Komponists Zigmars Liepiņš, kuru "Vakara Ziņas" satika Nacionālajā teātrī topošās muzikālās drāmas "Adata" mēģinājumā (tās autori ir viņš un rakstniece Andra Manfelde, pēc kuras romāna motīviem izrāde top), nenoliedz, ka pats trīsreiz dzīvē esot uzsmēķējis "zāli", taču uzsver, ka, viņaprāt, tas ir mazāk, nekā izdzert pudeli šņabja. "Amsterdamā šādas lietas gandrīz jebkurā kafejnīcā iegādājamas legāli.
Zigmars Liepiņš trīsreiz pīpēja «zāli» (16)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Īstie narkomāni — tie, kas duras, — "zāles" pīpētājus nemaz neuztver nopietni un skatās uz viņiem ar pārākumu," — tā Liepiņš.
Uz skatuves — reālas lietas
Liepiņš atklāj, ka visa aizsākums patiesībā esot Lindas Glovačas grāmata "Skaistuma karaliene", kur bijusi skarta līdzīga tēma kā Manfeldes "Adatā". "Tad laikam arī man pirmoreiz radās doma, ka jātaisa augšā izrāde. Taču bija visādi šķēršļi, tostarp arī neizpratne — kādēļ par narkomāniem, kādēļ Ņujorka, un galu galā tas ir autorizēts darbs. Un tad parādījās Manfeldes grāmata. Kad viņai teicu, ka gribu taisīt izrādi, Andra piekrita. Grāmatā skartā tēma taču ir gan personīga drāma, gan lieta, kas skar visu sabiedrību. Un, lai gan es tā īsti ar narkomānijas problēmu neesmu saskāries, tas laikam tomēr uztrauc arī mani."
Vai izrāde, kas būs psiholoģiski ļoti reālistiska un smaga, varētu uzrunāt arī potenciālos skatītājus? "Uz to jau mēs ceram, lai gan tā nebūs didaktiska pakratīšana ar pirkstu — sak, lietot narkotikas nav labi. Sliktākajā gadījumā izrādi vismaz redzēs jauniešu vecāki, kas varbūt mēģinās kaut ko novērst. Lai gan šķiet, ka tās ir tikai ilūzijas... Mēs vienkārši taisām vienu reālistisku dzīves situāciju, un laikam nekas līdzīgs uz Latvijas teātru skatuves nav bijis."
Tiem, kas jau paguvuši iebilst, ka uz skatuves tiks rādītas tik reālas lietas, Liepiņš nepiekrīt, atgādinot šā gada sākumā Liepājā notikušo incidentu, kad sakāvās un cita citu sadūra vairākas meitenes. "Neviens no tiem, kas spēlē izrādē, magones un citas narkotikas nav lietojis. Un, kad prasa kādam, kas to ir darījis, atbilde skan — to nemaz nevar izstāstīt. Tā ka aktieriem spēlēt to visu nebūs viegli."
Nekad dzīvē negribētu pamēģināt
Jaunā dziedātāja Zane Dombrovska, kurai izrādes autori uzticējuši galvenās varones lomu, teic, ka tik smagi jāstrādā pirmoreiz. "Spēlēju vienā sastāvā ar Ditu Lūriņu, ar kuru sadraudzējāmies jau "Vestsaidas stāsta" laikā. Un tagad man nākas vi-ņai durt rokā adatu, lai ievadītu narkotikas... Laikam darīju to tik maigi, ka režisors teica — nu, dari taču pa īstam!" Zane uzsver, ka pati ne reizi dzīvē nav pamēģinājusi apreibinošās vielas, tādēļ var vien mēģināt iedomāties, kā tas ir. "Kad 16 gadu vecumā atbraucu uz Rīgu, kaut ko tādu biju dzirdējusi vien pa ausu galam. Un tad, ciemojoties Vecrīgā pie māsīcas, pirmo reizi ieraudzīju "sanarkojušos" čali, lai gan vēl īsti nesapratu, kas ar viņu notiek... Brr!" meitene nodrebinās.
Arī viņa, tāpat kā izrādes komponists, uzskata — varbūt šī izrāde kādam jaunietim, kurš jau stāv bezdibeņa priekšā un ir paguvis nomēģināt gan "zāli", gan "ripas", liks kaut drusku aizdomāties: "Mēs vienkārši parādām, kas notiks, ja tu to darīsi. Protams, izrāde ir pilna ar simboliem, taču tajā pašā laikā arī ļoti iedarbīga." Zane atgādina, ka šur tur dzirdētais viņas un Dona duets no izrādes dažiem liekot domāt, ka tā ir ļoti romantiska. "Protams, mūzika ir iedarbīga, taču tai ir pilnīgi cits spēks."
Ziņās neko līdzīgu nav redzējis
"Nebūtu domājis, ka kādreiz lomu vajadzēs "vilkt" tik smagi"," "Vakara Ziņām" stāsta aktieris Juris Hiršs jeb Vladis. "Mans varonis ir nelegālā alkohola tirgonis kādā maz- pilsētā, un ar laiku viņš diemžēl pievēršas daudz bīstamākam bizne-sam — narkotikām," Juris mēģina raksturot savu varoni, neslēpjot, ka pēc nupat nospēlētās ainas jūtas psiholoģiski ļoti smagi.
"Es nemaz nezinu, vai tā dzīvē notiek, jo televīzijas ziņu sižetos neko tādu nerāda. Taču esmu dzirdējis, ka līdzīgas situācijas reizēm varot manīt Latgales priekšpilsētā," aktieris prāto un, liekot roku uz sirds, apzvēr, ka pats tikai vienreiz dzīvē, armijas laikā, ir uzpīpējis "kāsi".
"Tu man jautā, vai šī izrāde atradīs savu auditoriju un liks kādam aizdomāties par to, vai lietot narkotikas vai ne. Man šķiet, tu jau pati atbildēji uz jautājumu," viņš saka pirms došanās uz skatuvi.
aizsākums
Juris Sējāns, grupas "Pērkons" dalībnieks
Man jau šķiet, ka Latvijā tieši mēs bijām rokoperu un muzikāli dramatisku izrāžu aizsācē-ji — šķiet, tālajā 1983. gadā ar Imanta Kalniņa rokoperu "Ei, jūs tur!". Toreiz uzstājāmies kopā ar kori "Daile", mums bija pat dekorācijas — tādas metāla kāpnes, pa kurām dziedot kāpa mūsu solists Raimonds Bartaševics. Un izrādes tēma jau arī bija tāda dumpiniecis-ka — par kādas motociklistu bandas dalībnieku, kurš caurbraucot aizķēries nelielā Amerikas pilsētiņā, sastrādājis nepatikšanas, nokļuvis cietumā un iemīlējies cietuma apkopējā. Viņi mēģināja bēgt, taču neveiksmīgi — pilsētiņas iedzīvotāji, patiesībā īsti mietpilsoņi, viņu nošāva... Dīvaini, bet pat tajos tālajos laikos klausītāji šo rokoperu uztvēra ļoti normāli un izrādes allaž bija izpārdotas. Tādēļ mani arī interesē, kāda būs Liepiņa topoša muzikālā drāma, taču domāju, ka iešu uz kādu septīto astoto izrādi, kad visi būs iespēlējušies.