijis viens no mūsu nedaudzajiem bruņotajiem vīriem. Ierocim tagad ir mainīts statuss — tas ir nevis vienkārši Inkēna šaujamais, bet apbalvojuma ierocis. Bija viena ļoti izšķiroša nakts Latvijas valstij, tad cilvēki izrādīja varonību, kas bija vērta, lai viņus visus par to apbalvotu.

Vai nevēlies atgriezties TV un veidot kaut ko līdzīgu vecajam "Globusam"? Re, cik daudz interesantu lietu, ko skatītājiem stāstīt!

Viena lieta ir tas, ko gribu es, pavisam cita — tas, ko televīzija var atļauties. LTV ir tik nabadzīga, ka nevar atļauties veidot kvalitatīvus raidījumus, bet komerctelevīzijas nekad neveidos intelektuālus raidījumus. Labam raidījumam par starptautiskām problēmām nevar būt sevišķi daudz skatītāju. Esmu LTV iesniedzis papīrus par jauna raidījuma veidošanu — tāda, kurā spētu atbildēt, kāpēc viss notiek. Ziņās mēs uzzinām, kas pasaulē notiek, taču nezinām — kāpēc. Lai šādu raidījumu izveidotu, pašiem veidotājiem nepieciešams zināms "pelēkās smadzeņu masas" daudzums un starptautiskās politikas pieredze, tādi cilvēki Latvijā ir pieci — seši, ne vairāk.

Ko darīt — ieviest abonentmaksu?

Ir pilnīgi vienalga, kādā veidā LTV ieplūst nauda — vai ar budžetu, vai ieviešot abonentmaksu. To pēdējo gan varam izlaist, jo skaidri redzams, ka trūkst politiskās drosmes šādu lēmumu pieņemt, un tuvākajos gados tas arī nenotiks. Budžeta variants tomēr būtu vislabākais, domāju, ka sabiedriskajai TV būtu jāatsakās arī no reklāmām. Vajadzētu vien divus līdz četrus miljonus latu gadā, kas valsts apjomiem nav uzskatāma par nepieveicamu summu. Tomēr patlaban ne LTV, ne Latvijas Radio nav neviena aizstāvja, kas varētu paust šo organizāciju intereses pašās "augšās". Radio un TV padome ir degradējusies, tā uzvedas tikai kā vagars un soda — tā vietā, lai skatītos uz stratēģisko attīstību un to arī nodrošinātu. Padomē pārsvarā tiek ievēlēti cilvēki no politikas sestā ešelona, tā ir politiskās atpirkšanās vieta, turklāt arī padomes locekļu algas ir tik smieklīgas, ka cilvēki ar stratēģisku domāšanu tur strādāt vienkārši nevēlēsies. Daži cilvēki tur ir ļoti jauki, taču kopumā komanda nav izveidota, tāpēc funkcijas netiek pildītas.

Kas ir tavi dzīves skolotāji — cilvēki, no kuriem esi mācījies?

(Ilgs klusuma brīdis.) Es nevarēšu atbildēt. Viena no manām rakstura īpašībām ir tā, ka man nav nekādas bijības pret autoritātēm. Protams, ir cilvēki, kas bijuši svarīgi. Lai gan palikuši vēl divi gadi, bet es jau tagad sāku domāt par to, kurus cilvēkus aicināšu uz savu 50 gadu jubileju. Vienubrīd pat sliecos domāt, ka vajag uzaicināt tos, kas man dzīvē bijuši stiprākie pretinieki, viņi arī mani ir veidojuši ne mazāk kā tie, kas skaitās draugi. Varbūt pretinieki ir bijuši mani vislabākie skolotāji. Bet žurnālistikā mani skolojuši ir Voldemārs Hermanis un Mavriks Vulfsons, vēlāk reportiera iemaņas man mācīja Ojārs Rubenis, jo līdz tam biju komentētājs. Politikā ļoti svarīgs paraugs man ir bijis Ivars Godmanis; es uzskatu, ka viņš ir ģēnijs. Tik lielas darba spējas un tik ārkārtīgi gudra galva kā Godmanim Latvijā ir liels retums. Tomēr arī Ivaram ir sliktās īpašības, nu kaut vai haotiskums.

Kas ir tavi ienaidnieki?

Man neeksistē jēdziens "ienaidnieks", es nekad neesmu kādu tā nopietni ienīdis. Esmu bijis uz kādu dusmīgs, augstākais, kādas pāris nedēļas. Tomēr pasaulē nav neviena cilvēka, ko es izjustu kā ienaidnieku, vai par kuru es domātu, ka viņš ir mans ienaidnieks. Manī neeksistē naids un atriebības kāre, ir ļoti pazemināta arī baiļu sajūta attiecībā pret risku, tāpēc varu, īpaši nesatraucoties, atrasties tā saucamajos karstajos punktos.

Vai arī patlaban esi gatavs karot par kaut kādām idejām?

Cilvēki nemainās, taču viena no problēmām — nav man lielu izaicinājumu, bet karot par sīkumiem neesmu gatavs.

Iedomāsimies, tev ir 18 gadu. Ko tu iesāktu?

Ietu mācīties žurnālistiku, mans urķīgais un analītiskais raksturs atbilst šai profesijai.

Vai esi skaudīgs?

Jā un nē. Vienmēr esmu apskaudis cilvēkus, kas viegli apgūst valodas; pēdējā laikā apskaužu tos, kam ir laba atmiņa. Detaļas ar laiku pazūd, neviens nav uzrakstījis tādu izsmeļošu Atmodas vēsturi, jo to nevar paveikt viens, nepieciešams daudzu autoru kolektīvs. Katrs gads izdzēš pašas labākās atmiņas, un drīz jau var notikt kā padomju laikos, kad uz skolu nāca kāds vecs partizāns un par kara laikiem stāstīja tīrās blēņas. Būtībā projekts ir pilnībā gatavs, un to ir jāsāk īstenot, jo mēs zaudējam savu vēsturi.

Par ko tu dusmojies?

Esmu ļoti neiecietīgs pret muļķību. Esmu karstasinīgs, varu "uzlēkt uz pannas" vienā acumirklī. Un tas man daudzas reizes ir kaitējis.

Vai baidies no vecuma?

Es baidos no vecuma fiziskas nespējas, nevis no paša vecuma. Man būs bail, ja nevarēšu strādāt tik, cik man gribas.

Kuras īpašības vērtē visaugstāk?

Godīgumu un taisnīgumu. Un arī labestību. Ja kādam ir šīs trīs īpašības, viņš ir izcils cilvēks. Tomēr tādus esmu sastapis maz, tie jau drīzāk ir kā izņēmums, nevis ikdienišķa parādība.

Cik ir 48 X 58? (Inkēna vecums reiz dzimšanas gads)

Nezinu, droši vien varu galvā sarēķināt, bet tad man jārēķina ļoti ilgi.

Vai 8. marts (Inkēna dzimšanas diena) būtu jāpasludina par valsts svētkiem?

Neapšaubāmi! (Smejas.) Tomēr es vairāk sliektos uz atzīmējamās dienas pusi, kad nav brīvdienas un karogi nav jāizkar. Daudziem cilvēkiem tas ir svarīgi, lai viņiem tiek tas prieciņš, svin jau tik un tā.

Kāpēc vairs neesi lielajā politikā?

"Latvijas ceļš" ir citādāks nekā kādreiz. Man ir svēta pati "Latvijas ceļa" liberālisma ideja; es nevaru atbalstīt, piemēram, to, ka naktīs aizliedza tirgot alkoholu, tas nav nekāds liberālisms, lai gan šī lēmuma pieņemšanas brīdī pats biju Saeimas deputāts. Un runa jau nav par šņabi, runa ir par iespēju izvēlēties. Rāmjus nedrīkst likt valsts, rāmji katram sev jāuzliek un jāievēro pašam. Liberālisms ir pašatbildība, katram pašam ir jābūt pieaugušam.

Kas uzvarēs nākamajās Saeimas vēlēšanās?

"Jaunajam laikam" ir lielas izredzes, ja viņi būs gudri. Taču, visticamāk, viņi tādi nebūs, un tad uzvarēs tie, kas ir pie varas patlaban. Tomēr "Jaunajam laikam" izredzes ir lielas, ja — pirms bļautu, arī mazliet attiecīgo problēmu papētītu. Jaunu un stipru partiju, visticamāk, nebūs, jo "Jaunais laiks" ir aizņēmis to opozīcijas nišu, uz kuru varētu pretendēt kāds jauns spēks. Arī lozungs "cīņa par godīgu valsts pārvaldi" ir pareizais, taču paši "jaunlaicieši" to nespēj realizēt; nav faktu, ir tikai baumas un runas.

Tava versija ideālai Latvijas valdībai, tāda kā sportā "All Stars"!

Sākšu ar līdzību. Viens no pašreizējiem Afganistānas valdības lielākajiem ienaidniekiem ir mulla Omars, tālibu kustības līderis. Es vaicāju vairākiem šīs valsts parlamentāriešiem, kas būtu vislabākais valsts vadītājs. Viņi man apgalvoja — mulla Omars, bet tikai tad, ja viņš aizstāvētu afgāņu, nevis tālibu intereses.

Manuprāt, vislabākais Ministru prezidents pie mums būtu Andris Šķēle, ja viņš būtu gatavs kalpot Latvijai, nevis sev. Viņš tiešām ir talantīgs cilvēks; vienīgā nelaime — Šķēle nemīl šo valsti, viņš to redz kā slaucamu govi. Finanšu ministra amatā — Aija Poča, Ivars Godmanis vai Gundars Bērziņš. Aizsardzības ministrs varētu palikt tagadējais — Atis Slakteris, Helēna Demakova ir izcila kultūras ministre kā celtniece un kā naudas izsitēja no valdības, tomēr viņa būtu laba ministre jebkurā nozarē. Iekšlietas ir ļoti noslēgta joma, kurā tā pa īstam iedziļināties nevienam nav izdevies. Varbūt to paveiks Godmanis. Satiksmes ministrs patlaban ir īstais, jo Šlesers ir ļoti mērķtiecīgs. Ekonomiku varētu uzraudzīt Roberts Zīle. Par izglītību — es zinu tikai vienu, kuru nedrīkst likt par ministru, un tas ir Kārlis Šadurskis, jo viņam izdevās īsā brīdī sagraut visu to, kas bija izveidots iepriekš. Notika taču teju vai kontrrevolūcija vai vismaz nemieri tikai dažu Šadurska negudru lēmumu dēļ. Domāju, pat Juris Dobelis nespētu izraisīt tik graujošas sekas.

Vai zini, kurš nozaga slavenos trīs miljonus?

Panteļējeva vadītās parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā ir minēti tie cilvēki, bez kuru ziņas tas nekādi nevarēja notikt. [Ziņojumā minēti cilvēki, kuru bezdarbības vai darbības dēļ minētie trīs miljoni tika nozagti, un tie ir "Latvenergo" prezidents Edgars Birkāns, advokāti Modris Supe un Armands Čapkēvičs, kā arī ekonomikas ministrs Guntars Krasts un Privatizācijas aģentūras priekšnieks Jānis Naglis. — A. R.]. Domāju, ka tieši tāpēc Andreja tālākajai karjerai tiek likti apzināti šķēršļi un viņš nav kļuvis vismaz par vēstnieku kādā ārvalstī, kaut vai Krievijā.

Kas ir bijis grūtākais uzdevums tavā dzīvē?

Vienu konkrētu nosaukt grūti. Piemēram, kad biju īpašo izdevumu ministrs, ilgi nācās pārliecināt Valsts kancelejas ierēdņus, ka informācija par to, kas notiek valdības sēdē, ir jāsagatavo gan iepriekš, gan uzreiz pēc lēmuma pieņemšanas un zibenīgi jānoliek dokumenti preses pārstāvju priekšā. Tā bija īsta pretestības laušana.

Vēl viens grūts darbiņš bija lidojums uz Izraēlu, kur Latvijas valdības uzdevumā kopā ar militārajiem ekspertiem vajadzēja iepirkt bruņojumu mūsu specvienībai, tai, ko komandēja Jānis Kušķis. Izraēļa dēli izvirzīja tādas prasības...

Tātad nopirkāt?

(Klusums.)

Atbilde "nē" no Edvīna Inkēna mutes neatskanēja, tāpēc var secināt, ka ieroči tika nopirkti, bet cena un nosacījumi laikam ir tik slepeni, ka pat Inkēns izvairās par to runāt.

Vai edvīns inkēns ir sadarbojies ar vdk?

Odisejs Kostanda, bijušais cīnītājs par neatkarību un kādreizējais Saeimas deputāts:

— Tas nav neticami, ka Inkēns varētu būt kādreiz sadarbojies ar VDK, visādi jau reiz tika runāts. Tomēr pats tos čekas maisus vaļā neesmu vēris, tāpēc neko droši apgalvot nevaru.

Jānis Jurkāns, bijušais ilggadējais Saeimas deputāts:

— Inkēns ir tāds pats čekists kā Vaira Vīķe–Freiberga un visi tie citi pārējie, par kuriem runā un kurus aplamā par čekistiem. Un man tas pat nav īsti svarīgi — ir vai nav čekists, galvenais, ka labs cilvēks.

Jakovs Pliners, parlamenta deputāts no PCTVL:

— Pēdējais VDK vadītājs Edmunds Johansons intervijā krievu laikrakstam "Vesti Segodņa" izteicās, ka 40 bijušie Augstākās padomes deputāti ir sadarbojušies ar VDK. Par Inkēnu konkrēti neko nevaru apgalvot, tomēr, ja Johansona teiktais ir patiesība, pie mums ir nodibināts tāds boļševisms "otrādi".

Aivars Borovkovs, advokāts, savulaik čekas maisu pārņēmējs no Latvijas valdības puses:

Toreiz, kad tajā janvāra mēnesī Ministru kabinetam riņķī spietoja OMON, armijnieki un vēl sazin tur kādi VDK spēki, Edvīns Inkēns bija viens no retajiem, kas atradās valdības mājā blakus Ivaram Godmanim. Daudzi no vēlākajiem "varoņiem" atradās krūmos, kad tika gatavots uzbrukums Ministru kabinetam. Es domāju, ka tas arī visu izsaka, jo apsaukāties bez jebkādiem pierādījumiem — tā ir bieža un raksturīga parādība mūsdienās. Ja neko citu nevar cilvēkam "piešūt", tad saka — eu, viņš taču ir čekists.

    Uz augšu